Notikušais liecina, ka, lai arī kopš svečturu zādzības pagājuši 18 gadi un tie bija nonākuši apritē citā valstī, šos mākslinieciski un kultūrvēsturiski vērtīgos priekšmetus izdodas identificēt, un tie nonāks atpakaļ pie īpašnieka. Šis gadījums, tāpat kā gadījums ar atgūto, deviņdesmitajos gados nozagto Siguldas Jaunās pils vāzi, pierāda to, ka zagti mākslas priekšmeti pēc noilguma iestāšanās agrāk vai vēlāk parādās apgrozībā publiskā vidē un tāpēc nepieciešama mākslas un antikvāro priekšmetu tirgus uzraudzība, kā arī starptautiska sadarbība.
Tirzas luterāņu baznīcas svečturi izgatavoti pazīstamā Rīgas meistara Johana Didriha Rēvalda (1706 ‑1781) darbnīcā, kurš bija ne tikai cunftes eltermanis, bet arī jaunāko kolēģu audzinātājs, caur kuru darbu Rīgas sudrabkaļu tradīcijas piedzīvojušas turpinājumu. Tirzas luterāņu baznīcas svečturi labi raksturo meistara personisko stilu un ir Rīgas vēsturisko sudrabkaļu darbnīcu mantojuma paraugs, kas apliecina 18. gs. mākslas tradīciju interpretāciju vietējo meistaru skatījumā. Lai arī svečturu veidojumā izmantota baroka laikā plaši pielietotā forma ar trīsskaldņu pamatni, kas balsta balustrveida kātu, te parādās rokoko laikmeta ieskaņas. Latvijas lietišķās mākslas vēsturē, īpaši baroka un vēlā baroka periodā, sudrabā darināto svečturu skaits nav liels. Ārpus muzeju kolekcijām saglabājušos šī meistara darbu nav daudz.
Alma Kaurāte-Java
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas speciāliste
