Koncerta apmeklējumam klātienē var pieteikties, zvanot pa tālruni 67206647 (darbdienās) vai pa e-pastu lr3koncerts@latvijasradio.lv (vietu skaits ierobežots). Ierašanās Latvijas Radio (Doma laukumā 8) 16. aprīlī no plkst. 17.30, uzrādot personu apliecinošu dokumentu. Ieeja koncertā – bez maksas.
Koncerta idejas autore un skaņdarbu izlases veidotāja ir komponiste Gundega Šmite. Programmā likta spilgtu kamermūzikas darbu izlase: daudzi no koncertam izvēlētajiem opusiem koncertzālēs sen nav skanējuši un nav arī tikuši ieskaņoti. Vairums skaņdarbu pēdējoreiz spēlēti un ieskaņoti 90. gadu beigās.
16. aprīļa koncertā Imantu Mežaraupu godinās vidējās un jo sevišķi jaunākās paaudzes spilgtākie mūziķi, raisot cerību, ka Mežaraupa darbi vismaz tuvākā nākotnē nebūs Latvijas koncertafišu marginālija: Ieva Parša (mecosoprāns), Arvīds Kazlausks (saksofons), Guntars Freibergs (sitaminstrumenti), Arvīds Zvagulis un Ivars Brīnums (vijole), Pēteris Trasuns (alts), Kārlis Klotiņš (čells), Rihards Plešanovs un Edgars Tomševics (klavieres). Koncertu vadīs Orests Silabriedis.
Imants Mežaraups dzimis Filadelfijā, mācījies Pensilvānijas universitātē, viens no viņa skolotājiem bija Džordžs Krams. Mācījis mūzikas teoriju, vēsturi, kompozīciju un elektronisko mūziku ASV augstskolās, bijis orķestra, kameransambļu, kora un džeza ansambļa diriģents. 1996. gadā Imants Mežaraups pārcēlās uz dzīvi Latvijā, kur strādāja pedagoģisko darbu Latvijas Mūzikas akadēmijā un Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā. Otrreiz Latvijā atgriezās 2003. gadā, strādāja Rīgas Doma kora skolā, Talsu mūzikas skolā un līdz mūža galam bija Talsu ev. lut. draudzes kora diriģents un ērģelnieks.
Mežaraups bija izjūtu dzejnieks. Komponists-inženieris, turklāt šo vārdu burtiskajā nozīmē.
Savulaik intervijā "Neatkarīgajai Rīta Avīzei" viņš atzinies: "Reizēm pats pie sevis domāju: ja visu savu enerģiju būtu ieguldījis tikai vienā disciplīnā, iespējams, būtu izsities daudz tālāk. Mamma cerēja, ka iestāšos konservatorijā. Bet pats diezgan ātri atskārtu, ka ar manu raksturu un temperamentu stundām pie klavierēm nosēdēt būs neiespējami… Lai gan biju jau sācis mācīties kompozīciju un pa druskai arī diriģēju, vēlējos plašāku darbības jomu. Pievērsos matemātikai, zinātniskajiem priekšmetiem – ļoti patika arhitektūra. (..) Izstudēju vairākas inženierzinātnes disciplīnas maģistra līmenī: par tiltu, ēku būvniecību, betona un dzelzsbetona struktūrām, tomēr vairāk vilka arhitektūra. Laikam biju pārrēķinājies ar specialitātes izvēli: tā vietā, lai būvētu skaistus tiltus un ēkas, cīnījos ar drausmīgi sarežģītām analīzēm un matemātiskām formulām, rēķinot struktūras, cik daudz tēraudam, betonam jābūt, lai tā konstrukcija nesabrūk… Un tieši mans inženierijas profesors – liela mēroga izcils amerikāņu inženieris, mani pieķēra, pašam negribot: kad es stāstot par mūziku, manas acis tā mirdzot, tā mirdzot! Viņš arī pateica izšķirošos vārdus: "Pasaulē ir daudz labu inženieru, un viņi ir nepieciešami, bet vai jūs kā viens no viņiem jutīsieties labi, vai tas patiesi domāts jums?" Izšķīros par kompozīciju."
