Bija priecīga pavasara diena, spīdēja saule, kā reize pastaigai un es tuvojos Brīvības piemineklim. Tai mirklī, kad atminējos par tūristiem, kuri šeit mēģina iemūžināt savus kailos dibenus, un pie sevis sāku apcerēt tā visa jēgu, manā priekšā divi apkampušies puiši no trijotnes, kas steberēja stipro dzērienu ietekmē, skaļi smiedamies sāka dziedāt skaidrā latviešu valodā tā, ka Milda to noteikti dzirdēja – Mēs aizgājām uz pirti un mēs pied***ām to pirti… Trešajam puisim laikam bija mazliet kauns no savas kompānijas un viņš vilkās kādus desmit soļus nopakaļ. Nodomāju, ka Mildai gan ir ko brīnīties par ļautiņu izrīcībām viņas piekājē.
Agrāk nekas tāds nebija dzirdēts, bet čurāšanas-pie-pieminekļa mode esot iesākusies pagājušajā gadā. Šogad notikumi pieņemas sparā. 5. februārī brits čurā un šķiras no 50 latiem. 11. februārī jaunzēlandietis fotografējas peldbiksēs un arī šķiras no 50 latiem. 19. februārī brits čurā un saņem piecu diennakšu arestu. Tai pašā dienā ministrs neiztur un nosauc angļus piemīlīga un lietderīga dzīvnieka vārdā. 20. februārī Apollo rakstītājs izvirza pieņēmumu, ka briti tā rīkojas mājās noslēgtu derību dēļ, un vaicā mūsu varasvīriem, kāpēc tik niecīgi ir sodi šādos gadījumos. Tai pašā dienā noreaģē Lielbritānijas vēstniecība un aicina savus tūristus pieklājīgāk uzvesties. 21. februāri Neatkarīgās rakstītājs ziņo, ka ministra vārdi aizgājuši plašajā pasaulē. 25. februārī prezidents tēvišķīgi strostē ministru, neaizmirstot pieminēt savu korekto attieksmi pret jebkuru tautu. Tad kādu laiku ir miers, līdz 28. aprīlī uz skatuves parādās īri ar kailu dibenu un fotoaparātu un veikli nokļūst tuptūzī ar iespējām saņemt krietni vien bargākus sodus, proti, līdz diviem gadiem cietumā vai līdz 50 minimālajām algām. Mani tikai izbrīna fakts, ka pie mums kails dibens ir sabiedrībai bīstamāks par dabisko atkritumu izvadīšanu nepiedienīgā veidā nepiemērotā vietā.
Ja nebūtu dziedošo latvju puišu, varbūt arī es pirmajā rāvienā sāktu purpināt par ķēzītājiem tūristiem, bet skaidrs ir tas, ka Rīgu apmeklē simtiem un tūkstošiem tūristu un tikai daži no tiem nokļūst iepriekš minētajā hronikā. Tikpat skaidrs ir tas, ka pa Rīgu reibumā un izaicinoši ir staigājuši un staigās neskaitāmi tautiešu un cittautiešu bari. Alkohols taču „atbrīvo”. Kas gan mudina šos dažus ļautiņus tā rīkoties Mildas piekājē?
Man ir tāda fantāzija, ka tūristu vidū jau cirkulē nostāsti par realitātes šovu „Es un piemineklis”, kurā jāizdara kaut kas izaicinošs vietā, kurā par to noteikti ķers un sodīs. Tas ir kā izaicinājums – noķers vai nenoķers. 50 lati un 15 dienas arestā nav liela bēda, bet gan notikums. Ja mēs atceramies, ar kādām šķelmīgām acīm bērns, kurš iemācījies staigāt, skatās uz māti tad, kad cenšas aiztipināt pēc iespējas patālāk, un noteikti vēro, kā māte uz to reaģēs, tā varētu salīdzināt, ka angļu vai kādas citas tautas puisītis ar blēdīgām acīm skatās uz latviešu māti, ko tā darīs, ja viņš te mazliet pačurās vai novilks biksītes.
Pirmajā gadījumā bērns gaida no mātes mieru un atbalstu apgūt jaunās spējas un jauno pasauli. Otrajā gadījumā „bērns” gaida, kas notiks, ja viņš izdarīs ko tādu, kas nav labi, un „mātei” ir jānosprauž robežas starp to, kas ir pieņemts sabiedrībā un kas nav. Ja jau tūristu puisītis nav to iemācījies dzimtenē, tad to var iemācīties arī ciemos, tikai skolas naudai jābūt jūtamai – mazliet pasēdēt tuptūzī ir notikums, par ko aizgūtnēm varētu stāstīt atgriežoties mājās, toties krietns robs naudas makā varētu apbēdināt „brašuli” vairākus mēnešus.
Nobeigumā man joprojām nav skaidrs, ar ko kails dibens ir tik bīstams sabiedrībai. Manuprāt, daudz bīstamāka ir kapu pieminekļu apgāšana un aprakstīšana, jo to parasti nedara tūristi, bet gan vietējie, kurus vada dusmas pret citiem cilvēkiem, jo viņi ir izaudzināti bailēs no „svešajiem”.
