Visvairāk cietuši ir koki ar seklu sakņu sistēmu, rudens lietos izžulgušās vietās augošie un tie, kuriem vainagi noēnojuma vai citu iemeslu dēļ nav simetriski. Lūst tie, kam nav līdzsvara. Kā ir ar manu līdzsvaru, vai vainagā nav jāizgriež kādi zari, lai tie arī mani nenoliec pie zemes?
Cilvēki ar dziļām kultūras, dzimtas un ģimenes saknēm ir līdzsvarotāki un daudz labāk pārlaiž politiskās, morālās un ekonomiskās vētras, kamēr bez sakņu izjūtas un piederības dzīvojošos izkustina pat neliels vējš. Dziesmas vārdiem runājot: „Kā niedre būsi svešā malā tur, ko mazais vējiņš iespēj samaitāt.”
Lai nonāktu svešā malā, nemaz nav jādodas kaut kur projām. Kā svešā malā var justies arī savā ģimenē, darbavietā, partijā, koalīcijā un valstī. Kāpēc tā notiek, daudz ko pasaka sakņu sistēma, stumbrs un vainags. Osim, piemēram, ir ļoti trausli zari. Vai arī manējie nelūst no katra stiprāka vēja?
Pārbaudīti tiek pilnīgi visi cilvēki, katrs ar savam jūtīgākajam punktam atbilstošo kairinātāju. Vieniem tā ir vara, citiem – nauda vai izkāpināta seksuālā tieksme, daudziem arī pārspīlēta pienākuma apziņa. Pašu tas noved verdziskā atkarībā, bet citus – līdzatkarībā. Koki liecas un lūst zem sniega nastas. Tāds mazs tests sev – zem kā nastas liecos es?
Visbiežāk tas ir mīlestības trūkums, ko mēs mēģinām kompensēt ar kaut ko citu un pa apkārtceļiem daļiņu mīlestības arī saņemam. Kaut vai no sava kaķa vai suņa, arī iesaistoties palīdzības darbā. Kāpēc tik daudzi, vēl gluži žirgtie, aizejot pensijā, jo drīzi sāk nīkuļot un ātri izbeidz dzīves gaitas? Viņiem nav bijis, vienalga, kā to sauc, rezerves izejas vai cita varianta. Līdz ar maizes darbu viss it kā ir beidzies. Kā precei derīguma termiņš. Kamēr citiem tādā pašā vecumā daudz kas vēl tikai sākas. Var jau smīkņāt par dzīves A un B plānu, taču īstenībā bez tiem patiešām ir jābaidās kā no vecuma, bezdarba un dažādām likstām. Kur ir mana rezerves izeja gadījumā, ja…?
Dzīve to vien dara, kā nemitīgi pārbauda mūsu dvēseli, miesu un garu. Tā kā līdzsvars starp šiem trim vaļiem ir izjaukts (varbūt arī nemaz nav iespējams), mēs mūždien gāžamies uz vienu vai otru pusi. Miesa, pārstāvēdama ārējo, redzamo pasauli, dzen pagrīdē dvēseli un garu. Līdz ar to dzīvošana lielākoties noris uz virsmas un dzīves dziļumi, līdzīgi kā zeme, paliek atmatā. Cilvēki staigā pāri sevī apraktai mantai. Un tad nekas cits nevar palīdzēt kā vien vējš, sniegs un ledus, kaut arī tas izskatās nežēlīgi.
