Lai kļūtu par dīvu mazajā, mīļajā Latvijā ir pavisam citi principi. Varētu pat teikt - prasības ir ļoti demokrātiskas, kritēriji piezemēti un nosacījumi salīdzinoši viegli izpildāmi. Protams, vēlams - astoņpadsmit gadi un atbilstošs izskats. Dīvām jābūt seksīgām. Kas nu ir – tas ir. Pretējā gadījumā varat būt nezin cik talantīga, piedodiet, nekāda dīva no jums neiznāks. Bet, ja ar seksapīlu viss kārtībā, tad pārējais jau, kā saka, ir tehnikas jautājums. Nepieciešams ielekt kādā lomā kaut uz pāris izrādēm vai uzsākt koncertdarbību. Vārdu sakot, par katru cenu tikt uz skatuves vai TV ekrānā. Ne tā, ka uz visu mūžu. Pietiek ar gadu, pat pusgadu. Tad pagaidīt, līdz tiekat uzaicināta kādā no zvaigžņu šoviem. Agrāk vai vēlāk tas noteikti notiks, jo tauta mums ir aizkustinoši sirsnīga, par visu vairāk mīl TV šovus, tāpēc arī to ir daudz, un vienā jaukā dienā jūs noteikti pamodīsities kā dīva. Bet tālāk jau šovbizness un mediji rullēs jūsu tēlu uz nebēdu.
Tiesa, ir viena nelaime – kungi Latvijā par dīvām kļūt nevar. Kungi var būt tikai grandi. Savukārt tiem, kuri līdz grandiem nevelk, ir radīta nominācija – leģendas. Vēl nesen domāju, ka roka leģendas ir, teiksim, Elvis Preslijs, bītli vai rollingstoni. Svētā vientiesība. Pašmāju presi lasot, parēķināju – pietiek kopā nospēlēt gadus divus, trīs, savā starpā nesakauties, un jūs jau esat Latvijas mēroga roka leģenda. Bet tie, kas nav nedz dīvas, nedz grandi, nedz leģendas, bez šaubām, ir zvaigznes. Neatkarīgi no dzimuma un vecuma. Vienīgi jāņem vērā, ka arī zvaigznes nav nekāda viendabīgā masa. Tās iedalās megazvaigznēs, superzvaigznēs un parastajās zvaigznēs.
Visbeidzot pats pēdējais. Kas esam mēs? Tie pārējie, kuri nav ne zvaigznes, ne leģendas, ne dīvas un uz šo statusu nemaz nepretendē. Pavisam vienkārši – mēs esam zvaigžņu pielūdzēji. Diemžēl pēdējā laikā izskatās, ka pielūdzēju kļūst mazāk nekā pašu zvaigžņu. Un tas mani dara bažīgu, ka šajā pašmāju sistēmā, kas tik lieliski kalpo vietējam patēriņam, kaut kas tomēr nav izdomāts līdz galam.
Var jau parastu finiera ķebli nosaukt par troni un sēdināt uz tā karali, bet tad karalis būs ķebļa vērts. Un vēl - epitetus mākslā sāk lietot, kad aptrūkstas ar pašu mākslu saistīti argumenti. Tāpēc iespējams, lai arī epiteti it kā aizgūti no mākslas pasaules, runa patiesībā nemaz nav par mākslu, bet gan par biznesu. Un visticamāk, ka tieši par biznesu. Savukārt tad nevajag censties šīs norises uzdot par garīgām vērtībām, par dvēseles pārdzīvojumiem un cerēt uz līdz pārdzīvojumu. Ja saucam lietas īstajos vārdos, tad jau viss ir kārtībā.
