Neko nelīdz arī runas, ka dāvanas taču neesot galvenais. Ej nu sazini, kurā brīdī mēs galveno izsakām vārdiski un kurā – priekšmetiski. Interesanti gan, vai dāvanu noliedzējiem tiešām riebjas, ka viņi saņem kaut ko ilgotu, tā iegādi aizvien atliekot uz vēlāku, kad būs labāki laiki. Jāsmejas, kad tādi laiki ir bijuši, cilvēki tikai muldas. Dāvanas, protams, var būt divējādas – vienas nāk no maka, otras – no sirds, bet to taču katrs prot atšķirt.
Ziemassvētki ir ne tikai iepirkšanās, bet arī lielā atpirkšanās. Nezin kur aizklīdušie tētuki beidzot ierodas pie saviem pirmajiem, otrajiem vai trešajiem bērniņiem, dāvanu maisos sametuši visu kaut ko, arī to, kas iepriekšējā mājā izrādījies lieks. Kas nekaiš būt tēvam, ja tik vien to rūpju! Pie vecākiem, kas jau no gaidīšanas sačervelējušies, ar košiem dāvanu maisiem un kārbām no tālām pasaules malām sarodas pieaugušie bērni, par godu šim notikumam kārtīgi nosauļojušies un līksmi, jo nebūs ilgi jāuzkavējas vietā, no kuras ir tikuši prom.
Uz dažām dienām no peļņas darbiem pārrodas vecāki, kuri, prom dodoties, savus bērnus bija iespieduši vecvecākiem klēpī un tagad brīnās, cik bērni ir izauguši lieli. Viņiem gan pietrūkst laika pavērot, cik ļoti viņu prombūtne ir apskādējusi mazās sirdis. Šis ir izdevīgs brīdis arī tiem, kas bijuši neuzticīgi draudzībā vai mīlestībā, viņi var mēģināt sasiet pārrauto, katram gadījumam paķerot līdzi arī kādu dāvanu.
Ak, eglīte, ak, eglīte, tu esi viena, tik maza un tā apkrauta ar visu ko, ka nevar tikt klāt, lai iedegtu svecītes. Kaut kā jau tomēr beidzot tas izdodas, un tavu brīnumu – tiklīdz zaros iesēžas sveču liesmiņas, visi pieklust. Beidzot. Šis ir vakara visskaistākais brīdis, kopā ar skuju vīraku cilvēkus ietin neikdienišķā klātbūtne. Kaut kas tāls un aizmirsts ienāk telpā un apņem tik cieši, ka gribas to paildzināt.
Bet pēc brīža atkal iet vaļā kņada – čab ietinamais papīrs, met cilpas krāsainas lentes, zibsnī spīduļi, kaut kas izbirst uz grīdas un paripo zem gultas. Skan priecīgi izsaucieni, kādi tēlo sašutumu – vai nu vajadzēja tā tērēties un pirkt tik dārgu lietu, tomēr arī bubinātāji ir priecīgi.
Tajā visā ir kaut kas vienreizēji skaists, un nevajag to atmest. Ja jau Dievs ir dāvājis cilvēcei savu Dēlu, vai tad arī mums neklājas kaut ko no sevis dot? Mēs spējam dāvināt Viņam, vienīgi dāvinot cilvēkiem. Nekas labāks nav izgudrots.
