Savukārt trešdien Centrālā vēlēšanu komisija no 10. Saeimas deputātu kandidātu saraksta nolēma svītrot piecus kandidātus, kuriem nav dzēsta sodāmība. Traki, vai ne? Bet nu labi – varbūt lielās rūpēs par Latvijas cilvēku politisko organizāciju vadītāji nav bijuši pietiekami vērīgi un tādējādi pieļāvuši, ka prāvam pulciņam nekrietnu potenciālo deputātu izdodas nobēdzināt informāciju par ne visai glaimojošiem brīžiem savā citādi lieliskajā biogrāfijā.
Taču kā gan izskaidrot to, ka vairāk nekā piektdaļai kandidātu uz sevišķi augstas kompetences līmeņa posteni izglītotības līmenis ir vidējs vai vidēji speciāls? To taču šie citādi nevainojamie ļaudis bija norādījuši datos par sevi.
A, ja nu arī vēlētājs tiek uzskatīts par muļķi? Par labu šādai priekšvēlēšanu stratēģijas versijai liecina vidēji statistiski neiespējami fakti: deputāta amata kandidātu sarakstos kaut kā gadījušies četri Andri Bērziņi, no kuriem divi ir pat vienā sarakstā – no Zaļo un Zemnieku savienības. Kā gan caurmēra vēlētājam, kurš iecirknī paņem rokā sarakstu, zināt, kurš Bērziņš ir kurš? Varbūt kāds teiks: kas tur sevišķs – Latvijā ir daudz Andru, no kuriem daudzi ir Bērziņi. Taču, kā izrādās, uz nākamo Saeimu no „Saskaņas centra” pretendē arī divas personas ar uzvārdu Rubiks. Turklāt vadošās pozīcijās.
Divi gadījušies arī Imanti Kalniņi. Viens pārstāv „Par labu Latviju”, otrs, pazīstamais komponists, – zaļzemniekus. Kā gan „Par labu Latviju” tagad spēs parūpēties, lai nemaldinātu savus cienījamos vēlētājus? Vēl grūtākā situācijā no šī viedokļa sevi nostādījusi PCTVL – viņiem gadījies gan neaizstājams kandidāts Vladimirs Čuprovs (nejaukt ar pazīstamo žurnālistu Vladimiru Čepurovu), gan Maksims Galkins, kam vadošās pozīcijās gadījies startēt Zemgalē.
Pārskatot 10. Saeimas deputātu kandidātu sarakstu, neviļus nāk prātā cilvēks un pārtikas preces. Ja jūs, protams, neiedomājāties pārtikušu Latviju un tās iedzīvotājus nākamajos četros gados, tad esat tuvu šo pārdomu prozaiskajam atminējumam – stūķēt batonus un karināt makaronus uz dažādām ķermeņa daļām. Taču nebūšu pārsteigts, ja, iedomājoties dažas partijas piedāvājumu, iztēlosieties nevis minētos miltu izstrādājumus, bet gan iebojājušos desu uz ne visai tīra šķīvja padomju laika stacijas bufetē. Stacijas tāpēc, ka vilciens tūlīt dosies ceļā, bet padomju laika – jo pasažierus tāpat kā toreiz tur vienā vērtē ar kravu.
Ak, jā – vēl pati desa! Nu tas gan ir itin skaidrs – jau Bismarks teica: „Vienkāršajai tautai nevajadzētu redzēt, kā taisa divas lietas - desas un politiku!”
