Pēcpadomju posms ir ilgs un, no manas paaudzes skatupunkta raugoties, bezgalīgs. Šoruden secināju, ka neko daudz no padomju laika nemaz neatceros un nevaru jūsmot par zaudēto paradīzi…
Lai nerakstītu par skolotāju protestiem par algu samazināšanu un jau pāris gadu desmitus ilgo jēru klusēšanu par izglītības saturu, kvalitāti un samērojamību ar darba tirgus…
šajā ierakstā pastāstīšu, kā man piektdien gadījās un ko es par to padomāju.
Par latviešu valodas dzīvelīgumu. Un mazliet arī par Latvijas ceļu policijas melīgumu, ziemā regulāri aizturot piedzērušos velosipēdistus.
Izmantoju izdevību un, kamēr Varakļānu slimnīca vēl nav aizklapēta ciet, pirmo reizi mūžā gulēju slimnīcā. Tas ir, nevis nakšņoju, bet gulēju - ar visām pacienta tiesībām…
Par oktobrēniem un Sv. Komūniju jeb 12 praktiski padomi, kā pareizi dzīvot.
Lai kam tu ticētu, viss var izrādīties citādi. Lai par ko būtu pārliecināts, varbūt tomēr notiks kaut kas cits. Lai kā tu cerētu, vari sagaidīt kaut ko citu.
Raksts publicēts latgaliešu rakstu valodā, jo tas ir uzrakstīts latgaliešu rakstu valodā. Stuosts par plemi, kas juogloboj aiz škapa i pa laikam juoparuoda turistim, kab dabuotu…
Par mazajām lauku slimnīcām un to slēgšanu. Par utīm, blusām, kašķi, nodzeršanos un par Latviju.
Par latgaliešu literatūras vietu (vietas neesamību) latviešu kultūrā.
Uzrakstīt daudz maz normālu blogu ir elles darbs. Tas ir saņemties, vēlreiz saņemties, jo nerakstīt var gandrīz vienmēr vai vismaz atlikt rakstīšanu var vienmēr, uzrakstīt,…
Redz, kā sanāk. Pirms nedēļas stāvēju ielas malā un gaidīju zaļo gaismu, uz luksofora staba ieraudzīju pa pusei nodriskātu uzlīmi. Būtu es gājusi mazliet ātrāk, neko nebūtu…
Par cilvēkiem, problēmām un vienaldzību.
par darbu un pienākumu. un atkal par gaļu.
Sāku rakstīt latgaliski un atcerējos, ka šeit jāraksta latviski. Neko darīt, esmu tā pieradusi pie paralelitātes, ka lielākoties pat nepamanu, kādā valodā rakstu. Bet ne jau…
Par privāto miegu, kolektīvo labumu, ceļu remontu un elles troksni.
Pārdomas pēc Rakstniecības un mūzikas muzeja rīkotā "Nostalģijas maratona" 9. septembra dzejas vakara ar dzejnieku Andas Līces un Imanta Auziņa piedalīšanos.
Par latviešiem zemniekiem un Fermas spēlētājiem.
par vistām un cilvēkiem. bez morāles.
Vēroju cilvēku sejas uz ielas, trolejbusos un veikalos. Šoruden sejās ir skumjas – kā kaut ko pavadot vai zaudējot cerības pēc izmisīgas gaidīšanas. Nenāks, nenesīs, nepacels…
