DIENASKĀRTĪBĀ
>
Par aktuālo valstī un iestādēs (preses relīzes)
TĒMAS
28. septembrī, 2021
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Relīze
TĒMA: Izglītība

Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstījums sabiedrībai: vai vakcinētajiem Latvijas iedzīvotājiem ir nepieciešama revakcinācija?

Efektīva cīņa ar Covid-19 epidēmiju šobrīd ir visu pasaules valstu viens no pamatjautājumiem, kas būtiski ietekmē kā iedzīvotāju veselību un labklājību, tā arī katras valsts konkurētspēju un ilgtspējīgu attīstību. Apstākļos, kad joprojām nav plaši pieejamu zāļu efektīvai Covid-19 ārstēšanai, vienīgā alternatīva nekontrolētam pārslimošanas procesam ir iespējami plaša iedzīvotāju vakcinācija.

Šobrīd lietojamās vakcīnas pret Covid-19 tika izstrādātas un atļautas lietošanai Covid-19 epidēmijas apstākļos ļoti īsā laikā. Tāpēc klīnisko pētījumu fāzē nebija iespējams atbildēt uz diviem ļoti būtiskiem jautājumiem: cik ilgi vakcīnas nodrošinās augsti efektīvu aizsardzību pret SARS-Cov-2, un cik efektīvi šīs vakcīnas spēs aizsargāt pret ātri mutējošā SARS-Cov-2 variantiem?

Vīrusi paši vairoties nespēj. Tāpēc tiem ir jāiekļūst cilvēka šūnās un jāpiespiež tās sevi pavairot. Ja vīrusam tas neizdodas, tad cilvēka imūnsistēmas šūnas vīrusu iznīcina, un inficētā persona nesaslimst.

Nolūkā neļaut vīrusam iekļūt cilvēka audus veidojošajās šūnās, imūnsistēmas šūnas ražo speciālus proteīnus jeb antivielas, kuras ir spējīgas “pielipt” pie proteīniem, kas atrodas uz vīrusa virsmas. Tādējādi vīruss tiek padarīts atpazīstams kā iznīcināms svešinieks. Ideālā gadījumā cilvēka imūnsistēma iemācās saražot tādas antivielas, kas pieķeras vīrusa proteīniem tādā veidā, ka tiek neitralizēta tā spēja iekļūt cilvēka šūnās. Šis antivielas sauc par neitralizējošām antivielām.

Covid-19 izraisītājvīruss SARS-Cov-2 cilvēku imūnsistēmai bija pilnīgi jauns pretinieks. Līdz šim cilvēce bija saskārusies tikai ar četriem samērā nekaitīgiem koronavīrusu celmiem, kā arī ar ļoti bīstamo SARS-Cov-1, kas vairs necirkulē, un arī ar MERS jeb “kamieļu koronavīrusu”. Tāpēc, pirmoreiz sastopoties ar Covid-19 izraisītājvīrusu, cilvēka imūnsistēmai bija pieejami galvenokārt tikai divi aizsardzības līdzekļi. Vispirms tās bija antivielas, kuras mūsu imūnsistēmas šūnas (B-limfocīti, plazmas šūnas u.c.) bija iemācījusies veidot, lai cīnītos ar tiem četriem koronavīrusa celmiem, ar kuru izsauktām saaukstēšanās slimībām daudzi savā dzīvē jau bija slimojuši. Un, otrkārt, noderīga bija tā informācija, kas bija saglabājusies T-limfocītu atmiņā jeb gēnos no agrāk pārciestām citu koronavīrusu infekcijām. Tā kā T-limfocīti spēj nogalināt tos infekciju izraisītājus, par kuriem šo šūnu gēni ir saglabājuši informāciju kā par bīstamiem svešiniekiem, tad šī iepriekšējā imūnsistēmas pieredze ļāva un ļauj daudziem cilvēkiem pārciest Covid-19 bez būtiskiem saslimšanas simptomiem. Diemžēl šo aizsardzības līdzekļu efektivitāte pret svešo SARS-Cov-2 daudzos gadījumos nebija un nav pietiekama, lai inficētā persona nesaslimtu.

