Man ir nācies turēt rokās neskaitāmas dzīvās vēstures lappuses, lasīt brīnumainus izglābšanās stāstus un gandrīz vai fiziski redzēt, kā pulsē cilvēka dvēsele un gars, ar kādu neatlaidību daudzi ir nesuši cits cita nastas, lai mēs šodien staigātu pa savu zemi un runātu savā valodā. Man ir tāda sajūta, ka pagājušā gadsimta upuru piemiņas godināšanas augstākais punkts jau ir bijis – ziedu ceļš no Brīvības pieminekļa līdz katra sirdij un atpakaļ, kad mirklīgais – ziedi – sastapās ar gandrīz mūžīgo – akmeni. Veidojot ziedu ceļu, mēs uzpūtām elpu uz pasaules loga, nospodrinājām stiklu un ieraudzījām, cik garu ceļu esam nogājuši un kā tas mūs ir veidojis.
Skatoties Likteņdārza veidošanai veltīto kampaņu, pārņem pretrunīgas izjūtas. Rodas iespaids, ka tīši tiek spiests uz maniem asaru punktiem, un man nekas cits neatliek, kā mēģināt tikt skaidrībā, kur ir mana svētvieta un kā to sauc. Gan 14. jūnijā, gan 25. martā pie Brīvības pieminekļa, kur savus un savas tautas sirdspukstus var sadzirdēt visskaidrāk, esmu likusi ziedus, pieminot Sibīrijā palikušos vecvecākus un mammas salauzto likteni. Šajā vietā esmu sev solījusies neapkaunot viņu vārdu.
Domājot gan par viņiem, gan saviem bērniem, es iestādīju nevis vienu, bet veselu ābeļu un bumbieru dārzu un vēl daudz ko citu. Cik nu vien spēju, es cenšos kopt to vietu uz zemes, kurā Dievs ir mani nolicis. Man ir nācies daudz ko pārvērtēt un izdzīvot, lai savā pagalmā es beidzot justos tā, kā stāvot pasaules centrā.
Ja vien mūsu priekšgājēji spētu ar mums sarunāties, viņi būtu bezgala satriekti, redzot, cik viegli mēs palaižam vaļā viņu iekopto zemi. Iespējams, viņi teiktu: „Mēs negribam savu atspulgu meklēt jūsu sagribētajās piemiņas vietās, bet gan valsts un tautas gara stiprumā un skaidrībā. Uzmaniet savas asaras, lai arī tās nekļūst par maiņas preci! Jūs par daudz sērojat un par maz darāt, lai sērojot nepaietu tik īsais un dārgais zemes dzīves laiks.”
Klausoties, kā uz Īriju aizbraukusī ģimene (un tādu nav mazums) spriedelē, ka viņi, iespējams, atgriezīšoties, kad Latvijā kaut kas būs mainījies uz labu, pārņem neērtības sajūta. Kas tad būs tie, kas šeit kaut ko mainīs? Gan palicēju, gan aizbraucēju vidū ir ne mazums ļaužu, kuri patērnieciski gaida uzaicinājumu: „Laipni lūgti pie galda!” Bet pa tam lāgam, zeme no vienas puses aug ciet, kamēr no otras to gabaliem vien izkož citzemju ļaudis, kuriem te nav nekas dārgs un sargājams. Latvija īstenībā ir kā tāds milzīgs saimes galds, kuru neviens nekad nespēs uzklāt tik skaisti un bagātīgi, kā vien mēs paši.
