Apstrīdētā norma
2016. gada 9. jūnijā Saeima pieņēma Civilprocesa likuma grozījumus, ar kuriem likuma 464.1pants tika papildināts ar trešo daļu. Grozījumi stājās spēkā 2016. gada 13. jūlijā.
Civilprocesa likuma 464.1 panta trešā daļa (turpmāk – apstrīdētā norma) noteic: „Ja kasācijas sūdzība formāli atbilst šā panta pirmajā daļā minētajām prasībām un ja tiesa nav pārkāpusi šā likuma 452. panta trešās daļas noteikumus un izskatāmajai lietai nav būtiskas nozīmes vienotas tiesu prakses nodrošināšanā un tiesību tālāk veidošanā, tiesnešu kolēģija var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību arī mantiska rakstura strīdos, ja tā daļa, par kuru spriedums tiek pārsūdzēts, ir mazāka par 2000 euro.”
Augstāka juridiska spēka normas
Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 92. panta pirmais teikums: „Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.”
Satversmes 91. panta pirmais teikums: „Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.”
Lietas fakti
Pieteikuma iesniedzējs Mihails Kondakovs uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. panta pirmajā teikumā nostiprinātajām tiesībām uz taisnīgu tiesu, kā arī Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam. Proti, apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežojot pieeju kasācijas instances tiesai tām personām, kas kasācijas kārtībā pārsūdz apelācijas instances tiesas spriedumu mantiska rakstura strīdā daļā, kuras apmērs ir mazāks par 2000 euro. Pieteikuma iesniedzējs esot iesniedzis kasācijas sūdzību par apelācijas instances tiesas spriedumu mantiska rakstura strīdā civillietā. Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnešu kolēģija, pamatojoties uz apstrīdēto normu, atteikusies ierosināt kasācijas tiesvedību. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka tādējādi viņam tika liegta pieeja kasācijas instances tiesai, proti, lieta kasācijas instancē nav izskatīta pēc būtības.
Pieteikuma iesniedzējs arī uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums kasācijas tiesvedības ierosināšanai paredzot atšķirīgu attieksmi pēc finansiāla rakstura pazīmes. Šādas atšķirīgas attieksmes paredzēšana neesot attaisnojama.
Tiesas secinājumi
Par pamattiesību ierobežojuma esību
Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, – Saeima – lūdz izbeigt tiesvedību lietā, jo uzskata, ka apstrīdētā norma neierobežo Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 92. panta pirmajā teikumā paredzētās tiesības uz taisnīgu tiesu, kā arī Satversmes 91. pantā ietvertās tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi.
Lai noskaidrotu, vai tiesvedība lietā ir turpināma, Satversmes tiesa visupirms noskaidroja, vai apstrīdētā norma ietilpst Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteikto pamattiesību tvērumā un vai tā aizskar Pieteikuma iesniedzējam Satversmē paredzētās pamattiesības. [9.]
Satversmes tiesa secināja, ka valstij ir rīcības brīvība noteikt tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanas apjomu attiecībā uz pieeju pārsūdzības instanču tiesām, tomēr valsts šo savu rīcības brīvību nedrīkst izmantot tā, ka tiesības uz taisnīgu tiesu tiktu liegtas pēc būtības.
Līdz ar to likumdevējs var noteikt procesuālo kārtību un nosacījumus pieejai kasācijas instances tiesai, tomēr šai kārtībai un nosacījumiem jāatbilst tiesiskuma principam, kura mērķis ir taisnīguma nodrošināšana. [10.]
Tika secināts, ka apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējam ir piemērota un viņa tiesiskajā situācijā tā ierobežo tiesības, kuru aizsardzība ietilpst Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā. [11.]
Par to, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, vai tam ir leģitīms mērķis un vai likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai
Vērtējot apstrīdētajā normā ietvertā kasācijas instances tiesas civilprocesā pieejamības ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesa pārbaudīja, vai likumdevēja noteiktais leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzeklis ir nepieciešams un saprātīgs, vai tas nodrošina taisnīgas tiesas īstenošanu demokrātiskā tiesiskā valstī, ievērojot tiesas neatkarību un rīcības brīvību. [12.]
