Nejaušība, brīvība un nosacītība
"Nonākšana akadēmiskajā dzīvē manā gadījumā bija diža nejaušība," atzīst profesore Skaidrīte Lasmane. "Manā diplomā ir skaists ieraksts "Latviešu valodas un literatūras skolotājs". Tolaik, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, pastāvēja augstskolas beidzēju sadales sistēma, un es tiku norīkota uz Gulbenes astoņgadīgo skolu. Tā kā atzīmju ziņā biju viena no labākajām, tad man bija iespēja izvēlēties vienu no divām Latvijas pilsētām – Jēkabpili vai Gulbeni. Izvēlējos Gulbeni. Vairāk gan vēlējos Jēkabpili, taču devu priekšroku diviem cilvēkiem, kuri vēlējās turp doties kopā un dibināt ģimeni, kaut arī beigās to tomēr neizveidoja."
Profesore atklāj, ka skolā strādāt nav gribējusi, tādēļ bija jādomā par izglītības turpināšanu. "Toreiz jau nebija daudz citu izvēles iespēju. Filologs, kurš absolvējis Latvijas Valsts universitāti, parasti devās strādāt uz padomju skolu. Mani interesēja filozofija, tāpēc, atgriežoties no Gulbenes, pārkvalificējos uz filozofiju. Toreiz Latvijā nebija filozofijas fakultātes, ņēma aspirantūrā, ko šodien sauc par doktorantūru, arī filologus. Tā kā vairāki filologi pirms manis bija izvēlējušies estētikas virzienu, tā nozare bija piesātināta. Toreizējais Universitātes rektors Valentīns Šteinbergs, kuru atceros ar ļoti labvēlīgu attieksmi, piedāvāja man ētiku. Arī tīrā nejaušība. Tā es no 1965. gada paliku ētikas jomā," atklāj profesore.
"Manas doktora disertācijas izvēle, kā jau filologam piestāv, bija veltīta Raiņa uzskatiem par personības attīstības dialektiku. Tas bija atkušņa laiks pēc Staļina personības kulta nonākšanas atklātībā – viens no pirmajiem brīvības laikiem. It kā. Bet tomēr ar ļoti lielu uzraudzību, protams, un ierobežojumiem. Arī pašierobežojumiem. Dīvaini, bet toreiz filozofijā jau parādījās personības jēdziens, kas paplašināja marksistiskās filozofijas tematiku. Tā kā man bija filoloģiskā pagātne, sapratu, ka es neuzrakstīšu disertāciju par to, ko vēlos. Mani faktiski interesēja brīvība un nosacītība jeb determinētība morālās rīcības motivācijā. Tādu tematu biju pieteikusi sākotnēji, taču apjautu, ka bez filozofijas zināšanām triju gadu laikā to pieklājīgā līmenī apjēgt nav iespējams. Tad es mainīju tematu, kas man pa spēkam. Mēs viens otru aspirantūrā pat sveicinājām: "Kāds tev šodien disertācijas temats?" Mēs tolaik tur bijām ļoti dažādi kopā – gan juristi, gan ekonomisti. Tā vide man bija interesanta."
Mērķis – ierosināt domāt
"Pēc disertācijas aizstāvēšanas sāku strādāt par pasniedzēju. Man deva šo iespēju, kaut gan bija konkurence. Darba pieredze skolā man nebija tīkama, tāpēc salīdzinājumā ar 7. klasi Gulbenes astoņgadīgajā skolā Universitātē jaunai pasniedzējai bija zelta dzīve. Studentu grupiņas nebija lielas, darbs ar īstiem, pieaugušiem cilvēkiem, par disciplīnu tolaik nebija jādomā absolūti nemaz. Kaut kas ir mainījies, jo disciplīnas problēmas lielās studentu grupās sākās deviņdesmitajos gados vai pat 21. gadsimta sākumā. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados disciplīnas problēmu nebija nemaz. Domāju, ka cilvēki tolaik bija vairāk, sacīsim, dresēti. Kaut kas mainījās līdz ar liberālisma brīvību, kurai nesekoja tikpat ātrs atbildības paradums. Un sākās "katram sava ētika". Tagad, kad es vairs tikpat kā nelasu lekcijas, situācija, šķiet, kļūst labāka."
