Spilgts piemērs ilgstošai meliorācijas sistēmu nekopšanai bija 2017. gada lietavas un tām sekojošie plūdi, kas radīja zaudējumus gan iedzīvotājiem un infrastruktūrai, gan lauksaimniekiem un mežsaimniekiem. Zaudējumi pārsniedza 380 miljonus eiro, ko daļēji kompensēja, lauksaimniekiem piešķirot 22,8 miljonus eiro no valsts budžeta un Eiropas Savienības līdzekļiem, bet Zemkopības un Satiksmes ministriju struktūrām meliorācijas sistēmu, ceļu, tiltu un dzelzceļa atjaunošanai 17,7 miljoni eiro tika piešķirti no Eiropas Savienības Solidaritātes fonda. Ņemot vērā klimata pārmaiņu raisītos procesus, ekstrēmi, lietavām bagāti laikapstākļi nākotnē ir sagaidāmi arvien biežāk.
Par īpašumtiesību ziņā sadrumstalotajām meliorācijas sistēmām, kuru kopgarums Latvijā ir līdzīgs autoceļu garumam, galvenā atbildīgā ir Zemkopības ministrija, valsts meliorācijas sistēmu uzturēšana un atjaunošana ir deleģēta VSIA “Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi”. Kopumā šajā sistēmā iesaistītas daudzas valsts institūcijas, pašvadības un zemju īpašnieki. Valsts kontrole revīzijā vērtēja gan Zemkopības ministrijas darbību meliorācijas politikas izstrādē un uzraudzībā, gan VSIA “Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi” darbību piešķirtā valsts un Eiropas Savienības fondu finansējuma izlietojumā.
Ieguldām bez sistēmiskas pieejas un kopainas redzējuma
Ne Zemkopības ministrijai, ne VSIA “Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi” nav nākotnes skatījuma par sistēmas attīstību, nav meliorācijas sistēmu atjaunošanas plāna, kurā būtu novērtētas un prioritāri sakārtotas visas valsts un valsts nozīmes meliorācijas sistēmas. Meliorācijas sistēmu atlase atjaunošanas un uzturēšanas darbu veikšanai ir necaurskatāma. Informācija par atlases procesu un atjaunot un uzturēt plānotajām sistēmām nav publiski pieejama, kas liedz zemju īpašniekiem laikus plānot meliorācijas sistēmu atjaunošanu vai pārbūvi.
“Nav iespējams sakārtot to, par ko nav pilnīgas informācijas vai pat vispār nav datu. Tādēļ nepārsteidz revīzijā konstatētais, ka valsts budžeta un Eiropas Savienības finansējums meliorācijai tiek piešķirts bez pietiekamas sasaistes ar reālām izmaksām un arī sadalīts necaurskatāmi, nerunājot nemaz par to, ka nav vērtēta esošās “padomju laikos” izbūvētās meliorācijas sistēmas atbilstība mūsdienu saimniekošanas metodēm un klimata pārmaiņām,” atzīst valsts kontroliere Elita Krūmiņa.
Tai pašā laikā valsts budžeta finansējums meliorācijas sistēmu uzturēšanai ik gadu tiek palielināts, aprēķinā pieņemot, ka uzturēšanas darbus visās atjaunotajās meliorācijas sistēmās veiks reizi gadā. Tomēr revīzijā konstatēts, ka ne visās atjaunotajās meliorācijas sistēmās uzturēšanas darbus veic katru gadu.
Zināma pretruna iezīmējas arī Latvijas un Eiropas Savienības finansējuma piešķiršanas nosacījumos. No uzturēšanas un ekspluatācijas noteikumiem izriet, ka prioritāri ir jāuztur sliktā stāvoklī esošas meliorācijas sistēmas ar progresējošiem bojājumiem. Savukārt Eiropas Savienības prasības nosaka, ka jānodrošina atjaunoto, t.i., labā stāvoklī esošo, meliorācijas sistēmu uzturēšana.
Revidenti secina, ka primāri Latvijā jāizveido tehnoloģiski mūsdienīga, pilnīga un aktuāla informācija par meliorācijas sistēmām un plānotajiem valsts budžeta un Eiropas Savienības fondu finansētiem atjaunošanas un uzturēšanas darbiem tajās. Turklāt Zemkopības ministrijai jānodrošina cieša iesaistīto institūciju sadarbība, kā arī koordinēta uzraudzība, vispirmām kārtām par visa veida koplietošanas sistēmām, jo meliorācijas sistēmas ir kā vienots organisms, kur viena posma bojājums nešaubīgi ietekmē citu posmu sistēmā.
Meliorācijas vēsturiskais mantojums nepietiekami novērtēts
Pēc Latvijas Melioratoru biedrības aplēsēm visu meliorācijas sistēmu kopējā vērtība ir iespaidīga – vismaz septiņi miljardi eiro. Vēsturiskie fakti liecina, ka meliorācijas pirmsākumi Latvijā datējami ar 18. gadsimta beigām, bet līdz ar neatkarīgas valsts izveidošanu nodibināta Meliorācijas pārvalde, kura plānoja un pārvaldīja meliorācijas sistēmas, kā arī veica pētījumus problemātiskajos apvidos, lai jaunās saimniecības varētu savas zemes tālāk nosusināt un kultivēt.
Lielākā daļa pašlaik esošo meliorācijas sistēmu ir būvētas padomju varas laikā un ir pieskaņotas tā laika saimniekošanas modelim – pamatā centralizētai plānošanai un kolektīvajām saimniecībām. Tolaik meliorācijai tika veltīta liela uzmanība un resursi, Latvijā bija pat Meliorācijas un ūdenssaimniecības ministrija un gandrīz 20 tūkstoši darbinieku šajā nozarē.
Atbildības struktūra radikāli mainījās līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu, kad par valsts meliorācijas sistēmām tika atzīta vien neliela to daļa, bet ap 70 % sistēmu nodeva zemes īpašniekiem, uzliekot tiem arī tiesisku atbildību par sistēmu ekspluatāciju un uzturēšanu, faktiski pilnībā atceļot uzraudzību par to, kā šī ekspluatācija un uzturēšana tiek veikta. Šī brīža aina liecina, ka lielākajā daļā valsts nozīmes meliorācijas sistēmu atjaunošanas darbi finansējuma trūkuma dēļ nav veikti vismaz 30 gadus. Pēdējā visaptverošā meliorācijas sistēmu inventarizācija lauksaimniecības un meža zemēs ir veikta pirms 30 gadiem. Arī pētījumu veikšana meliorācijas jomā ir nepietiekama.
Valsts kontrole atzinīgi vērtē revīzijas noslēgumā sāktās revidēto struktūru darbības komunikācijā ar sabiedrību un meliorācijas sistēmu īpašniekiem un cer, ka Zemkopības ministrija un VSIA “Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi” aktīvi ķersies pie ieteikumu īstenošanas.
