Biju nozvērējusies nerakstīt šeit tik ilgi, kamēr nebūšu normāli izgulējusies un atpūtusies, lai tad priecīgi varētu aprakstīt savus ar jauno šampūnu izmazgātos un pērļu mirdzumā dzirkstošos matus, jaunos ar abrazīvo zobupastu nospodrinātos zobus un jaunās krūtis, kas paceltas ar jaunajiem high-tech krūšturiem slejas kā mieti vismaz, ja ne mākoņstūmēju platformas.
Tautai būs būt priecīgai, domāt labas domas, lasīt pozitīvus blogus, rosinošus rakstus un priecāties mūžīgā Donalda Daka smaidā - vienmēr vienā leņķī attēlotā, mūžīgā kā rietumu civilizācijas uzplaukums un posts.
Tautai būs blenzt krastmalas salūtā un žņaugties sabiedriskajā transportā. Tautai būs uz svētkiem dzīties uz pilsētu un televizorā lūrēt nebeidzamus zvaigžņu karus - dziedi, dejo, mīli un nodzeries ar zvaigni.
Tautai būs dziedāt korī un folkloras kopā, jo ir smuki, ka Dziesmusvētkos visa Latvija dzied.
Tautai būs art zemi un ganīt lopus, jo ir smuki, ka Latvijā neaug krūmi un usnes.
Tautai būs dzīvot smuki - bez slimībām, slepkavībām, zārkiem un alkohola, bez izdangātiem ceļiem un izzāģētiem mežiem. Kā TV reklāmā.
Pacilājoši dziedāt "Divpļaviņas" un "Šekurlīgo", "Olveizkokakola" un "Labdienbebrakungs".
Nevienam nebūs skumt šai jaukajā svētku laikā, kad mandarīnu, riekstu un mandeļu gaņģi lielveikalos maļ inflāciju un audzē deflāciju, kad māsa krīze klimst pa mūsu prātiem un no laimes smej par lielisko PR, ko tai sagādā masu mediji, katrā prātā iestādīdami krīzes bubuli un bagātīgi laistīdami ik dienas, kad svētki nāk kā nelabs mākonis un it visur plastmasas salaveči ļoga savus gurnus, neilona brieži cilā galvas un silikona sniedziņā atmirdz manekenu kājas un garāmejošo ļaužu sejas.
Manu lielisko dvēseles līdzsvaru un mieru, kaujoties ar vainas apziņu un nepadarīto darbu grēku nastām, atbildību pret visiem darba devējiem un laimes apziņu - man, lūk, ir darbs, man ir saistības, mani gaida, es svētkos nebūšu vientuļa, jo man būs gan mandarīni un radi, gan projekti un laptops - nokāva 1 teikums.
Īss, bet līdz riebumam gaidīts un reizē šķebinošs.
"No nākamā gada 1.aprīļa valsts vairs neslēgs līgumus ar 13 mazām slimnīcām reģionos – Aknīstē, Dagdā, Varakļānos, Viļakā, Aucē, Saulkrastos, Ērgļos, Kārsavā un citās vietās."
Tajā brīdī es līdz mielēm sajutu visas šīs ubagu un miljonāru valsts nabadzību, liekulību un stulbumu - ierēdņu dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem gadu gadiem, ministriju tortes, prezentāciju pīrāgus un komandējumus, deputātu izrādīšanos un iznešanos un nebeidzamu nabadzību visapkārt.
Kāpēc mēs esam tādā pakaļā, ja drīkst ar tik latvisku lamuvārdu aizskart Jūsu latviskās acis, ja 17 gadus esam kāpuši tikai kalnā?
Kurš no viņiem un no jums ir bijis šajās 13 lauku slimnīcās?
Kāds ir redzējis, kā izskatās slimnīcā, kur lēnām pūst lielajām slimnīcām liekie pacienti, kas vai nu vairs nav ārstējami vai ari ko neviens netaisās ārstēt?
Jo uz vietas ir ļoti muzejiski "otro roku" diagnostikas un ārstēšanas aparāti ar lieliskām pogām un kloķiem, ko kādreiz pagājušajā gadu tūkstotī lietoja kaut kur aiz dzelzs priekškara.
