Ko tad es tādu ieraudzīju?! Izrādās, ka mūsu politiķi esot vien tādi paši mirstīgie. Viņi arī ejot pie zīlniecēm. Tā viņi domājot arī par savām personīgajām lietām, ne tikai par savu valsti un tautu visu cauru dienu un nakti. Labi, ka tā, labi, ka tā! Savādāk, ja visu laiku tikai par valsti domās, tad galīgi aizmirsīs, kā tas ir par cilvēku domāt.
Lūk, katram cilvēkam dzīvē var pienākt brīdis, kad laiks posties pie zīlnieces, jo viņa vislabāk zinās, kas bija, kas ir un kas būs. It sevišķi šajos grūtajos laikos Latvijā. Pat, ja viņa uzreiz nezinās, tad viņai būs pie rokas visādi instrumenti, paņēmieni un zināšanas, lai pateiktu visu vai neko. Nu tā, kā tev ir lemts! Nekā savādāk!
Mans brīdis pienāca pirms gada, pavasarī, taisni kā šodien, kad daba mostas līdz ar pirmajiem putnu kāšiem un čivināšanu un milzīgie sniega blāķi ir gandrīz pazuduši. Nevarētu teikt, ka pats nepiesaucu nelaimi. Skaidrs, ka piesaucu, jo nodomāju, ka tuvojos krustojumam, kas slavens ar savām avārijām. Mans dēls, kurš dzīvoja kādu laiku tā tuvumā, par to vienmēr brīdināja, piezīmējot, ka avārijas tur notiek gandrīz katru dienu. Brīnums, kā tur vēl nav ieviesta zīme ar melno punktu.
Tā es ripināju savu spēkratu un domāju par krustojumu, kad nelaime izdarīja to, ko tā dara vienmēr. Tā nebrēca, bet atnāca. Ja jums kāds stāsta, kādi tik paņēmieni nepalīdz, lai izvairītos no otra spēkrata, kas no sānu ielas izbrauc tieši jūsu deguna galā, neticiet viņam! Labākā gadījumā pirms šaušalīgā būkšķa jūs būsiet paspējuši mazliet uzspiest bremzes pedālim, taču tam nav liela jēga, jo nelaime jau bija piesaukta. Kā saka, pats pie tā vainīgs.
Pirmais, ko ieraudzīju, bija šausmas simpātiskas, neliela auguma, jaunas, divu bērnu māmiņas acīs. Par bērniem liecināja bērnu sēdeklīši viņas automašīnas aizmugurē, bet priekšpusē biju ietriecies es. Labi, ka viņas bērni nepiedalījās nelaimes izsaukšanā, savādāk viņi tobrīd gauži raudātu aiz izbīļa. Nezinu, kā viņa izsauca nelaimi, vai viņa izsauca to atsevišķi vai kopā ar mani. Viņa nepastāstīja, toties atzinās, ka neesot skatījusies uz ceļa zīmēm, bet uz māju numuriem, lai atrastu vajadzīgo. Tā jau ir vienkārša neuzmanība, tā neskaitās, jo nelaime bija jau izsaukta.
Jebkura nelaime esot pilna ar zīmēm, mums tikai jāmāk tās saskatīt. Arī mana nelaime bija pārbagāta ar tām. Nu kā tajā krustojumā uzreiz pēc manas avarijas var uzrasties veseli četri pazīstami cilvēki?! Mana paciente, mana bijusī kolēģe, manas paziņas dēls un atkal mans bijušais kolēģis. Atskatoties, tā noteikti bija zīme, ka labie spēki ir par mani noraizējušies, jo pēdējais ar ļoti nopietnu sejas izteiksmi nogrozīja galvu un noteica: “Andri, Tev vajag pārbaudīt, vai Tev nav uzlikts lāsts! Dažreiz ļauni cilvēki uzsūta tik melnu enerģiju, ka tu vairs nesaproti, kas ar tevi notiek! Es iedošu Tev numuru, saki, ka no manis, viņa Tev noņems un viņa tik tiešām palīdz!”
Kaut arī es, apmāts ar līdz šim nezināmo melno enerģiju, maldīgi domāju, ka notikušais vienkārši ir nelaimīga sagadīšanās, tomēr, lai neapvainotu savu labvēli, pateicos par numuru un sāku gaidīt policiju, kas nedaudz vēlāk ieradās mazliet neapmierināta, ka mēs, piesauktā nelaimē cietušie, nerakstām saskaņoto protokolu. Bet viņi jau nezināja, ka man, iespējams, uzlikts lāsts, savādāk arī viņi būtu jutuši man līdzi.
