Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Ieva Lūka, LETA
Likumprojekta anotācijā skaidrots, ka ar terminu "reliģisko rituālu priekšmeti" saprotams Reliģisko organizāciju likumā lietotais termins "rituāla priekšmeti" – priekšmeti un lietas, kas nepieciešamas reliģiskās organizācijas reliģiskās darbības veikšanai un nodrošināšanai. Savukārt interjera objekti, sienas gleznojumi, vitrāžas un citi reliģiskie artefakti skatāmi kā neatņemamas kulta celtņu sastāvdaļas, tāpēc konkrētus celtnes elementus, uz kuru saglabāšanu likums attiecas, nav nepieciešams izdalīt atsevišķi.
Padomju laikā neuzturēts
Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē skaidrojot Sakrālā mantojuma saglabāšanas finansēšanas likuma nepieciešamību, Kultūras ministrijas (KM) parlamentārais sekretārs Einārs Cilinskis atgādināja, ka sakrālais mantojums padomju laikā nav uzturēts un nepieciešami būtiski ieguldījumi, lai to darītu pašlaik. "Līdz šim attiecīgie jautājumi risināti no objekta uz objektu, bet tas būtu jārisina sistēmiski, ko arī piedāvā šis likums, proti, ņemot vērā gan objektu kultūras vērtību, gan prioritāti, lai tos saglabātu un atjaunotu, veidojot arī zināmu paritāti ar dažādām konfesijām atbilstoši to objektu daudzumam, kurus tās apsaimnieko," norādīja Cilinskis.
KM valsts sekretāra vietniece Dace Vilsone skaidroja, ka Latvijā ir 357 baznīcas, kas ir valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā: "Līdz šim baznīcas pārsvarā uzturētas no pašu draudžu līdzekļiem, ir bijuši atsevišķi palīdzības risinājumi gan no valsts budžeta, gan pašvaldību, gan Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļiem. Tomēr tas viss bijis neviendabīgi." Pieņemtais Sakrālā mantojuma finansēšanas likums paredz, ka Latvijas valsts piedalās sakrālā mantojuma izpētes, tehnisko projektu izstrādes, konservācijas, restaurācijas, remontu un citu atjaunošanas darbu finansēšanā, izveidojot pastāvīgu sakrālā mantojuma finansēšanas programmu gadskārtējā valsts budžeta likumā šiem mērķiem paredzētā finansējuma ietvaros.
Priekšlikumus iesniegs reliģiskās organizācijas
Likuma 3. panta pirmā daļa nosaka, ka priekšlikumus sakrālā mantojuma objekta iekļaušanai sakrālā mantojuma finansēšanas programmā var iesniegt reliģiskā savienība (baznīca) vai reliģiskā organizācija, kura neiekļaujas nevienā reliģiskajā savienībā (baznīcā). Savukārt to, kurus objektus iekļaut programmā, noteiks Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (VKPAI).
Pieņemot lēmumu par sakrālā mantojuma objekta iekļaušanu sakrālā mantojuma finansēšanas programmā un nosakot pieejamā finansējuma sadalījumu, tiks ņemti vērā šādi kritēriji:
Tāpat tiks izvērtēts, vai praktiskās konservācijas un restaurācijas risinājumi ir balstīti uz objekta vērtību vispusīgu dokumentēšanu, arhitektoniski māksliniecisko un zinātnisko izpēti, vai konservācijas un restaurācijas darbi ir secīgi plānoti, tiks profesionāli vadīti un uzraudzīti un vai tiek nodrošināts sakrālā mantojuma objekta autentiskums un saglabāta oriģinālā substance.
Lai nodrošinātu sadarbību un informācijas apriti starp KM, VKPAI un reliģiskajām organizācijām, plānots izveidot Sakrālā mantojuma padomi, kurā darbosies viens pārstāvis no KM, trīs pārstāvji no VKPAI un pa vienam pārstāvim no tām reliģiskajām savienībām (baznīcām), kuras iesniegušas finansējamo objektu priekšlikumus. Reliģiskās organizācijas likumprojektu atbalsta.
Kultūras mantojums pelna
Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags Saeimas Izglītības un kultūras komisijas sēdē norādīja: "Šeit nav runa par naudas piešķiršanu reliģiskām organizācijām, bet par kultūras un vēstures pieminekļu aizsardzību."
Viņa paustajam pievienojās arī VKPAI vadītājs Juris Dambis, uzsverot, ka likumprojektā nav runa tikai par atbalstu baznīcām: "Ja paskatāmies ne tikai Latvijā, bet arī citur, piemēram, Itālijā, Venēcijā un citās skaistās pilsētās, kur ir katedrāles, objekti ar fantastisku vērtību, tūristi brauc, skatās uz šiem objektiem, gan ticīgie, gan neticīgie, un atstāj naudu kafejnīcās, maksājot par transportu, viesnīcās. Ir veikti pētījumi, ka mantojums pelna naudu, kura nonāk valsts un pašvaldību budžetā. Būtībā saruna ir par to, ka kaut kāda daļa no šīs nopelnītās naudas ir jāatdod atpakaļ šo objektu savešanai kārtībā, restaurācijai, un tas veicinās arī ekonomisko izaugsmi. Nav runa par šo objektu uzturēšanu, to, kas nepieciešams, lai sakoptu šo vidi, bet gan par restaurāciju, atjaunošanu, to darbu, kas ir daudz dārgāks par ierindas funkciju nodrošināšanu. Māksla, kas ir šajos objektos, prasa kvalitatīvu restaurāciju, zinātnisku izpēti, kas ir dārgāka, un ir jāparedz, ka valsts piedalās šīs starpības nodrošināšanā, jo pašas baznīcas jau iegulda diezgan ievērojamus līdzekļus šajos objektos."
Plānotais finansējums gan nepietiekams
Likumprojekta anotācijā norādīts: "Lai pilnībā nodrošinātu aptuveni 800 dievnamu saglabāšanu un atjaunošanu visā Latvijas teritorijā, nepieciešami aptuveni 110–170 miljoni eiro. Lai šo jautājumu atrisinātu vismaz 30 gadu ciklā (ievērojot arī regulāras kopšanas un uzturēšanas nepieciešamību, kas kultūras mantojuma saglabāšanā šobrīd pietiekami nav novērtēta), nepieciešams katru gadu dievnamu saglabāšanā un atjaunošanā ieguldīt aptuveni četrus miljonus eiro." Nākamajā gadā šim mērķim atvēlēts viens miljons. "Jāņem vērā, ka finansējums, kurš šobrīd ir iezīmēts šim likumam, ir stipri nepietiekošs. Tam būtu jābūt lielākam," Saeimas komisijas sēdē sacīja Einārs Cilinskis. "Problemātiski arī, ka finansējums 2019. gadam nav iezīmēts."