Covid-19 vakcīnu uzdevums ir iemācīt atpazīt šīs slimības izraisītāju, iezīmēt un neitralizēt tā spēju iekļūt cilvēka šūnas ar antivielu palīdzību, kā arī iznīcināt to ar T-galētājšūnu (T-killeru jeb slepkavu) un makrofāgu palīdzību. 

Tā kā koronavīrusam uz ārējās virsmas atrodas tikai šiem vīrusiem raksturīgi proteīni (S-proteīni), tad vakcīnu izstrādātāji izšķīrās par to, ka ir jāiemāca imūnšūnām atpazīt tieši šo S-proteīnu, kas veido raksturīgo “kroni” uz vīrusa virsmas. Tādējādi varēja sagaidīt, ka imūnsistēma spēs atpazīt arī pašu šī “kroņa” īpašnieku – SARS-Cov-2.

Ar vakcīnas palīdzību cilvēka organismā tiek ievadīts tikai viens no SARS-Cov-2 vīrusa 29 gēniem, proti, tieši tas gēns, kurā ir iekodēta S-proteīna uzbūve. Tā rezultātā cilvēka šūnas tiek iemācītas sintezēt S-proteīnu, kas pēc tam no šūnām tiek izvadīts cilvēka limfā un asinīs. Sastopoties ar šo proteīnu, cilvēka imūnsistēma iemācās atpazīt šo S-proteīnu un līdz ar to arī vīrusu, uz kura virsmas šāds proteīns atrodas, kā svešu un iznīcināmu.

Svešais gēns, ko vakcīna ienes cilvēka šūnā, pēc neilga laika tiek iznīcināts, un S-proteīna ražošana tiek pārtraukta. Tomēr pa šo laiku cilvēka imūnsistēma ir ne tikai saražojusi lielu daudzumu antivielu, kas spēj “pielipt” pie S-proteīna un tādējādi iezīmēt un neitralizēt vīrusu, bet arī izveidot B-limfocītu apmācības centrus limfmezglos. Tajos informāciju par to, kāds izskatās iezīmējamais S-proteīns un kādas antivielas to vislabāk iezīmē un neitralizē, tiek nodotas citiem B-limfocītiem. Iegūtā informācija tiek ierakstīta limfocītu un citu imūnšūnu atmiņā, un cilvēka imūnsistēma ir gatava cīņai ar vīrusu.

Tādējādi ir skaidrs, ka antivielas ir viens no ļoti svarīgiem elementiem cilvēka imunitātei pret Covid-19. Pētījumi rāda, ka klīnisko pētījumu gaitā noteiktā vakcīnu efektivitāte aizsardzībai pret Covid-19 lieliski korelē ar antivielu līmeni pret S-proteīnu, ko konkrētā vakcīna spēj izsaukt cilvēka organismā. Diemžēl salīdzinājumā ar M-RNS vakcīnām, kuras ražo Pfizer/BioNtech un Moderna, šī spēja ir vājāka vektora tipa vakcīnai, kuru piedāvā Astra Zeneka.

Pētījumi nepārprotami liecina par to, ka laika gaitā antivielu līmenis vakcinēto, kā arī nevakcinēto, bet Covid-19 pārslimojušo personu, asinīs pakāpeniski samazinās. Tas nozīmē, ka krītas arī imūnsistēmas gatavība cīņai ar Covid-19 izraisītāju.

