Savas dzimtas bezgalīgajā ķēdē es esmu gredzens, kas turas pie iepriekšējiem un pie kura manu bērnu un mazbērnu veidolā turas nākamie gredzeni. Šī kosmiskā saistība ir tik stipra, ka pat gribot es vairs nevaru tikt projām. Taču tā nav tikai asins, bet arī cēloņu un seku saite.
Skatoties uz to, kā patlaban uzvedas cilvēki, kuriem tautas vairākums ir uzticējis valsts pārvaldīšanu, brīžiem šķiet – viņu lielākā daļa jūtas tā, it kā viņi būtu pēdējie locekļi paaudžu ķēdē. Bet viņiem visiem taču ir vai nu pašu, vai radu bērni un mazbērni! Viņi tos mīl un cenšas nākamajiem radīt labus augšanas apstākļus, sūta prestižās skolās, pūlas vispusīgi izglītot, krāj viņiem mantojumu, nezinot, ko nākamie ar to iesāks. Nodevušies kampšanai, viņi saviem pēcnācējiem krāj arī negodu un varbūt pat lāstus.
Saka, savu lodi nedzirdot. Bet cilvēks diemžēl nedzird arī savā prātā notiekošo klikšķi, pēc kura sākas negausība un ar to saistītais morālais noslīdējums.
Mantiskajā ziņā morālās un citu krīžu novājinātajā Latvijā dažiem tomēr ir veicies varen labi – konti ārzemju bankās, pilis šepat un citās, it kā drošākās planētas vietās. Bet ir vēl kāda lieta – tavs vārds, kas iet tev pa priekšu. Ja tu to neesi aptraipījis, tev nav nekādas vajadzības slēpties un melot, tev nav grūti atzīt arī savas kļūdas, kuras taču ir ikvienam, kas pieņem kādus lēmumus un rīkojas.
Tas, ka daudziem cilvēkiem ir pilnīgi sveša kauna sajūta, iespējams, ir psihiskās veselības jautājums. Tiesa gan, materiālisms jau pēc savas būtības šādu ētisku kategoriju izslēdz, un cilvēki vairs nesarkst tāpēc, ka ir kaut ko neglītu izdarījuši, bet gan tikai aiz dusmām, ka tas ir nācis gaismā. Zīmīgi, ka patērētājsabiedrības apoloģēti kaunu uzskata vienīgi par no iepriekšējiem gadsimtiem mantotu aizspriedumu un kompleksu, ar ko jātiek pēc iespējas ātrāk galā.
Cilvēks atšķirībā no dzīvnieku pasaules, par laimi, ir apgādāts ar brīnumainu pašaizsardzības līdzekli – kauna sajūtu, kura vienīgā liek sajust vainas apziņu un meklēt izlīdzinājumu ar līdzcilvēkiem.
Mums visiem patīk lepoties ar saviem priekšgājējiem. Atzinību viņi ir izpelnījušies ne jau ar to, ka ir zaguši vai apmelojuši savus līdzcilvēkus. Mēs kā ordeņus spraužam sev pie krūts savu priekšgājēju taisnprātības augļus, un šim lepnumam nav nekā kopīga ar lepnību. Lepnība ir cilvēka dažādu iedomu pašam par sevi vainagojums.
Ar ko leposies mūsu bērni un mazbērni? Taču ne jau ar to, ka mēs būsim pārdevuši tēvzemi, negausības dzīti, izpostījuši citu cilvēku likteņus un tādējādi zaimojuši arī visu iepriekšējo paaudžu piemiņu. Tas, kāda pēc gadiem Latvijā būs valsts iekārta, valoda un sabiedrība, ir atkarīgs no tā, no kāda materiāla šodien kaļam nākamos ķēdes gredzenus.
Ja sanāks tikai plastmasas riņķīši, ķēde ies pušu, nekas un neviens nespēs saturēt kopā mūsu trejus laikus. Ja gredzenus kalsim no augstas proves materiāla, uz kuriem atmirdzēs mūsu labais vārds, tad nebūs kauns dziedāt augsto dziesmu: „Tev mūžam dzīvot, Latvija.”
