Skat. Izglītības un zinātnes ministrijas komentāru http://www.lv.lv/index.php?menu=exblogi&type=full&id=520
Šogad Zvejniekciema vidusskolu beidza 12. klase. Neteiksim, ka pati labākā klase uz pasaules, bet noteikti arī ne pati sliktākā. Klasē puišu bija vairāk nekā meiteņu, un četri no tiem jau gadus piecus centīgi dziedāja skolas korī. Gāja uz mēģinājumiem, brauca uz koncertiem, skatēm. Šī aizraušanās bija patiesa, puiši dziedāja no sirds, jo tas viņiem patika vairāk nekā sēdēšana stundās un padevās labāk nekā, teiksim, matemātika. Ilgu laiku viņi pat bija vienīgie, kas no klases apmeklēja kori. Dziesmu svētku gadā, kā jau tas nereti notiek, četrotnei pievienojās vēl viens puisis un piecas meitenes.
Parasti tamlīdzīgās reizēs, kad jaunieši ar kaut ko nopietni aizraujas, ir viens, kuram šī nodarbe kļuvusi par sirdslietu, un viņš pulcē ap sevi vai aizrauj sev līdzi pārējos. Jau pieminētājā četrotnē tāds bija Roberts - skaistas un skanīgas balss īpašnieks, kurš mācījās mūzikas skolā un spēlēja ģitāru. Izlaidumā Roberts dziedāja solo. Dziedāja arī kopā ar Saulkrastu kori Anima, kurā darbojās pēdējos trīs gadus, - vienu no Latvijas labākajiem pašdarbības koriem, kas pirms lielajiem Dziesmu svētkiem savā grupā ieguva visaugstāko punktu skaitu. Un, protams, dziedāja arī kopā ar skolas kori. Atvadoties no skolas, absolventi no kora neatvadījās, jo priekšā vēl bija Dziesmu svētki. Tobrīd neviens nenojauta, ka starp izlaidumu un Dziesmu svētkiem ir pamatīgs klupšanas akmens, kuram Roberts netiks pāri.
Šāds klupšanas akmens bija gadskārtējie Saulkrastu svētki, kas notika 3. jūlijā. Kā jau parasti svētku gājiens, koncerts, pasākumi no rīta līdz vakaram. Trīs no pieminētās četrotnes uz šiem pasākumiem neaizgāja. Iespējams, tas nebija pārāk gudri darīts, bet tā kā viņi dzīvoja Skultē un Zvejniekciemā, bet svētki Saulkrastos līdz vēlai naktij, tad to varēja saprast un tam bija kāds lielāks vai mazāk, būtiskāks ne nebūtiskāks iemesls. Vienīgais, kas piedalījās svētkos, bija Roberts. Bet viņš gāja kopā ar kori Anima. Tas pamatīgi nokaitināja un sadusmoja skolas direktoru Dulpiņu, kurš savu bijušo audzēkni publiski nosauca par nodevēju, piedraudot par šo lietu ar viņu vēl parunāt. Kāpēc tāda absolūti neadekvāta reakcija? Iespējams tāpēc, ka Andris Dulpiņš jau vairākus sasaukumus ir Saulkrastu domes deputāts no Tēvzemei un brīvībai/LNNK. Līdz ar to acīmredzot viņa vietējā mēroga politiķa ambīcijas pēdējā laikā ir daudz lielākas par pedagoga prasmi un spējām. Jeb varbūt, kā šķiet dažiem skolēniem, viņu uzkurinājusi direktora vietniece ārpusklases darbā, ģeogrāfijas skolotāja Velmere.
Zvejniekciema vidusskolā nevienam nav noslēpums, ka aizvadītā mācību gada vidū viņa ar direktora atļauju aizbrauca pie radiem uz Austrāliju. Un tā kā divpadsmitajiem šī iemesla dēļ ilgāku laiku nenotika ģeogrāfijas stundas, tad nav nekāds brīnums, ka attiecības starp daļu skolēnu, kas nāca uz skolu, lai mācītos, un skolotāju, kas tajā laikā ceļoja pa Austrāliju, bija diezgan saspringtas.
Bet atgriezīsimies pie Roberta. Tajā dienā, kad Zvejniekciema vidusskolas koris devās uz Dziesmu svētkiem, direktors pieprasīja, lai bijušie 12. klases audzēkņi, kas neieradās uz svētkiem, viņam atvainojas. Kas tas par Napoleona kompleksu un kāpēc tieši viņam - nezinu. Ja kāds varēja pieprasīt atvainošanos, tad drīzāk kora vadītāja vai citi koristi. Puiši, kas nebija pasākumā, mīļā miera labad arī atvainojās. Roberts atvainoties atteicās, jo Saulkrastu svētkos viņš taču piedalījās. Turklāt puisis uzskatīja, ka savos deviņpadsmit gados ir pietiekami pieaudzis, lai ietu kur grib un ar ko grib. Direktors tik atklātu pašapziņas un pašcieņas izrādīšanu nespēja saprast. Tas viņu tikai nokaitināja vēl vairāk. Tāpēc deputāts un vidusskolas direktors Andris Dulpiņš aizliedza skolas bijušajam audzēknim Robertam Birzniekam piedalīties Dziesmu svētkos tikai tādēļ, ka viņš dzied labāk un vairāk nekā citi. Turklāt negrasās kaisīt sev uz galvas pelnus tāpēc, ka pieprasa skolas administrācija. Tā nu beigās Roberts, vienīgais no minētās četrotnes, kurš bija piedalījies par klupšanas akmeni kļuvušajos svētkos, tika ar visu ģitāru izsēdināts no autobusa un ar kaunu atstāts mājās. Kamēr pārējie dziedāja Mežaparka Lielajā estrādē, viņš Dziesmu svētkus skatījās pie televizora.
Un visbeidzot, kas, manuprāt, šoreiz ir ļoti svarīgi. Parasti emuāri tiek uzrakstīti , kāds izlasa, izsaka savu viedokli, cits paskatās uz notikumiem vai problēmām ar autora acīm, bet nekāda konkrēta rezultāta jau tam visam nav. Šoreiz, atšķirībā no citām reizēm, es lūdzu Izglītības un zinātnes ministriju izvērtēt šo notikumu. Un domāju, ka LV. LV. redakcijai nebūs iebildumu, ja izvērtējums vai ministrijas atzinums par šo konkrēto gadījumu tiktu publicēts šajā pat sadaļā, ko sauc – viedokļi. Jā, ļoti gribētos dzirdēt Izglītības ministrijas viedokli par notikušo, pretējā gadījumā, tāpat kā, iespējams, daudzi lasītāji uzskatīšu, ka ministrija to atbalsta un tai ir vienalga, kas noticis vai notiek aiz svētku krāšņās fasādes. Vēl vairāk šādu viedokli gribēto dzirdēt tāpēc, ka Zvejniekciema vidusskolas skolēnu vecāki ne reizi vien sūdzējušies par izglītības kvalitāti un mācību darba organizēšanu Zvejniekciema skolā, bet direktoram, kā jau deputātam, un piedevām vēl domes Izglītības, kultūras, sporta un jaunatnes lietu komitejas loceklim „lai ar kādi vēji pūš, visi aizpūš pāri”. Varbūt tāpēc arī tāda uz paša ambīcijām balstīta atieksme pret citiem.