Profesore stāsta, ka viņai kā jaunai pasniedzējai nav piemitusi varas apziņa. "Tas ir pašapziņas jautājums. Tā man nebija pārāk augsta, kad es sāku strādāt. Pārkvalificēšanās uz citu nozari nav viegla. Tādos mazzināšanas apstākļos pašapziņa nevarēja uzreiz rasties. Domāju, ka pašapziņai patiesi pamats var rasties vai pieaugt mūža beigās, kad cilvēks saprot, ko jau zina, un zina, ko vēl nezina. Bet ziniet, kas to kompensē? Jaunība! Tas, ka jaunais pasniedzējs ir gandrīz tāds pats kā studenti, tas kompensē dumjību un nezināšanu. Man izveidojās saprašanās ar studentiem, taču biju laikam arī ļoti principiāla un stingra atzīmju ziņā. Es gribēju, lai cilvēks domā. Arī tagad droši vien man tas piemīt, ka es nepasaku skaidri un vienkārši līdz galam, bet vēlos, lai cilvēks tiek ierosināts domāt. Un toreiz jau pats galvenais bija cilvēkam likt atmosties un ļaut viņam pašam domāt, jo patstāvīgas spriestspējas deficīts bija liels. Tagad tas nav mazāks. Tagad ir brīvība domāt un arī brīvība nedomāt. Manuprāt, patlaban nav nepieciešamības ar savu domāšanu būt opozīcijā kaut kam. Mani, piemēram, pārsteidza, kad dzirdēju slavinājumu kādam rakstniekam par to, ka viņa darbā esot tāda mākslinieciski spēlīga bezmērķība. Nu redz, tas nozīmē, ja nav mērķa, tad nav it kā jāpiepūlas," uzsver profesore.
"Man pašai bija egoistiski interesanti "izdomāties" auditorijā, nevis stāstīt kaut ko pārlieku gudru, uz ko sākumā es nemaz nebiju spējīga. Tolaik jau arī nebija pieejama ideju ziņā daudzveidīga akadēmiskā literatūra, kā ietekmē tu varēji būt citādāks. Literatūras pieejamība bija marksistiski pieticīga. Līdzās citiem – viens no lielākajiem padomju sistēmas noziegumiem bija, ka pat zinātniekiem nebija pieejama pasaules literatūra. Profesors Valentīns Šteinbergs netraucēja izstrādāt Raiņa pētījumu. Viņam bija pieejamas dažas specfonda grāmatas, kuras toreiz tika pieļautas tikai dienesta vajadzībām. Vienu no tām viņš man uzticēja, proti, Rožē Garodi "Par reālismu bez robežām". Krievu valodā, protams. Tas bija domāšanai nepiemērots laiks. Mēs taču nezinājām, kas tolaik notika pasaules vai Eiropas filozofijā, kad tur septiņdesmitajos gados Francijā, piemēram, veidojās postmodernisms. Visa mūsdienu filozofija – Fuko, Deridā, Delēzs, Liotārs. Arī Pols Rikērs. Uz ārzemēm arī netikām. Bijām norobežoti no tā, kas notika pasaulē. Tagad es varu tikai brīnīties, kā mūsu darbam pat marksisma līmenī vispār varēja būt kaut kāda kvalitāte? Ja nezini, kas notiek pasaulē, ar ko nodarbojas pasaulē. Bet domāšanu pieļaut auditorijā, stimulēt to, lai paši studenti meklē atbildes, to varēja."
