Nesen lasīju Ilustrētajā Zinātnē, ka mūsu atmiņa nav tik ļoti domāta tam, lai pedantiski un precīzi atcerētos pagātnes notikumus, bet gan lai elastīgi plānotu un veidotu mūsu nākotni.
Ierunājos par atmiņu tāpēc, ka pārcilāju, kur un kā ar draugiem esmu svinējis vasaras saulgriežus. Tik tiešām nevarēju noskaitīt kā pantiņu – tajā gadā Jāņus sagaidīju tur un tur, bet tajā gadā tur un tur. Toties divi notikumi manā sejā atnesa smaidu.
Jau kādu labu laiku atpakaļ svinējām Jāņus pie Jāņa Gaujas krastā. Ap diviem vai trijiem no rīta uznāca miedziņš, kam mēs ar sievu nepretojāmies un atradām guļvietu tukšā teltī. Nepagāja ne pusstunda, kad pussnaudā sadzirdēju, kā divi puiši ver vaļā telti un priecīgi saka – Re, kur divas meitenes! Rupjā balsī ierunājos, ka papardes zieda meklētāji mazliet kļūdījušies, uz ko saņēmu steidzīgus atvainošanās vārdus un miers bija nodrošināts līdz rītam.
Jau kādu ne tik senu laiku atpakaļ Liezerē gājām aplīgot drauga radu māju. Dziesmas, runas un kur nu bez lēkšanas pāri ugunskuram. Tikai īsās nakts tumšākajā daļā nebiju pamanījis, ka, vienā virzienā skrienot un lecot, var ietrāpīt ķēdes suņa teritorijā. Rezultātu var droši iedomāties, kad neko nenojaušot uzgriezu muguru vilku sunim un pēkšņi saņēmu pārmācošu kodienu mugurā – krekls pušu un mugurā zilums!
Protams, atmiņā ir arī „asiņainie Jāņi”, kad tik tiešām ne tikai ziņās ziņotās bēdīgās un traģiskās katastrofas, bet arī pašu acīm redzētās, nedabīgi daudzās avārijas pa ceļam liecināja, ka kaut kas nav kārtībā.
Nevēlos šeit moralizēt par alkohola lietošanu un zinātniski pārcilāt tā ietekmi, vēlos tikai piebilst, ka būtu vienkārši lieliski, ja aizvien vairāk dažādu pārvietošanās līdzekļu vadītāji uz ceļiem, ūdeņos un gaisā patstāvīgi un veselīgi, bez bailēm no naudas un cietuma soda apzinātos riskus, ko atnes reibums pie stūres.
Novēlu visiem priecīgus svētkus, jaukas vārda dienas visām Līgām un visiem Jāņiem un lai visiem nav beigta balle!
Ierunājos par atmiņu tāpēc, ka pārcilāju, kur un kā ar draugiem esmu svinējis vasaras saulgriežus. Tik tiešām nevarēju noskaitīt kā pantiņu – tajā gadā Jāņus sagaidīju tur un tur, bet tajā gadā tur un tur. Toties divi notikumi manā sejā atnesa smaidu.
Jau kādu labu laiku atpakaļ svinējām Jāņus pie Jāņa Gaujas krastā. Ap diviem vai trijiem no rīta uznāca miedziņš, kam mēs ar sievu nepretojāmies un atradām guļvietu tukšā teltī. Nepagāja ne pusstunda, kad pussnaudā sadzirdēju, kā divi puiši ver vaļā telti un priecīgi saka – Re, kur divas meitenes! Rupjā balsī ierunājos, ka papardes zieda meklētāji mazliet kļūdījušies, uz ko saņēmu steidzīgus atvainošanās vārdus un miers bija nodrošināts līdz rītam.
Jau kādu ne tik senu laiku atpakaļ Liezerē gājām aplīgot drauga radu māju. Dziesmas, runas un kur nu bez lēkšanas pāri ugunskuram. Tikai īsās nakts tumšākajā daļā nebiju pamanījis, ka, vienā virzienā skrienot un lecot, var ietrāpīt ķēdes suņa teritorijā. Rezultātu var droši iedomāties, kad neko nenojaušot uzgriezu muguru vilku sunim un pēkšņi saņēmu pārmācošu kodienu mugurā – krekls pušu un mugurā zilums!
Protams, atmiņā ir arī „asiņainie Jāņi”, kad tik tiešām ne tikai ziņās ziņotās bēdīgās un traģiskās katastrofas, bet arī pašu acīm redzētās, nedabīgi daudzās avārijas pa ceļam liecināja, ka kaut kas nav kārtībā.
Nevēlos šeit moralizēt par alkohola lietošanu un zinātniski pārcilāt tā ietekmi, vēlos tikai piebilst, ka būtu vienkārši lieliski, ja aizvien vairāk dažādu pārvietošanās līdzekļu vadītāji uz ceļiem, ūdeņos un gaisā patstāvīgi un veselīgi, bez bailēm no naudas un cietuma soda apzinātos riskus, ko atnes reibums pie stūres.
Novēlu visiem priecīgus svētkus, jaukas vārda dienas visām Līgām un visiem Jāņiem un lai visiem nav beigta balle!