Jo neviens nezina, kas, pie velna, tam simulantam par diagnozi, jo magnētiskās rezonanses aparāts ir tikai citā rajonā un slimnīcai nav 250 latu, ko samaksāt. Un tad, kad atrodas ārsts, kas nosūta uz pārbaudi, viņš dabū par to pa kaklu.
Jo izrādās, ka tas, kas vēl nesen būtu bijis ārstējami, tagad laikam vairs nav. Un laikam jau būs jānomirst. Tas nekas, ka simulants ir vārtījies pa sazin cik slimnīcām sazin cik mēnešus un pa to laiku kļuvis 27 gadus vecs.
Jo uz vietas nav labu ārstu - tikai neveiksminieki, pensionāri un nejauši iesprūdušie entuziasti.
Jo iz vietas nav naudas.
Jo naudas nav nekam un nevienam.
Starp citu, cik maksā kilograms slima cilvēka gaļas?
Ja pacients sver apmēram 70 kilogramus un viņa slimības diagnosticēšanai pašvaldībai un valstij jāiztērē Ls 250, plus, vēl daži simti Ls par slimnīcas gultas dienām, plus, ārsta un māsiņu algu, plus, apkuri un kompensējamiem medikamentiem.
Uzdevums ar reizinātājiem un dalītājiem.
Jo uz vietas, mazajās lauku slimnīcās, lauku tantiņas apārstē savus vēžus, plaušu karsoņus, ēdes un ārstam kā pateicību iedod pašas adītus cimdus ar ausekļiem un zalkšu rakstiem.
Jo uz vietas, mazajās lauku slimnīcās, lauku veči apārstē sastrutojušu pirms 20 gadiem nogrieztas rokas stumbeni, atutojas, atblusojas, pa kluso izdzer savu šņabi un ar galvas māšanu noklausās noguruša ārsta sprediķi, ka dzert nav labi tik jaunam cilvēkam - tikai 45 gadi un dzērumā nosaldēta roka.
Jo uz vietas, mazajās lauku slimnīcās, lauku bērns ar baudu guļ 20. gs. 70. gadu gultā zili violeti nokrāsotā palātā - jo tur ir miers, neviens nelamājas, mamma nedzer, tēvs neuzmācas un nav jāiet uz skolu, kur visi ņirgājas, ka smird.
Kas ir šī sasodītā valsts, kam nekā nav, bet ir miljonāri un parādi miljardos.
Un kas ir šī sasodītā sabiedrība, kam ir viss, izņemot cieņu un mīlestību vienam pret otru.
Mana mamma aizgāja pensijā 1995. gadā, jo negribēja piedzīvot Latvijas medicīnas sistēmas krahu uz savas ādas. Viņa to piedzīvoja kā paciente - mēnešiem gaidīdama pierakstus pie ārstiem un kaudamās ar ārstu vēlmi izrakstīt visus iespējamos medikamentus - tos, kas bloķē slimību, un tos, kas bloķē citu medikamentu izraisītās blaknes. Tos, kas stimulē un veicina, un tos, kas bremzē un spēcina.
Viņa negribēja kļūt par ģimenes ārstu, jo savā laikā bija izvēlējusies studēt pediatriju. Jo gribēja būt bērnu, nevis veču ārsts. Viņa labi apzinājās, ka nezina par novecošanu tik daudz, lai ārstētu pieaugušos. Ka savā laikā apzināti ir izvēlējusies specializāciju - ārstēt bērnus. Un nespēj atteikties no principiem un kļūt slikta vai viduvēja pieaugušo ārste.
Kā pensionēta ārste viņa saņēma mazāku pensiju nekā pensionēta pārdevēja. Tā gadās. Lai studētu par ārstu, ir jāpatērē vairāk laika.
Tagad viņa ir atgriezusies darbā. Strādā Varakļānu slimnīcā par dežūrārstu. Ārstē, pieskata un māca dzīvot utainos, blusainos, nolaidušos, nodzērušos, pazudušos. Uz darbu braukā no blakus rajona.