Akadēmiskā dzīve – likteņa priekšrocība
Akadēmisko dzīvi profesore vērtē kā likteņa priekšrocību. "Tas ir mierīgākais, labākais, stabilākais, dzīvi iedvesmojošākais darbs, jo cilvēks visu laiku ir spiests sevi papildināt, vērtēt, mainīt. Nevis abstrakti, bet konkrēti, katra dzīves gadījuma kontekstā, kad ir jātiekas ar daudziem jauniem, domājošiem cilvēkiem. Un ir iespēja domāt kopā ar viņiem. Un vēl ir dalīšanās. Dalīšanās, kas akadēmiskajā vidē izveidojas pilnīgi kā rutīna. Lasot kādu tekstu, uzreiz tiek domāts, kā ar to būs iespējams dalīties publiski auditorijā vai ar kolēģiem? Kas tiks izmantots kā interpretējams teksts? Turklāt agrāk bija jādomā arī, kā tiks vēstīts, jo atklātība varēja būt bīstama," stāsta S. Lasmane. "Zināmā mērā akadēmiskajai videi mūsdienās var izteikt pārmetumus, ka cilvēki, kas daudz zina savā jomā, bieži tik maz tajā dalās ar visu sabiedrību. Dalīšanās notiek ar studentiem un labākajā gadījumā ar kolēģiem. Taču iziešana viņpus akadēmijas robežām saistīta ar pielāgošanos: lai tiktu saprasts profesionālais diskurss, daudz kas jāpadara populārs, kas nozīmē vienkāršošanu. Jādomā, kā saglabāt dziļumu, pārejot uz popkultūru, popfilozofiju, popvēsturi vai popētiku? Akadēmiskais līmenis ir ļoti jānotur, jo citādi var izplūst banalitātēs un nepienest klāt neko intelektuālāku. Nepārtraukti ir jālasa un jādomā. Tā ir akadēmiskās vides priekšrocība un izredzētība, ko, piemēram, Senajā Grieķijā varēja atļauties tikai daži aristokrāti, Platons, Aristotelis vai vecās Romas stoiķi. Uz pirkstiem skaitāmi cilvēki. Tā ir likteņa izredzētība! Akadēmiskajai videi mēdz pārmest arī: "Ko jūs tur ar saviem rakstiņiem, divi trīs cilvēki tos izlasa kādā krājumā." Zināms dramatisms un izšķērdība tā ir! Bet attaisnojums ir potencialitāte, uzkrājošā vērtība. Ja tu publicē, tad tu vari cerēt, ka tas kaut kur paliek. Tu visu laiku izskani auditorijā cerībā, ka tas kaut kur transformējas un paliek. Bet vai tā ir?" vaicā profesore.
"Kopumā pasniedzēja darbā galvenais ir prāta dzīve un jau minētā pašapziņa, jo auditorijas darbs ir viena aktiera mūžīgs teātris. Visu dzīvi. Turklāt aktierim ir jāiemācās viss no galvas (kas arī nav viegli), bet man pašai vēl arī teksts ir jāizdomā!" ironizē S. Lasmane. "Pasniedzēja darbā var iegūt un praktizēt varas apziņu. Filozofs Mišels Fuko taču arī saka, ka vara esot visur. Tu stāvi priekšā, un pārējie sēž, un viņiem ir jābūt klusiem. Kaut kāda varas ilūzija tur ir, kuru kāds arī realitātē izmanto. Lai ar varas apziņu sevi nepiesārņotu, jāņem palīgā pašironija. Tikai nedrīkst sākt sevi glorificēt. Kritika gan ir ļoti jāņem vērā, jo tā nav nejauša.
Saistībā ar man piešķirto goda nosaukumu, kuru tikai zināmā vecumā var saņemt, man jāsaka vislielākais paldies saviem kolēģiem, kas ļoti daudz darba ieguldīja manu dokumentu sagatavošanā. Vislielākais paldies Komunikācijas studiju nodaļas profesorei Vitai Zelčei un šīs pašas nodaļas studiju direktorei Sanitai Burķītei. Goda nosaukums nozīmē akadēmiskā mūža noslēgumu un zināmu sakārtojumu, atgādinot, ka viss ir pārejošs," akcentē profesore.
Ar Skaidrīti Lasmani sarunājās:
Laura Ardava,
LU Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta zinātniskā
sekretāre
