Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Uz priekšlikumu par brīvākiem epidemioloģiskajiem nosacījumiem pret Covid-19 vakcinētajiem iedzīvotājiem būtu jāraugās nevis kā uz tiem veltītām priekšrocībām, bet gan ierobežojumu mīkstināšanu un atcelšanu kopumā, norāda tiesībsargs.
FOTO: Evija Trifanova, LETA
Iespējas iekštelpās apmeklēt kultūras pasākumus, baudīt ēdināšanas un izklaides pakalpojumus. Šādas un citas priekšrocības varētu attiecināt uz iedzīvotājiem, kuri būs vakcinējušies pret Covid-19. Vai tas būtu samērīgi un taisnīgi?
Covid-19 vakcinētajiem iedzīvotājiem ar laiku varētu tikt ieviestas papildu priekšrocības, teikts Ministru kabineta 27. aprīļa sēdē skatītajā Tieslietu ministrijas (TM) un Veselības ministrijas (VM) kopīgi sagatavotajā informatīvajā ziņojumā par sabiedrības ieguvumiem no vakcinācijas pret Covid-19 un iespējamiem motivējošiem pasākumiem.
VM uzsver, ka papildu ieguvumus vakcinētajiem varētu ieviest tad, kad vakcīnas būtu pieejamas ikvienam Latvijas iedzīvotājam un būtu sasniegta pietiekami liela vakcinācijas aptvere. Tāpat, ieviešot priekšrocības vakcinētām personām, būtu jāvērtē, vai epidemioloģiskā situācija valstī ir pietiekami droša un kā nodrošināt efektīvu vakcinācijas fakta pārbaudes iespēju.
Plānots, ka pilnībā vakcinētām personām ierobežojumu mazināšana notiktu pakāpeniski:
TM norāda, ka vakcinācija pret Covid-19 pašreizējos apstākļos ir brīvprātīga un netiek paredzēti papildu ierobežojumi nevakcinētām personām. Izvērtējot pienākumu vakcinēties atsevišķu profesiju grupām darba pildīšanai, TM secinājusi, ka "vakcinācija pret Covid-19 ir brīvprātīga, tomēr atsevišķās nozarēs un profesijās, kurās drošību nevar panākt citādi, iespējams izvērtēt un pārskatīt nevakcinētiem cilvēkiem individuālus profesionālos pienākumus, ņemot vērā valsts drošības intereses, darbu ar riska grupu cilvēkiem, ētiskos aspektus u. tml."
Juris Jansons
Latvijas Republikas tiesībsargs
Foto: Ieva Leiniša, LETA
Ir kritiski svarīgs fokuss, kā konkrēto tēmu apskatīt. No cilvēktiesību viedokļa uz to skatāmies nevis kā uz priekšrocībām vakcinētajiem, bet gan ierobežojumu mīkstināšanu un atcelšanu.
Cīņa ar Covid-19 infekciju sabiedrībā ir ieviesusi vairākus būtiskus ierobežojumu, kas vienlaikus ir uzskatāmi arī par cilvēktiesību ierobežojumiem. Jau iepriekš esmu minējis, ka ārkārtējā situācija ir pamatots arguments cilvēktiesību ierobežošanai. Šobrīd ārkārtējā situācija ir beigusies, tomēr, ņemot vērā visai augstos Covid-19 infekcijas izplatības rādītājus, vairāki ierobežojumi joprojām tiek saglabāti.
Ir svarīgi atcerēties, ka cilvēktiesību ierobežojumi ir vienmēr nosakāmi iespējami šauri, tikai tik daudz, cik to nenovēršami prasa situācijas raksturs. Turklāt valsts uzdevums ir regulāri raudzīties, vai noteiktie ierobežojumi vēl aizvien ir nepieciešami un nebūtu pārskatāmi. Tādēļ par pareizu un atbilstošu ir atzīstama valdības rīcība, ka, palielinoties vakcinēto skaitam sabiedrībā un uzlabojoties epidemioloģiskās drošības situācijai, noteiktie ierobežojumi tiek atviegloti.
Vienlaikus ir uzsverams, ka šādi pasākumi varētu tikt īstenoti, piepildoties nosacījumiem, ka vakcīnas ir brīvi pieejamas visām sabiedrības grupām; ir sasniegta noteikta vakcinācijas aptvere; ir atbilstoša epidemioloģiskā situācija (slimnīcas nav pārslogotas); ir ieviesta efektīva vakcinācijas fakta kontrole; vakcinētajām personām iespējami tiek pielīdzinātas Covid-19 izslimojušās personas, kurām vēl ir saglabājušās antivielas.
