Ja norobežojas no šī fakta neticami komiskās puses, atliek neticami traģiskā un diemžēl skaidri simptomātiskā, proti, kūrortpilsētas iedzīvotāju priekšstāvji nav idejiski novatori, taču ir spēruši atzīmēšanas vērtu sabiedrisko attiecību soli pēc principa: mēs izdarām neiedomājamu nekaunību un skatāmies, kas notiks. Ja izceļas tikai nožēlojama iedzīvotāju pabļaustīšanās, varam mierīgi turpināt, ja briedīs nopietnākas ziepes un tiesu darbi - varam pat pacīnīties.
Tas nu par gadījumu Jūrmalā, kurš, šķiet, ir ieinteresējis Valsts kontroli. Diemžēl šis attiecību princips nav unikāls, bet gan universāls. Ar sekmēm, sevišķi kopš gada sākuma, cenu kāpināšanā to pielieto gan pārtikas, gan nepārtikas preču tirgotāji, gan pakalpojumu sniedzēji, kuru kopīgām pūlēm vainagojoties, arvien biežāk attopamies pie secinājuma, ka tas un tas pat Rietumeiropā ir lētāks. Pircēji? Kur gan šie liksies? Tiesībsargi! Ko gan tie spēj pierādīt?
Reāli pa ādu nekaunības rekordu sacensībā parasti dabū vien nenozīmīgākas kārtas ierēdnīši, kuriem, piemēram, neveicies iesēsties dārgākā spēkratā, nekā drīkstēja atļauties un šis fakts tapis izvilkts dienasgaismā. Tā sakot - riebīgi izskatās un katrs plebejs, piemērojot nelaimīgās amatpersonas nosodāmo ķērienu savas dzīves standartam, spēj diezgan uzskatāmi izjust nelietības apmēru. Toties pilnīgi cits iespaids ir darījumiem ar vērienu - ja nav izsekojami kādā valsts iestādē miljonu ceļi, tad nav un viss. Ne tas ir cilvēkam izprotami, ne aptverami. Un uz apsūdzēto sola te draud nosēdināt tos, kas bāž briļļaino degunu, kur nevajag.
Tas nu par gadījumu Jūrmalā, kurš, šķiet, ir ieinteresējis Valsts kontroli. Diemžēl šis attiecību princips nav unikāls, bet gan universāls. Ar sekmēm, sevišķi kopš gada sākuma, cenu kāpināšanā to pielieto gan pārtikas, gan nepārtikas preču tirgotāji, gan pakalpojumu sniedzēji, kuru kopīgām pūlēm vainagojoties, arvien biežāk attopamies pie secinājuma, ka tas un tas pat Rietumeiropā ir lētāks. Pircēji? Kur gan šie liksies? Tiesībsargi! Ko gan tie spēj pierādīt?
Reāli pa ādu nekaunības rekordu sacensībā parasti dabū vien nenozīmīgākas kārtas ierēdnīši, kuriem, piemēram, neveicies iesēsties dārgākā spēkratā, nekā drīkstēja atļauties un šis fakts tapis izvilkts dienasgaismā. Tā sakot - riebīgi izskatās un katrs plebejs, piemērojot nelaimīgās amatpersonas nosodāmo ķērienu savas dzīves standartam, spēj diezgan uzskatāmi izjust nelietības apmēru. Toties pilnīgi cits iespaids ir darījumiem ar vērienu - ja nav izsekojami kādā valsts iestādē miljonu ceļi, tad nav un viss. Ne tas ir cilvēkam izprotami, ne aptverami. Un uz apsūdzēto sola te draud nosēdināt tos, kas bāž briļļaino degunu, kur nevajag.