Šobrīd vēl nav pilnīgas skaidrības par to, kāds ir kritiskais antivielu līmenis, zem kura imūnsistēmas spēja nodrošināt aizsardzību pret vīrusu ir jāuzskata par bīstami zemu. Tomēr ir skaidrs, ka neviena no vakcīnām nespēj nodrošināt 100% aizsardzību pret Covid-19, un jautājums ir tikai par to, kādu aizsardzības līmeni pret saslimšanu konkrētās valsts veselības aizsardzības sistēma atzīst par pietiekamu, lai slimības izplatība tiktu efektīvi kontrolēta.

Latvijas lēmējvarai būtu jāspēj pieņemt atbildīgu lēmumu – kāds vakcīnu iedarbības efektivitātes līmenis ir zemākais pieļaujamais, līdz kuram mēs vēl spējam efektīvi  kontrolēt slimības izplatību valstī? Atstājot bez revakcinācijas iespējām Latvijas iedzīvotājus un pirmām kārtām – tās personu grupas, kas strādā veselības aizsardzības, sociālās aprūpes, izglītības sistēmas u.c. kritiski svarīgās jomās, lēmējinstitūcijām ir jāuzņemas pilna atbildība par sociālām, ekonomiskām un tiesiskām sekām, kādas šāds lēmums rada.   

Tāpēc lēmums par revakcinācijas veikšanu vai neveikšanu un revakcinējamo personu loku nedrīkst būt balstīts tikai kādu atsevišķu personu, kaut arī speciālistu imunizācijā, infektoloģijā vai epidemioloģijā, viedoklī. Tas skar un skars visas sabiedrības vitālās intereses, un neizlēmība šajā jautājumā ir krasā kontrastā ar katra indivīda tiesībām tikt aizsargātam. Personām, kas šādus lēmumus pieņem, ir jāuzņemas arī pilna apjoma individuālā atbildība par iespējamo kaitējumu, ko šāds lēmums radīs.

Tādas valstis kā ASV, Izraēla, Lietuva un Lielbritānija un daudzas citas (skat. https://www.reuters.com/article/us-health-coronavirus-booster-idUKKBN2GA190) jau ir izšķīrušās par revakcināciju, un to ir uzsākušas. Francija, Vācija, Dānija, Spānija ir izšķīrušās par līdzīgu soli. ASV ir lēmušas, ka visiem iedzīvotājiem, kas saņēmuši m-RNS vakcīnas, pēc 8 mēnešiem ir nepieciešams revakcinēties, vienlaicīgi dodot iespēju revakcinēties ikvienam valsts iedzīvotājam, kurš to vēlas. Daudzas ES valstis ir noteikušas vakcinācijas sertifikāta derīguma termiņu, kas nozīmē izpratni par to, ka vakcīnu nodrošināta aizsardzība pēc zināma laika tuvojas kritiski zemam līmenim.

Diemžēl, Latvijai tiek uzspiests viedoklis, ka vakcīnu efektivitāte joprojām saglabājas “pietiekoši augsta”, balstot šos apgalvojumus tādos citu valstu veiktos pētījumos, kas daudzos gadījumos neanalizē vakcinēto personu saslimstību atkarībā no tā, kāda vakcīna lietota un cik sen vakcinācija ir pabeigta, kā arī, kāds variants pētījuma laikā pētāmajā populācijā ir dominējis. Vakcīnas tika izstrādātas aizsardzībai pret vīrusa Vuhaņas variantu, un pret to tad arī tika vērtēta šo vakcīnu efektivitāte klīniskajos izmēģinājumos. Par šo vakcīnu efektivitāti pret delta variantu dati pētījumos ir visai pretrunīgi, bet neviens neapšauba, ka aizsardzība pret delta variantu ir vājāka. Tas vēlreiz liecina par labu revakcinācijas nepieciešamībai, lai agrāk vakcinētās personas pasargātu no saslimšanas ar Covid-19.