Satversmes tiesa atzina, ka no apstrīdētās normas izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu un tā leģitīmais mērķis ir demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība. [14.]
Satversmes tiesa atzina, ka likumdevēja atvēlētā rīcības brīvība Senātam, ievērojot apstrīdētajā normā ietvertos nosacījumus, izlemt jautājumu par kasācijas sūdzības atbilstību kasācijas principam, demokrātiskā tiesiskā valstī ir nepieciešama un saprātīga. [15.]
Attiecībā uz apstrīdētās normas iespējamo neatbilstību vienlīdzīgas attieksmes principam Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma nenosaka personai vai personu grupai imperatīvi piemērojamu kritēriju. Tiesnešu kolēģija jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu tai likumdevēja noteiktās rīcības brīvības ietvaros izlemj, piemērojot apstrīdētajā normā noteiktos kritērijus konkrētai lietu kategorijai, nevis konkrētai personai. Proti, tiesnešu kolēģija var šos kritērijus piemērot attiecībā uz noteikta veida un apjoma civiltiesiska rakstura strīdiem, katrā konkrētajā gadījumā apsverot to, vai izskatāmajai lietai ir būtiska nozīme vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai tiesību tālākveidošanā, bet vienmēr tiecoties uz to, lai panāktu taisnīgumu, kas ir demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas galīgais mērķis. Apstrīdētajā normā ietvertais finansiāla rakstura kritērijs pats par sevi nav uzskatāms par pazīmi, pēc kuras būtu nosakāmas personu grupas Satversmes 91. panta izpratnē. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēja identificētās personu grupas nav salīdzināmas vienlīdzības principa aspektā. [16.]
Satversmes tiesa nosprieda:
atzīt Civilprocesa likuma 464.1 panta trešo daļu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 92. panta pirmajam teikumam.
Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stāsies spēkā tā publicēšanas dienā. Spriedums tiks publicēts oficiālajā izdevumā „Latvijas Vēstnesis” Satversmes tiesas likuma 33. panta pirmajā daļā noteiktajā termiņā.
Sprieduma teksts ir pieejams Satversmes tiesas mājaslapā: http://www.satv.tiesa.gov.lv/web/viewer.html?file=/wp-content/uploads/2019/07/2019-11-01_Spriedums.pdf#search=
Norma, kas paredz, ka lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību civillietā var sastādīt rezolūcijas veidā, atbilst Satversmei13.03.2020
Apstrīdētā norma
Civilprocesa likuma 464. panta 4.1 daļa noteic, ka Augstākās tiesas rīcības sēdē pieņemto lēmumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību, par lietas nodošanu izskatīšanai kasācijas kārtībā Augstākās tiesas paplašinātā sastāvā, kā arī par atteikšanos pieņemt blakus sūdzību var sastādīt rezolūcijas veidā, ievērojot šā likuma 229. panta otrajā daļā noteikto.
Augstāka juridiskā spēka norma
Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 92. panta pirmais teikums: “Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.”
Lietas fakti
Satversmes tiesā pēc diviem fizisko personu un sešiem juridisko personu pieteikumiem tika ierosinātas astoņas lietas par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Pieteikumos bija ietverti identiski prasījumi, un to juridiskais pamatojums bija balstīts uz līdzīgiem argumentiem. Lai veicinātu lietu vispusīgu un ātru iztiesāšanu, Satversmes tiesa nolēma tās apvienot vienā lietā.
Pieteikumu iesniedzēji kā lietas dalībnieki pārsūdzēja civillietās pieņemtus spriedumus kasācijas kārtībā. Augstākās tiesas tiesnešu kolēģijas atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību pēc viņu kasācijas sūdzībām.
Pieteikumu iesniedzēji norādīja, ka apstrīdētā norma ļauj sastādīt lēmumus par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību rezolūcijas veidā, nenorādot to motivāciju, un tādēļ ne kasācijas sūdzības iesniedzēji, ne sabiedrība kopumā nevarot noskaidrot tiesnešu kolēģiju argumentus, uz kuru pamata tās pieņēmušas šādus lēmumus. Pieteikumu iesniedzēji uzskatīja, ka apstrīdētā norma liedz viņiem tiesības uz motivētu tiesas nolēmumu un tādēļ neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.