Ceļas 6 no rīta, pabaro govis, ar pārsēšanos stundu brauc uz Varakļāniem, diagnosticē, ārstē, raksta papīru kalnus, tad stundu brauc uz mājām, pabaro lopus un dzīvo.
Laukos nav jauno ārstu.
Patiesībā mazās lauku slimnīcas būtu bijis jāslēdz jau sen.
Ja ne vietējo cilvēku, pašvaldības trakums meklēt un kaut no elles izraut ārstu, kas ir gatavs triekties turp un ārstēt.
Bet cik ilgi.
Cik ilgi šī valsts spēs eksistēt uz ubagu kauliem kaut kur reģionos. Viensētās, ciematos, pilsētiņās bez ārstiem, policijas, ugunsdzēsējiem un glābšanas dienesta.
Cik ilgi šī valsts (tas ir, tās cilvēki, sabiedrība, ļaudis, vēlētāji, gaļa) spēs kauties ar utīm, blusām un nodzeršanos.
Vai tie bērni, kas šobrīd kaut kur dziļi laukos mācās pamatskolā, ko ar zobiem un nagiem izvelk traka pašvaldība un skolotāji, ik pirmdienu atutodami, mācīdami ēst ar karoti un noslaucīt dibenu, spēs saglabāt Latviju.
Latvija nav pliks sarkanbaltsarkanais karogs Svētā gara tornī Rīgā un latviski ēdieni uz pieņemšanas galda, latvisks Tūdaliņ reizi dažos gados Dziesmusvētkos, latviski lindraki un saktas, latvisks olē-olē hokejā un latviski saukļi saeimas un pašvaldību vēlēšanās.
Latvija ir ticība savai zemei un cilvēkiem.
Mazas lauku slimnīcas, kurās turpat netālu no mājas izārstēt bronhītu un kašķi.
Mazās lauku skolas, uz ko arī maza meitene var aiziet ar kājām un nav pa tumsu jākuļas no nezin kurienes un jāpazūd zem kritalu kaudzes.
Normāli ceļi un normāla dzīve katram - arī tiem tur neveiksminiekiem laukos.
Jā, dārgi.
Bet, pazaudējuši laukus, mes pazaudēsim Latviju.
Tautai būs būt priecīgai, domāt labas domas, lasīt pozitīvus blogus, rosinošus rakstus un priecāties mūžīgā Donalda Daka smaidā - vienmēr vienā leņķī attēlotā, mūžīgā kā rietumu civilizācijas uzplaukums un posts.
Tautai būs blenzt krastmalas salūtā un žņaugties sabiedriskajā transportā. Tautai būs uz svētkiem dzīties uz pilsētu un televizorā lūrēt nebeidzamus zvaigžņu karus - dziedi, dejo, mīli un nodzeries ar zvaigni.
Tautai būs dziedāt korī un folkloras kopā, jo ir smuki, ka Dziesmusvētkos visa Latvija dzied.
Tautai būs art zemi un ganīt lopus, jo ir smuki, ka Latvijā neaug krūmi un usnes.
Tautai būs dzīvot smuki - bez slimībām, slepkavībām, zārkiem un alkohola, bez izdangātiem ceļiem un izzāģētiem mežiem. Kā TV reklāmā.
Pacilājoši dziedāt "Divpļaviņas" un "Šekurlīgo", "Olveizkokakola" un "Labdienbebrakungs".
Nevienam nebūs skumt šai jaukajā svētku laikā, kad mandarīnu, riekstu un mandeļu gaņģi lielveikalos maļ inflāciju un audzē deflāciju, kad māsa krīze klimst pa mūsu prātiem un no laimes smej par lielisko PR, ko tai sagādā masu mediji, katrā prātā iestādīdami krīzes bubuli un bagātīgi laistīdami ik dienas, kad svētki nāk kā nelabs mākonis un it visur plastmasas salaveči ļoga savus gurnus, neilona brieži cilā galvas un silikona sniedziņā atmirdz manekenu kājas un garāmejošo ļaužu sejas.