Kā viens no “zinātniskiem” argumentiem pret revakcināciju, kas tiek izmantots diskusijās Latvijā, balstās apgalvojumā, ka tad, ja tiks atzīts, ka vakcīnu aizsardzības efektivitāte ar laiku krītas, un aizsardzība pret jaunajiem vīrusa variantiem ir būtiski zemāka nekā pret Vuhaņas variantu, tas atturēšot Latvijas iedzīvotājus no vakcinēšanās.

Otrs tikpat “zinātnisks” ir arguments, ka vakcīnas jāziedo nabadzīgākajām valstīm, lai nodrošinātu vakcināciju tajās.

Trešais “zinātniskais” arguments ir tas, ka Eiropas Slimību kontroles institūcijas nav rekomendējušas veikt revakcināciju. Tomēr jāatceras, ka pēdējais arguments diskusijās ES institūciju ietvaros tiek pamatots arī ar to, ka vispirms ES valstīm būtu jāpanāk tāda pirmreizējās vakcinācijas aptvere, kas nodrošinātu pūļa imunitāti.

Diemžēl pie pašreizējiem vakcinācijas tempiem Latvijā nepieciešamo vakcinācijas aptveri un kolektīvo imunitāti varētu izdoties panākt pēc apmēram gada (ja vispār), kad nekāda revakcinācija, ja to neuzsāk nekavējoši, vairs neko nespēs mainīt, un daudzi no pašreiz vakcinētajiem, bet ne-revakcinētajiem, jau būs saslimuši ar Covid-19.

Latvijas iedzīvotājiem vēl spilgtā atmiņā ir saglabājies lēmumu pieņemšanas process vakcīnu iegādes jautājumā, kad Veselības ministrijas izvēlētie eksperti rekomendēja valdībai kā vispiemērotāko iegādāties vājāko no Covid-19 vakcīnām un atteikties no Pfizer/BioNtech vakcīnas iepirkuma. Šīs rekomendācijas sekas ir tādas, ka tagad daļai Latvijas iedzīvotāju, tāpat kā Lielbritānijas iedzīvotājiem, nepieciešama nekavējoša revakcinācija, ja no vakcinācijas brīža ir pagājis pusgads vai vairāk. Lielbritānijā šobrīd tiek revakcinēti visi iedzīvotāji, kas vecāki par 50 gadiem, kā arī apdraudētās sabiedrības grupas (ārsti, sociālās aprūpes darbinieki utt.), ja no vakcinācijas brīža ir pagājuši pieci mēneši. Turpretim Latvijas iedzīvotājiem, kas jaunāki par 65 gadiem, ieskaitot veselības aizsardzības sistēmas darbiniekus un citu risku grupu cilvēkiem, šāda aizsardzība pagaidām tiek liegta. Kas par to atbildēs?

Šobrīd vakcinācijas efektu nostiprinošo trešo devu dažādās valstīs ir saņēmuši jau miljoniem cilvēku, kas tādējādi tiek pasargāti no daudz lipīgākiem un bīstamākiem vīrusa variantiem. Un šie lēmumi balstās nevis no zinātniskā viedokļa nevainojamos un daudzkārt atkārtotos pētījumos, bez kuriem Latvijas Imunizācijas valsts padome nespēj izšķirties par labu plašai revakcinācijai, bet gan reālās dzīves faktos, kas nepielūdzami liecina par to, ka personas, kas vakcinējās pirms pieciem, sešiem vai vēl vairāk mēnešiem, ir pakļautas strauji pieaugošam inficēšanās un saslimšanas riskam. Latvijā inficēto personu vidū vakcinēto cilvēku īpatsvars šobrīd jau svārstās  apmēram 18-31% robežās. Ņemot vērā to, ka vakcinēto personu skaits Latvijā ir mazāks par pusi, reālais vakcinēto personu īpatsvars inficēto vidū ir vēl lielāks. Vai tiešām ir jāsagaida tas brīdis, kad revakcinēties būs jau par vēlu?

