KP 2014. gadā konstatēja, ka vairāki Moller grupā ietilpstošie komersanti, kas nodarbojas ar Volkswagen markas automašīnu izplatīšanu, vismaz piecu gadu garumā sistemātiski saskaņoja savu dalību iepirkumos, kurus rīkojuši gan privāti uzņēmumi, gan valsts pārvaldes iestādes un aģentūras, tāpat arī pašvaldības, skolas (skolēnu autobusi), pansionāti, iekšlietu sistēmas iestādes un citi. Dīleri regulāri viens otru informēja par saviem plāniem attiecībā uz kādu iepirkumu, lūdzot pārējos nekonkurēt, piemēram, nepiedalīties iepirkumā vispār vai nepiedāvāt zemākas cenas. Par karteļa vienošanos Volkswagen tirgotājiem tika piemērots 7,6 miljonu eiro liels sods.
Apgabaltiesā KP pieņemto lēmumu par pārkāpuma konstatēšanu un naudas soda piemērošanu apstrīdēja SIA “Moller Auto Latvia”, SE Moller Baltic Import, SIA “Moller Auto Ventspils” un SIA “Moller Auto Krasta”. Apgabaltiesa ar 2018. gada spriedumu apmierināja SIA “Moller Auto Latvia” un SE Moller Baltic Import pieteikumus, savukārt attiecībā uz SIA “Moller Auto Ventspils” un SIA “Moller Auto Krasta” atzina, ka pārkāpuma konstatējums ir pareizs, taču lēmums daļā par sodu ir atceļams.
Senāts nepiekrita Apgabaltiesas apsvērumiem par Volkswagen izplatīšanas tīkla dalībnieku aizliegtās vienošanās sadalīšanu trīs dažādās un autonomi novērtējamās vienošanās. Senāts skaidroja, ka dīleru vienošanās par cenu vai aizsega piedāvājuma iesniegšanu principiāli neatšķiras no situācijas, ja kāds dīlers vienošanās rezultātā konkursā rīkojas pasīvi un savu konkurējošo piedāvājumu neiesniedz. Šāda rīcība var raksturot aizliegtās vienošanās dažādās izpausmes, pielāgojoties konkrētā iepirkuma specifikai, tomēr nav pietiekams pamats, lai dīleru darbības tālāk dalītu atsevišķās vienošanās.
Par starpzīmolu konkurences esību Senāts spriedumā skaidroja: “Ja vien kartelī neietilpst pilnīgi visi konkrētā tirgus dalībnieki, vienmēr pastāv kaut kāds ārējs konkurences spiediens. Tas var būt stiprāks, var būt vājāks, taču parasti tāds ir. Taču līdz šim karteļa vienošanos gadījumā konkurences tiesībās nav bijis būtiski noskaidrot, vai šīs konkurences spiediens būtu varējis novērst vienošanās negatīvās sekas. Tieši ar to atšķiras “mērķa vienošanās”, ka vienošanās seku pierādīšana nav priekšnoteikums pārkāpuma konstatēšanai.”
KP Juridiskā departamenta direktors Valentīns Hitrovs: “Senāts savā spriedumā apstiprina, ka aizliegtas vienošanās mērķa noskaidrošanā Apgabaltiesa kļūdījās gan Volkswagen izplatīšanas tīkla dalībnieku darbību novērtēšanā, gan vienošanās ekonomiskā konteksta novērtēšanā. Apgabaltiesa apsvērumus par konkurences spiedienu, ko izdara citu automašīnu marku izplatītāji uz Volkswagen dīleriem, pamatoja atrauti no lietā konstatētajiem apstākļiem un pierādījumiem. Senāta ieskatā Apgabaltiesas spriedums nesniedza pietiekamu atbildi, kādēļ konkurences deformēšana tikai viena zīmola ietvaros varētu nebūt konkurences ierobežojums pēc mērķa. Ja loģiski turpinātu un vispārinātu Apgabaltiesas sprieduma apsvērumus par mērķa ierobežojumiem, par aizliegtām varētu atzīt tikai tādas vienošanās, kuras aptvertu pilnīgi visu automašīnu marku visus dīlerus. Šāda Apgabaltiesas pieeja bija pretrunā tirgū pastāvošiem tirgus dalībnieku konkurences ekonomiskiem procesiem un tās mazināšanas centieniem, kas arī bija KP kasācijas sūdzības pamatā.”
Senāts arī atzina, ka aizliegtas vienošanās pārbaude Apgabaltiesas procesā nav notikusi procesuāli taisnīgā veidā pret iestādi. Senāts skaidroja, ka tiesas procesā nereti veidojas loģiska un secīga saspēle starp abu pušu apgalvojumiem un iebildumiem. Uzsākot jaunu apstākļu loka noskaidrošanu, lai pārbaudītu pieteicēja iebildumu pamatojumu, tiesa nevar ierobežot iespēju iestādei sniegt jaunus argumentus un pierādījumus lēmumā ietvertā pamatojuma pareizības pārbaudei.
Senāta spriedums nav pārsūdzams, un lieta ir nosūtīta jaunai izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai.