Tiesas secinājumi
Par prasījuma robežām
Satversmes tiesa secināja, ka pieteikumu iesniedzēji bija izteikuši iebildumus vienīgi pret to, ka saskaņā ar apstrīdēto normu rezolūcijas veidā var tikt sastādīts lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību. Tādēļ Satversmes tiesa vērtēja apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam tiktāl, ciktāl tā attiecas uz lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību. [13]
Par Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto pamatojuma principu
Satversmes tiesa norādīja: ja valsts paredz personai tiesības kādā lietu kategorijā pārsūdzēt nolēmumu augstākas instances tiesā, tad tai jānodrošina, ka pārsūdzības process atbilst tiesas pieejamības, taisnīgas procedūras un citām taisnīgas tiesas prasībām. [14.]
Viens no procesuālā taisnīguma un tādējādi arī tiesību uz taisnīgu tiesu elementiem ir pamatojuma princips, no kura izriet prasība ikvienā nolēmumā, kas tiek pieņemts attiecībā uz personu, obligāti norādīt tā tiesisko pamatu jeb atbilstošo tiesību normu, uz kuras pamata ir atrisinātas konkrētās tiesiskās attiecības. [14.]
Savukārt tas, vai atbilstoši pamatojuma principam konkrēta veida nolēmumā obligāti jānorāda tā motivācija un kāds ir nepieciešamais motivācijas apjoms un detalizācijas pakāpe, ir atkarīgs no vairākiem savstarpēji sistēmiski saistītiem faktoriem, kas raksturo šo nolēmumu. Šādi faktori citstarp ir tiesiskās attiecības, kas ar attiecīgo nolēmumu tiek atrisinātas, kā arī tā pieņemšanas tiesiskā kārtība un pamats. [14.]
Par apstrīdētas normas saturu
Satversmes tiesa norādīja, ka, ievērojot pamatojuma principu, lēmumā, kas saskaņā ar Civilprocesa likuma 229. panta otrās daļas trešo teikumu tiek sastādīts rezolūcijas veidā, norāda tā pieņemšanas laiku un vietu, tiesas nosaukumu un sastāvu, kā arī tiesas vai tiesneša nolēmumu jeb izlemjamā jautājuma risinājumu un lēmuma tiesisko pamatu. Tādējādi apstrīdētā norma paredz Augstākās tiesas tiesnešu kolēģijas tiesības sastādīt lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību civillietā, nenorādot tajā motivāciju. [15]
Satversmes tiesa secināja, ka Augstākās tiesas Civillietu departamenta praksē lēmumus par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību mēdz sastādīt motivēta lēmuma veidā. Taču atbilstoši apstrīdētajai normai lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību var tikt sastādīts arī nemotivēta lēmuma veidā. Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēja, vai pamatojuma principam atbilst tāds tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram tiesnešu kolēģija savas rīcības brīvības ietvaros var sastādīt lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību civillietā, arī nenorādot tā motivāciju. [15]
Par to, vai lēmumā par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību ir nepieciešams norādīt tā motivāciju
Vērtējot, vai no pamatojuma principa izriet prasība lēmumā par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību civillietā norādīt tā motivāciju, Satversmes tiesa ņēma vērā kasācijas instances tiesas funkcijas un kasācijas tiesvedības īpatnības, civiltiesisko attiecību raksturu, kā arī šā lēmuma nozīmi civilprocesā un tiesisko regulējumu, kas nosaka tā pieņemšanas procesu un pamatu. [16]
Par kasācijas instances tiesas resursu efektīvu izlietojumu
Ņemot vērā kasācijas instances tiesas nozīmi un funkcijas demokrātiskā tiesiskā valstī, kā arī lēmuma par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību nozīmi civilprocesā, Satversmes tiesa atzina, ka likumdevējam ir jānodrošina, ka šī tiesa efektīvi īsteno savas funkcijas. Tas nozīmē, ka likumdevējam citstarp ir jāatslogo kasācijas instances tiesa no nepamatotu sūdzību izskatīšanas un nebūtisku uzdevumu veikšanas. [16.1.]
