Varētu teikt - nu un, katram ir brīva izvēle, ko ēst, ko ne! Tieši šāda ir arī valsts pieeja ĢMO jeb tā sauktās Frankenšteina pārtikas jautājumam - Eiropas Savienības mērogā izstrādāti un pieņemti normatīvie akti noteiks pārtikas riska novērtēšanas, kontroles, marķēšanas un izsekojamības, kā arī sabiedrības informēšanas prasības, garantējot pilnīgu drošību un pircēja izvēles brīvību. Taču vai tā arī būs?
Latvijā ir arī labi zināms, ka papīrs pacieš visu, nauda nesmird, bet cilvēks, šajā gadījumā komersants, rīkojas kā izdevīgāk. Zinot, ka ir krietni izdevīgāk audzēt pret kaitēkļiem un slimībām daudz izturīgākos ĢMO nekā dabiskos, būs maz lauksaimnieku, kas par to neaizdomāsies. Jā, zemniekam, kurš vēlēsies audzēt, uzglabāt, sagatavot vai saiņot ģenētiski modificētos kultūraugus, būs jāreģistrējas Valsts augu aizsardzības dienestā un rakstiski regulāri jāinformē tas par jebkādām pārmaiņām ražošanā! Taču ir arī pilnīgi skaidrs, ka, iegūstot savā īpašumā maišeli ģenētiski pārveidoto kartupeļu, tos audzēt un pavairot var jebkurš. Gandrīz jebkurš tos tā vai citādi, lielākā vai mazākā apjomā var arī realizēt tirdzniecībā kā parastos, dabiskas izcelsmes tēvzemes tupenīšus. Turklāt šāda rūpala iespējamībai ir vēl kāda draudīga ēnas puse - ja oficiāli zemniekiem, kas audzē "frankenšteinus", būs saistošas arī prasības par ģenētiski modificēto un dabisko kultūraugu līdzāspastāvēšanu, ievērojot noteiktus drošības attālumus starp to audzēšanas platībām un informēt apkaimes biškopjus, tad neoficiālie, protams, no nedarīs. Līdz ar to radot risku "frankenšteinizēt" arī kaimiņu dārzājus un izplatīt šo parādību tālāk.
Vēl viens retorisks jautājums: uzminiet, vai valstī, kurā pieaug pieprasījums pēc dabiskiem produktiem, pārtikas preču ražotājs ir vai nav ieinteresēts pēc iespējas atklātāk informēt par ĢMO klātbūtni savā produkcijā!
Te nu rodas jautājums par kontroli, proti, vai, brīvlaižot ĢMO audzēšanu, valsts garantē drošību ne tikai uz papīra, bet arī praksē? Un te nu ir viss pamats jautāt, vai valsts, kurai ir grūtības izkontrolēt pat taksobusu vadītājus, kas neizsniedz braukšanas biļetes, spēs pienācīgi, līdz gēnu līmenim, pārraudzīt plašo dārzeņu audzēšanas, pārstrādes un tirdzniecības biznesu. Kamēr atbildīgās institūcijas nespēs taustāmi uzrādīt atbilstošu skaitu speciālistu, ierīču ĢMO kontrolei un pārliecinošu to darbības efektivitātes izklāstu, sabiedrība nevar ļauties sagaidāmajiem amatpersonu skaidrojumiem ne par lielisko pasaules praksi, ne par drošām garantijām, ne par neapšaubāmu politisko atbildību. Institūcija ar katastrofāliem sabiedrības uzticības rādītājiem gatavojas īstenot jaunievedumu, kas attieksies ne tikai uz mums, bet arī uz mūsu pēcnācējiem.
Padomju laikā teiktu: Pilsoņi, esat modri!
Latvijā ir arī labi zināms, ka papīrs pacieš visu, nauda nesmird, bet cilvēks, šajā gadījumā komersants, rīkojas kā izdevīgāk. Zinot, ka ir krietni izdevīgāk audzēt pret kaitēkļiem un slimībām daudz izturīgākos ĢMO nekā dabiskos, būs maz lauksaimnieku, kas par to neaizdomāsies. Jā, zemniekam, kurš vēlēsies audzēt, uzglabāt, sagatavot vai saiņot ģenētiski modificētos kultūraugus, būs jāreģistrējas Valsts augu aizsardzības dienestā un rakstiski regulāri jāinformē tas par jebkādām pārmaiņām ražošanā! Taču ir arī pilnīgi skaidrs, ka, iegūstot savā īpašumā maišeli ģenētiski pārveidoto kartupeļu, tos audzēt un pavairot var jebkurš. Gandrīz jebkurš tos tā vai citādi, lielākā vai mazākā apjomā var arī realizēt tirdzniecībā kā parastos, dabiskas izcelsmes tēvzemes tupenīšus. Turklāt šāda rūpala iespējamībai ir vēl kāda draudīga ēnas puse - ja oficiāli zemniekiem, kas audzē "frankenšteinus", būs saistošas arī prasības par ģenētiski modificēto un dabisko kultūraugu līdzāspastāvēšanu, ievērojot noteiktus drošības attālumus starp to audzēšanas platībām un informēt apkaimes biškopjus, tad neoficiālie, protams, no nedarīs. Līdz ar to radot risku "frankenšteinizēt" arī kaimiņu dārzājus un izplatīt šo parādību tālāk.
Vēl viens retorisks jautājums: uzminiet, vai valstī, kurā pieaug pieprasījums pēc dabiskiem produktiem, pārtikas preču ražotājs ir vai nav ieinteresēts pēc iespējas atklātāk informēt par ĢMO klātbūtni savā produkcijā!
Te nu rodas jautājums par kontroli, proti, vai, brīvlaižot ĢMO audzēšanu, valsts garantē drošību ne tikai uz papīra, bet arī praksē? Un te nu ir viss pamats jautāt, vai valsts, kurai ir grūtības izkontrolēt pat taksobusu vadītājus, kas neizsniedz braukšanas biļetes, spēs pienācīgi, līdz gēnu līmenim, pārraudzīt plašo dārzeņu audzēšanas, pārstrādes un tirdzniecības biznesu. Kamēr atbildīgās institūcijas nespēs taustāmi uzrādīt atbilstošu skaitu speciālistu, ierīču ĢMO kontrolei un pārliecinošu to darbības efektivitātes izklāstu, sabiedrība nevar ļauties sagaidāmajiem amatpersonu skaidrojumiem ne par lielisko pasaules praksi, ne par drošām garantijām, ne par neapšaubāmu politisko atbildību. Institūcija ar katastrofāliem sabiedrības uzticības rādītājiem gatavojas īstenot jaunievedumu, kas attieksies ne tikai uz mums, bet arī uz mūsu pēcnācējiem.
Padomju laikā teiktu: Pilsoņi, esat modri!