Iedotais numurs mētājās manā tālrunī pāris mēnešus, līdz vienu dienu, neapmierināts par kaut ko, atminējos par savu iespējamo lāstu. Un mani pārņēma ziņkāre, kas mans lāsts ir īsti par putnu un kā tad ar to tiek galā?! Protams, arī tad es maldījos, jo ziņkāre ir tikai dabiskas jūtas, toties mana atminēšanās bija vēl viens labo spēku izmisīgs mēģinājums mani pasargāt.
Šoreiz labajiem paveicās un es, kā man šķita, savas ziņkāres dzīts pirmdienas rītā piezvanīju. Klausulē atskanēja zīlnieces balss krievu valodā un es, atsaucoties uz savu referenci, sāku klāstīt, ka man ieteica viņu apmeklēt. Zīlniece atbildēja, ka tonedēļ viņai viss aizņemts un lai zvana nākošās nedēļas sākumā, lai sarunātu konkrētu laiku. Nodomāju, cik gan briesmīgi ir šie ļaunie spēki, ja tik daudzi cilvēki stāv rindā, lai noņemtu ciešanas.
Galu galā nokļuvu Purvciema dzīvokīti piektajā stāvā, ko no sliktajiem sargāja gan režģis, gan metāla durvis. Nav brīnums, ja zīlniece nepārtraukti izjauc viņu negantos nodomus. Mani sagaidīja kundze iesirmiem matiem ar acenēm. Teicu viņai, ka pastāv aizdomas, ka man ir uzlikts lāsts, vai viņa varētu to pārbaudīt un vajadzības gadījumā noņemt. Mani nosēdināja virtuvē pie galda, kas bija nokrauts ar visādiem nieciņiem, amuletiem, kārtīm, svecēm, ūdens burkām, taču nebija kristāla lodes, kurā saskatīt nākotni. Arī melna kaķa nebija, tikai man aiz muguras šurpu turpu staigāja pārējie mājinieki. Jutos nedaudz vīlies.
Taču vilšanos ātri aizgaiņāja ziņkāre, jo manā acu priekšā notika dažādas darbības ar visiem zīlēšanas instrumentiem. Skatoties, kā izliek kārtis, kā izvēlās man iederīgu amuletu, kā tin vilnas dziju, kā pilina sveču vasku ūdenī, kā, atvainojos, ka nezinu īsto vārdu, nobur vai piebur vai atbur cukuru un sāli, nemanot pagāja laiks. Tad atskanēja lūgšana par lāsta noņemšanu Dieva vergam Andrim senatnīgā krievu valodā un pēkšņi es tapu brīvs no sava lāsta.
Tālāk jau bija vienkārši – amulets jānēsā līdzi, cukurs un sāls jāsajauc ar neatburto mājās, tad jāapēd pamazām, viena ūdens burka jāizlej uzreiz zem koka, otra jāizdzer pamazām kopā ar parasto ūdeni. Cik vienkārši un tik efektīvi par nieka desmit latiem! Galvenais, ka efekts sasniegts acumirklī. Mana nekam nevajadzīgā ziņkāre ierunājās pēdējo reizi – kurš tad ir mans ļaundaris?! Kundze atbildēja, ka kārtis norādot uz veseliem diviem – viena esot sieviete, darba kolēģe, bet otrs jauns cilvēks zem 30 gadiem, kurš mācoties un esot mans konkurents. Nākošajā mirklī atskanēja durvju zvans, stunda bija apkārt un zīlnieces, šķiet, ka vīrs, jau ielaida jaunu sievieti, ar skumju seju un trauksmainu aci skatienu. Vēl viena melnās enerģijas skārtā.
Tā mana ziņkāre man izdarīja lāča pakalpojumu, jo, kāpjot lejā pa kāpnēm, gandrīz izmežģīju smadzenes, kura ir tā sieviete un kurš ir tas puisis, ka gandrīz aizmirsu izliet vienu burku zem bērza. Tā arī gudrs netiku, bet varbūt man arī nevajadzēja uzzināt, jo galvenais taču ir rezultāts. Esmu brīvs no lāsta, cerams, veselu gadu, tikai vienīgais, kas šai laikā manī mainījies, ja sevī tā kārtīgi ieklausos, ir tas, ka es tagad to zinu. Bet vai ticu?! Diez vai! Pat kristīgā mācība brīdina neticēt pesteļiem, kur nu vēl mūsdienu dakteru skola. Tādēļ arī noskurinos, ka politiķi piestaigā pie zīlniecēm. Ja jau tik vienkārša tā noņemšana, varēja viņi vienu seansu par labu valstij noturēt. Kas zina, kā pie mums ar šo melno enerģiju?!