Manu lielisko dvēseles līdzsvaru un mieru, kaujoties ar vainas apziņu un nepadarīto darbu grēku nastām, atbildību pret visiem darba devējiem un laimes apziņu - man, lūk, ir darbs, man ir saistības, mani gaida, es svētkos nebūšu vientuļa, jo man būs gan mandarīni un radi, gan projekti un laptops - nokāva 1 teikums.
Īss, bet līdz riebumam gaidīts un reizē šķebinošs.
"No nākamā gada 1.aprīļa valsts vairs neslēgs līgumus ar 13 mazām slimnīcām reģionos – Aknīstē, Dagdā, Varakļānos, Viļakā, Aucē, Saulkrastos, Ērgļos, Kārsavā un citās vietās."
Tajā brīdī es līdz mielēm sajutu visas šīs ubagu un miljonāru valsts nabadzību, liekulību un stulbumu - ierēdņu dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem gadu gadiem, ministriju tortes, prezentāciju pīrāgus un komandējumus, deputātu izrādīšanos un iznešanos un nebeidzamu nabadzību visapkārt.
Kāpēc mēs esam tādā pakaļā, ja drīkst ar tik latvisku lamuvārdu aizskart Jūsu latviskās acis, ja 17 gadus esam kāpuši tikai kalnā?
Kurš no viņiem un no jums ir bijis šajās 13 lauku slimnīcās?
Kāds ir redzējis, kā izskatās slimnīcā, kur lēnām pūst lielajām slimnīcām liekie pacienti, kas vai nu vairs nav ārstējami vai ari ko neviens netaisās ārstēt?
Jo uz vietas ir ļoti muzejiski "otro roku" diagnostikas un ārstēšanas aparāti ar lieliskām pogām un kloķiem, ko kādreiz pagājušajā gadu tūkstotī lietoja kaut kur aiz dzelzs priekškara.
Jo neviens nezina, kas, pie velna, tam simulantam par diagnozi, jo magnētiskās rezonanses aparāts ir tikai citā rajonā un slimnīcai nav 250 latu, ko samaksāt. Un tad, kad atrodas ārsts, kas nosūta uz pārbaudi, viņš dabū par to pa kaklu.
Jo izrādās, ka tas, kas vēl nesen būtu bijis ārstējami, tagad laikam vairs nav. Un laikam jau būs jānomirst. Tas nekas, ka simulants ir vārtījies pa sazin cik slimnīcām sazin cik mēnešus un pa to laiku kļuvis 27 gadus vecs.
Jo uz vietas nav labu ārstu - tikai neveiksminieki, pensionāri un nejauši iesprūdušie entuziasti.
Jo iz vietas nav naudas.
Jo naudas nav nekam un nevienam.
Starp citu, cik maksā kilograms slima cilvēka gaļas?
Ja pacients sver apmēram 70 kilogramus un viņa slimības diagnosticēšanai pašvaldībai un valstij jāiztērē Ls 250, plus, vēl daži simti Ls par slimnīcas gultas dienām, plus, ārsta un māsiņu algu, plus, apkuri un kompensējamiem medikamentiem.
Uzdevums ar reizinātājiem un dalītājiem.
Jo uz vietas, mazajās lauku slimnīcās, lauku tantiņas apārstē savus vēžus, plaušu karsoņus, ēdes un ārstam kā pateicību iedod pašas adītus cimdus ar ausekļiem un zalkšu rakstiem.
Jo uz vietas, mazajās lauku slimnīcās, lauku veči apārstē sastrutojušu pirms 20 gadiem nogrieztas rokas stumbeni, atutojas, atblusojas, pa kluso izdzer savu šņabi un ar galvas māšanu noklausās noguruša ārsta sprediķi, ka dzert nav labi tik jaunam cilvēkam - tikai 45 gadi un dzērumā nosaldēta roka.
Jo uz vietas, mazajās lauku slimnīcās, lauku bērns ar baudu guļ 20. gs. 70. gadu gultā zili violeti nokrāsotā palātā - jo tur ir miers, neviens nelamājas, mamma nedzer, tēvs neuzmācas un nav jāiet uz skolu, kur visi ņirgājas, ka smird.
