Brīva, demokrātiska, pilsoniska, nacionāla, attīstīta, citiem vārdiem – eiropeiska valsts. Tādi bija ideāli, kad šo valsti 90. gadu sākumā atjaunoja. Vai tie ir sasniegti? Ļoti daļēji. Ja būtu pilnībā, šodienas krīze nesistu tik smagi. Ja neesi iegājis priekšnamā, nevari arī ieiet pašā mājā – nesasniedzot Eiropas līmeni valsts pārvaldē un sabiedrības attīstībā, nav iespējams dzīvot kā Eiropā. Forma ir funkcionētspējīga tikai tad, ja to piepilda atbilstošs saturs. Būt eiropietim, izrādās, uz līzinga nebija iespējams...
Tātad valsts atjaunošanas laika ideāli joprojām ir aktuāli. Taču, ja tā, tad kāpēc gan sūkstīties par valsts attīstības virsmērķa neesamību? Sasniegt vai nesasniegt jau pirms teju 20. gadiem nosprausto Latvijai faktiski nozīmē būt vai nebūt. Ja tomēr būt, tad jautājums ir tikai par to, vai augšupeju būs iespējams sākt no šī krīzes punkta vai arī ļaut sabrukt visam, kas brūk, un sākt visu no nulles. Atkal kā 90. gados. Taču gan vienā, gan otrā gadījumā bez mērķa neiztikt.
Ja ceram, ka spēsim sākt attīstību no šī punkta, neiztikt arī bez tik daudz piesauktajām, bet joprojām ārpus realitātes palikušajām strukturālajām reformām un pienācīga valsts funkciju audita. Ir jāpiekrīt Valsts prezidentam Valdim Zatleram: nav iespējams īstenot strukturālās reformas, ja nav mērķu. Savukārt mērķus ir iespējams sasniegt vienīgi tad, ja tos ilgtermiņā, samierinoties arī ar daudziem varas nepopulāriem lēmumiem, atbalsta sabiedrība. Jā, tas prasa plašu uzskatu revīziju. Bet, kamēr skaudība, nenovīdība, savējo būšana, mentālais viensētnieciskums, tieksme peģērēt no valsts, neko tās labā nedarot, būs īpašības, pēc kurām atšķirībā no eiropieša varēs identificēt latvieti, runas par augstākiem mērķiem nekā šo īpašību pārvarēšana nebūs nekas vairāk kā cūkas sūkstīšanās, ka tās priekšā nekaisa pērles.
Prezidents V. Zatlers 18. novembrī uzrunā pie Brīvības pieminekļa ne tik vien nepārprotami, bet arī asi norādīja: „Tikai mēs paši varam cīnīties pret savtību un alkatību, panākot to, ka visi, kas ir apzaguši valsti un savus līdzcilvēkus, stājas tiesas priekšā. Tikai atklājot nelikumības un viltīgās shēmas, pieprasot atbildību, varam attīrīt Latviju no šīs sērgas.”
Taču varētu arī pārfrāzēt: tik ilgi, kamēr mēs paši vēlēsimies dzīvot bez eiropiešiem piemītošās atbildības, tik ilgi nelikumības, viltīgās shēmas, valsts un līdzcilvēku apzagšana būs sērga, kas neļaus mums saskatīt, kā attīrīt Latviju.
