Kāpēc veidojas čūsku kamoli?
Čūsku kamoli ir zalkšu pārošanās kaislību izpausmes standartveids. Ik gadu, drīz vien pēc atgūšanās no aukstajā sezonā sešus mēnešus piemērotās vietās paprāvā skaitā vienkop pavadītā stinguma šie rāpuļi izlien no ziemošanas paslēptuvēm un piekopj, ja tā var teikt, grupveida kopulāciju: kādā saules apspīdētā vietā vairāki rāpuļi vienlaicīgi vijas cits ap citu un cits citam cieši jo cieši līdzās. Tādā kamolā parasti kopulē viens vai daži (visbiežāk divi) pāri zalkšu. Turklāt šai ņudzošajā kopumā līdzās nedaudzajiem pāros iesaistītajiem dzīvniekiem pinas vēl pieci seši pagaidām “brīvi” radījumi – tēviņi, kas gaida savu rindu.
Vērīgāk ielūkojoties pirmajā acu uzmetienā it kā haotiskajā vienādu čūsku mudžeklī, cilvēks tajā tomēr var atpazīt mātītes, jo viņas allaž ir lielākas (garākas, druknākas) par tēviņiem.
Kā čūskas zina, kurp doties, kad tieši doties? Tāls ceļš reti kad un reti kuram dzīvniekiem jāveic, jo viss parasti norit netālu no pārziemošanas vietām. Konkrēto kaislību laukumu zalkši atrod ar smalkās ožas palīdzību.
Kamola tuvumā esošo tēviņu uzmanīgums kompensē dzimumdziņu apmierinošo sugasbrāļu nepiesardzību. Atliek vien kādam apkārt lodātājam izdalīt no kloākas nedaudz smirdīga šķidruma, lai viss kamols atritinātos un pāris pēc pāra steigtu izšķirties.
Zalkšu pārošanās ir ilga (var būt pat stundām ilgstoša), tāpēc kamoli vienmēr veidojas kādas iespējamas slēptuves vai ūdenstilpes tuvumā, lai dzīvniekiem būtu, kur iebēgt, ja viņus apdraud īsts vai šķietams ienaidnieks.
Zalkši – oldējēji rāpuļi
Katra pieaugusī zalkšu mātīte pārojas vienu reizi ik pavasari. Vasaras vidū, parasti jūlija beigās, augusta sākumā, apaugļotā zalktene sameklē pietiekami mitru slēptuvi, kas spēj labi saglabāt siltumu, piemēram, kūdras, kūtsmēslu, zāģskaidu vai lapu kaudzi, kur izdēj vidēji 20 ar pergamentam līdzīgu, elastīgu apvalku segtas, ozolzīles lieluma olas. Reizēm olas tiek dētas porcijās dažādās vietās. Vienā piegājienā izdētās olas vienmēr salīp kopā savdabīgos čemuros. Ikkatrai dējamvietai jābūt pietiekami piemērotai, lai tajā pilnvērtīgi varētu notikt olu inkubācija. Ja vieta izrādās īpaši labvēlīga, nereti vienu un to pašu dētuvi izmanto vairākas mātītes.
Aplams ir samērā izplatītais uzskats, ka zalktenes sargā savas ligzdas. Patiesībā, līdzko visas olas izdētas, ikviena mātīte tūdaļ pamet dējamvietu un atgriežas savā pastāvīgajā vasaras dzīvesvietā.
Zalkšu olu inkubācijas periods ilgst nepilnus divus mēnešus. Augusta nogalē vai septembrī nāk pasaulē maziņi, vien nieka vienpadsmit līdz četrpadsmit centimetrus gari, zalktēni.