Kas ir šī sasodītā valsts, kam nekā nav, bet ir miljonāri un parādi miljardos.
Un kas ir šī sasodītā sabiedrība, kam ir viss, izņemot cieņu un mīlestību vienam pret otru.
Mana mamma aizgāja pensijā 1995. gadā, jo negribēja piedzīvot Latvijas medicīnas sistēmas krahu uz savas ādas. Viņa to piedzīvoja kā paciente - mēnešiem gaidīdama pierakstus pie ārstiem un kaudamās ar ārstu vēlmi izrakstīt visus iespējamos medikamentus - tos, kas bloķē slimību, un tos, kas bloķē citu medikamentu izraisītās blaknes. Tos, kas stimulē un veicina, un tos, kas bremzē un spēcina.
Viņa negribēja kļūt par ģimenes ārstu, jo savā laikā bija izvēlējusies studēt pediatriju. Jo gribēja būt bērnu, nevis veču ārsts. Viņa labi apzinājās, ka nezina par novecošanu tik daudz, lai ārstētu pieaugušos. Ka savā laikā apzināti ir izvēlējusies specializāciju - ārstēt bērnus. Un nespēj atteikties no principiem un kļūt slikta vai viduvēja pieaugušo ārste.
Kā pensionēta ārste viņa saņēma mazāku pensiju nekā pensionēta pārdevēja. Tā gadās. Lai studētu par ārstu, ir jāpatērē vairāk laika.
Tagad viņa ir atgriezusies darbā. Strādā Varakļānu slimnīcā par dežūrārstu. Ārstē, pieskata un māca dzīvot utainos, blusainos, nolaidušos, nodzērušos, pazudušos. Uz darbu braukā no blakus rajona.
Ceļas 6 no rīta, pabaro govis, ar pārsēšanos stundu brauc uz Varakļāniem, diagnosticē, ārstē, raksta papīru kalnus, tad stundu brauc uz mājām, pabaro lopus un dzīvo.
Laukos nav jauno ārstu.
Patiesībā mazās lauku slimnīcas būtu bijis jāslēdz jau sen.
Ja ne vietējo cilvēku, pašvaldības trakums meklēt un kaut no elles izraut ārstu, kas ir gatavs triekties turp un ārstēt.
Bet cik ilgi.
Cik ilgi šī valsts spēs eksistēt uz ubagu kauliem kaut kur reģionos. Viensētās, ciematos, pilsētiņās bez ārstiem, policijas, ugunsdzēsējiem un glābšanas dienesta.
Cik ilgi šī valsts (tas ir, tās cilvēki, sabiedrība, ļaudis, vēlētāji, gaļa) spēs kauties ar utīm, blusām un nodzeršanos.
Vai tie bērni, kas šobrīd kaut kur dziļi laukos mācās pamatskolā, ko ar zobiem un nagiem izvelk traka pašvaldība un skolotāji, ik pirmdienu atutodami, mācīdami ēst ar karoti un noslaucīt dibenu, spēs saglabāt Latviju.
Latvija nav pliks sarkanbaltsarkanais karogs Svētā gara tornī Rīgā un latviski ēdieni uz pieņemšanas galda, latvisks Tūdaliņ reizi dažos gados Dziesmusvētkos, latviski lindraki un saktas, latvisks olē-olē hokejā un latviski saukļi saeimas un pašvaldību vēlēšanās.
Latvija ir ticība savai zemei un cilvēkiem.
Mazas lauku slimnīcas, kurās turpat netālu no mājas izārstēt bronhītu un kašķi.
Mazās lauku skolas, uz ko arī maza meitene var aiziet ar kājām un nav pa tumsu jākuļas no nezin kurienes un jāpazūd zem kritalu kaudzes.
Normāli ceļi un normāla dzīve katram - arī tiem tur neveiksminiekiem laukos.
Jā, dārgi.
Bet, pazaudējuši laukus, mes pazaudēsim Latviju.