Ja ierobežojumi vēl aizvien tiek saglabāti nevakcinētajām personām, arī te ir būtiski raudzīties uz atšķirīgās attieksmes mērķi, kas būtu iespējami pasargāt nevakcinētos iedzīvotājus no smagas saslimšanas, korelācijā ar epidemioloģisko situāciju un slimnīcu noslodzi.
Maija Kūle
Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta direktore
Foto: Ieva Čīka, LETA
Pilnībā atbalstu Veselības ministrijas ierosinājumus vakcinētajiem cilvēkiem ļaut brīvāk dzīvot ar mazākām epidemioloģiskās drošības prasībām, jo viņi ir parādījuši, ka saprot, kādai jābūt solidārai rīcībai visaptverošas nelaimes un sevis pasargāšanas gadījumā. Vīrusa uzbrukums cilvēku civilizācijai ir visas pasaules nelaime, un tas jāuztver kā kopīgs bieds, nevis ar niķiem – es nevakcinēšos, jo tēloju superekspertu un zinu, ka vakcīnas it kā neesot labas. Tad kāpēc esi vakcinēts pret bakām? Sagribēji melno mēri? Kāpēc negribi uz sevis nobaudīt poliomielītu un tam sekojošo paralīzi? Ak, tos gan ne!
Kāda ārste interesanti teica, ka dīvainā attieksme pret vakcinēšanos ir kā pūļa sindroms – visi saklausās un satraucas. Nezin kāpēc viņai neviens neprasot par narkozi, tās sastāvu un blaknēm, kas ir dzīvībai daudz bīstamākas. Piekrītu, ka ir sācies masu apstulbināšanās fenomens – vieniem tas nes ievērību sociālajos tīklos ar aicinājumu pretoties valdībai, citiem dod ienākumus, paaugstina pašapziņu: esmu "nevakcinēts varonis!". Bet vai tad tu esi varonis? Man daži paziņas saka: vīruss it kā neeksistējot vai esot maznozīmīgs, jo neredzot ne slimnieku drūzmu, ne mirušo kaudzes. Tātad cilvēki dzīvo tikai savas acīmredzamības horizontā – neredz tālāk par savu degungalu. Tad jau radiācija arī neeksistē, ja to neredz.
Vēl nepatīkamāki ir tie, kas vēlas, lai visi citi vakcinējas, kamēr paši sagaidīs to mirkli, kad būs sasniegta 70% vakcinācijas aptvere, lai būtu droši izsprukuši uz citu rēķina. Ir tāda slavena filma "Titāniks", kuru skatoties daudzi raudāja, kad cilvēkus grūda nost no plostiem, lai ieņemtu viņu vietu. "Titānika" pasažieri ir kā sabiedrības modelis, kurā visi savā prātā grib būt pie izglābtajiem. Tad, lūk, tie, kas negrib vakcinēties, ir tādi paši kā no plosta nost grūdēji. Tās nav nekādas cilvēktiesības, bet bezkaunīgi rupja rīcība, kas pasliktina kopējo situāciju.
Protams, ka VM var atļaut vakcinētajiem lielāku brīvību tikai tad, kad visi, kas vēlas saņemt poti, ir pie tās tikuši, tāpat kā tie, kas ir pārdomājuši un vairs neatsakās. Brīvāks režīms nav privilēģija, tā nav nekāda balva, bet loģisks rezultāts solidārai un medicīniski pareizai rīcībai. Vēl dīvaināki savās pārspīlētajās kompetencēs ir tie, kas izsakās par vakcīnu radīšanu un izgatavošanu, nebūdami ne virusologi, ne epidemiologi.
"Kompetenču" laikmets ir sācies, tikai ārpus skolas – sabiedrībā –, un apgriezies ar kājām gaisā, kad nekompetentākie dabū visskaļākos ruporus. Varbūt VM iecerei būs arī mazliet audzinošs raksturs? Domāju, ka sabiedrības daļa, pārspīlējot jēdzienu "demokrātija", lai attaisnotu patvaļu, ir sākusi zaudēt veselo saprātu un klausās māņos. Nekāds totalitārisms te neiestājas, un nekādas individuālās tiesības netiek samazinātas. Individuālais spēkā ir tikai tad, kad kolektīvā rīcība tam ir gatava dot pamatu.