Satversmes tiesa atzina: pat ja viena lēmuma motivācijas formulēšana rakstveidā, iespējams, neprasītu pārmērīgu resursu ieguldījumu, tiesības nemotivēt lēmumus par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību ļauj ilgtermiņā ietaupīt vērā ņemamu kasācijas instances tiesas laika un darba resursu apjomu un nodrošināt šo resursu efektīvu izlietojumu kasācijas instances tiesas funkciju īstenošanai. [16.1.]
Par civiltiesisko attiecību raksturu
Satversmes tiesa norādīja, ka civiltiesiskā kārtībā tiek risināti strīdi par personu privāttiesiskām attiecībām, kuras personas visbiežāk nodibina brīvprātīgi un kuru ietvaros tās parasti bauda līdzvērtīgas tiesības. Lai gan arī civiltiesiskā kārtībā risināmie strīdi var būtiski ietekmēt atsevišķas Satversmē ietvertās personu pamattiesības, civiltiesiska strīda sekas nevar pielīdzināt kriminālatbildībai, kas ir smagākais iespējamais juridiskās atbildības veids. [16.2]
Satversmes tiesa uzsvēra, ka no Satversmes 92. pantā ietvertā pamatojuma principa attiecībā uz kriminālprocesu izriet papildu tiesību aizsardzības garantijas, kuras nevar automātiski attiecināt arī uz citiem tiesvedības procesa veidiem. Līdz ar to Satversmes tiesas secinājums lietā Nr. 2017‑23‑01 par nepieciešamību norādīt motivāciju lēmumā par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību krimināllietā pats par sevi nenozīmē, ka analoģisks secinājums būtu izdarāms arī attiecībā uz apstrīdēto normu. [16.2]
Par lēmuma par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību pieņemšanas procesu un tiesisko pamatu
Satversmes tiesa secināja, ka lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību civillietā atbilstoši Civilprocesa likuma 464. pantam tiek pieņemts koleģiāli un vienbalsīgi. Šā lēmuma koleģiāla pieņemšana nodrošina vispusīgu vērtējumu jautājumā par to, vai ir pamats ierosināt kasācijas tiesvedību pēc konkrētās kasācijas sūdzības. [16.3.]
Satversmes tiesa norādīja, ka Saskaņā ar Civilprocesa likuma 464.1 panta pirmo daļu tiesnešu kolēģijai ir pienākums atteikt kasācijas tiesvedības ierosināšanu tad, ja kasācijas sūdzība neatbilst tai likumā noteiktajām formālajām prasībām. Savukārt, lai pieņemtu lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 464.1 panta otro vai trešo daļu, tiesnešu kolēģijai savas rīcības brīvības ietvaros jāpārliecinās par judikatūras esību vai tiesu prakses vienotību un tiesību tālākveidošanas nepieciešamību kasācijas sūdzībā norādītajos tiesību jautājumos, kā arī pārsūdzētā sprieduma atbilstību judikatūrai vai tajā ietvertā lietas iznākuma pareizību. [16.4.]
Izvērtējusi minētos atteikuma pamatus, Satversmes tiesa atzina, ka lēmumā par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību ietvertā norāde uz tā tiesisko pamatu sniedz personai pietiekamu informāciju par atteikuma iemesliem. [16.4.]
Tādējādi, ņemot vērā civiltiesisko attiecību ietekmi uz personas tiesībām, kasācijas instances tiesas funkcijas un kasācijas tiesvedības īpatnības, kā arī šā lēmuma pieņemšanas procesu un pamatu, Satversmes tiesa secināja, ka pamatojuma princips neprasa lēmumā par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību civillietā norādīt tā motivāciju. [16.4.]
Satversmes tiesa nosprieda:
atzīt Civilprocesa likuma 464. panta 4.1 daļu, ciktāl tā attiecas uz lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību, par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.
Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stāsies spēkā tā publicēšanas dienā. Spriedums tiks publicēts oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” Satversmes tiesas likuma 33. panta pirmajā daļā noteiktajā termiņā.
Sprieduma teksts ir pieejams Satversmes tiesas mājaslapā: http://www.satv.tiesa.gov.lv/web/viewer.html?file=/wp-content/uploads/2019/07/2019-13-01_Spriedums.pdf#search=
