Nacionālās televīzijas galvenais ziņu raidījums, kurš pastāvīgi seko līdzi bērnu gaitām svētku aizkulisēs, to apstiprina: smaidus dalībnieku sejās mana arvien mazāk, nogurumu un neizgulēšanos – arvien vairāk. Objektīvi apstākļi, īslaicīgas grūtības ceļā uz augstām kultūras virsotnēm? Nē, diemžēl tā nav. Svētku vadoņi vienkārši caur kokiem nav saskatījuši mežu.
Spilgts apliecinājums tam – minētā raidījuma ceturtdienas vakara sižets: lietus līst aumaļām, neizgulējušies un apjukušie bērni mīņājas pa milzu peļķēm kādā stadionā. Lūk, tie arī objektīvie apstākļi. Un šai brīdī ruporā pilnīgi subjektīvi atskan sausumā zem nojumes stāvoša virsvadītāja uzbrēcieni gauži nejaukā balsī: uz priekšu, kustieties! Kad jugends beidzot sakustas, bet tomēr ne gluži tik disciplinēti, kā oberfīrers vēlējies, uzbrēcieni ieskanas vēl pavēlnieciskāk. Skats vienkārši nožēlojams, lai neteiktu – atbaidošs. Un ne jau bērnu dēļ.
Diemžēl jau no paša sākuma biežāk nekā gribētos bija jūtams: virsvadītāji un augtākā līmeņa rīkotāji domā, ka šis pasākums notiek viņu ambīciju, nevis skolēnu dēļ, ka svarīgs ir svētku tehniskais, ne dvēseliskais rezultāts. Nē, kungi un dāmas, svētki ir domāti pirmkārt skolēniem, un viņiem tajos jājūtas kā svētkos, nevis pāraudzināšanas nometnē.
Zīmīgi, ka svētku mājaslapā dziedundejo.lv neizdodas atrast skaidri formulētu šā pasākuma mērķi. Nekā tāda nemana arī Kultūras ministrijas mājaslapā. Pirms mēs visi esam liecinieki tam, kā bērni nedēļas nogalē, visticamāk, cietīs no pārmērīgas izdzīšanas trīsdesmitgrādu karstumā, varbūt kultūrfīreriem der palūkoties, vai tas nav pretrunā ne vien ar humānisma principiem, bet arī bērnu tiesību normām, taču pēc tam – kārtīgi izlasīt pasākuma nosaukumu, kurā, ja labi grib, var saskatīt, kuru priekam un labsajūtai īsti tas domāts: X Latvijas SKOLU JAUNATNES dziesmu un deju svētki.
Kā svētki? Skolu jaunatnes!