Aizbildināšanās ar to, ka revakcinācijas rezultātā, iespējams, pieaugs blakņu skaits un ka varbūt ar vienu devu vakcīnas nepietiks u.c., neiztur kritiku, jo nav datu par to, ka revakcinēto vidū būtu vērojams būtiski lielāks blakņu skaits. Toties saslimšana ar Covid-19 neizbēgami izraisīs daudzu cilvēku veselības un dzīvildzes nopietnu apdraudējumu.

Ir skaidri parādīts, ka revakcinētajiem cilvēkiem daudzkārt palielinās antivielu līmenis pret Covid-19 izraisoša vīrusa variantiem, kas nepārprotami liecina arī par to, ka revakcinētās personas ir ievērojami labāk aizsargātas pret saslimšanu ar Covid-19. Cik ilgi šī aizsardzība būs pietiekama, to rādīs laiks. Tomēr līdzšinējā pieredze rāda, ka RNS vīrusu izraisīto slimību apkarošanai ir vajadzīga pastāvīga revakcinācija, jo to izraisošie vīrusi nemitīgi mainās. Tā tas ir ar vakcinēšanos pret gripu, ērču encefalītu u.c. RNS vīrusu infekcijām, pie kurām ir nepieciešama regulāra vakcinācija, parasti reizi sezonā. 

Nobeigumā ir jāsecina, ka Latvijā izsvērtu un zinātniski pamatotu lēmumu pieņemšanu kavē tas, ka nav valsts pasūtījuma zinātniekiem tādu pētījumu veikšanai, kas sniegtu ieskatu reālajā situācijā ar Covid-19 Latvijā. Šī iemesla dēļ nav pieejami dati par to, cik patiesībā Latvijā ir personu, kas slēpti  ir pārslimojušas Covid-19. Nav zināms, kāds ir aktuālais antivielu līmenis vakcinētajiem vai pārslimojušiem Latvijas iedzīvotājiem, it īpaši tiem, kas strādā veselības aizsardzības vai sociālās aprūpes jomā, un kā tas mainās pēcvakcinācijas periodā. Netiek pētīts arī tas, pie kāda antivielu līmeņa vērojama vakcinēto personu pastiprināta saslimšana ar Covid-19, kas dotu iespēju noteikt, kam un kad nepieciešams veikt revakcināciju. Tāpat ir būtiski izvērtēt, kā  inficēšanās vai viegla, vidēji smaga vai smaga saslimšana ar Covid-19 korelē ar vakcinācijas laiku un to, kāda vakcīna ir  tikusi izmantota.

Latvijas Zinatņu akadēmija uzskata, ka Latvijas zinātne ir plaši jāiesaista Covid-19  krīzes pārvarēšanā, kas dotu iespēju pieņemt izsvērtus un zinātniski pamatotus un izsvērtus lēmumus Covid-19 apkarošanas jomā.

Avoti

Labs saturs
Pievienot komentāru

Covid-19 ierobežojošie pasākumi

 

 

 

 

 

Lai apturētu straujo Covid-19 infekcijas izplatību un veselības nozares pārslodzi un mazinātu novēršamo mirstību, vienlaikus nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību, no 11. oktobra līdz 11. janvārim valstī ir izsludināta ārkārtējā situācija. Tas ir īpašs tiesiskais režīms, kura laikā Ministru kabinetam ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā un apjomā ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus.

Iedzīvotājiem ir saistoši Ministru kabineta rīkojumā Nr. 720 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” un Ministru kabineta noteikumos Nr. 662 “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai” noteiktie ierobežojumi un pienākumi. 

Ņemot vērā Covid-19 infekcijas izplatības riskus, pilnvaras noteikt personu tiesības ierobežojošus pasākumus epidemioloģiskās drošības nolūkos, arī neizsludinot īpašu tiesisko režīmu, Ministru kabinetam ir deleģējis likumdevējs – Saeima –, pieņemot Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumu

 

 

 

 

 

 

 

 


LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU