Kad cilvēks uzzina par savu vai savu tuvāko saslimšanu ar onkoloģisku slimību, ar audzēju vai vēzi, viņu pārņem dažādu jūtu viesuļvētra, tai skaitā bailes no nāves. Nenorādot konkrēti uz vēzi, slavens amerikāņu eksistenciālais psihoanalītiķis Rollo May ir izteicies aptuveni tā – atvairot bailes no nāves, mēs iegūstam patieso dzīvesprieku.
Kā gan cilvēki varētu gūt šo patieso dzīvesprieku laikā, kad katrs trešais cilvēks saslimst ar vēzi un katrs piektais nomirst no tā? Caur pacientu un sabiedrības izpratni par slimību – tās izcelsmi, ārstēšanas iespējām, prognozi – un dzīves kvalitāti.
Uzskata, ka onkoloģiskās slimības izraisa daudzi faktori. Pagaidām vēža psihoemocionālo izcelsmi, īpaši no depresijas (nomāktības) vai slēptās agresijas (dusmām), vērtē pretrunīgi, taču psihes ietekme uz slimības gaitu ir pierādīta pētījumos. Īpaši nelabvēlīgas ir jau pieminētās depresija un agresija.
Slimnieku ārstēšanā nevajag aprobežoties tikai ar ķirurģisku (operācija), radioloģisku (apstarošana) un ķīmisku (spēcīgas zāles) terapiju, kā arī sekojošu pretsāpju terapiju, bet jāvelta uzmanība arī psihoterapijai, kas būtu jāturpina arī aiz slimnīcas sienām.
Būtiski ir saprast slimnieka un ārsta pozīcijas. Slimnieks nojauš par slimību, bieži uztver to kā sodu un uzskata sevi par vainīgu. Savukārt ārstam paziņot par (iespējami) bezcerīgu slimību nozīmē atzīt savu bezspēcību; nāvīga slimība atgādina ārstam par cilvēku dzīves ilguma ierobežojumu, tai skaitā viņa paša; ārsta paziņojums, ka viņš nespēj izārstēt pacientu, krasi maina viņu attiecības.
Kaut arī veselo cilvēku aptaujas rezultāti par informētību onkoloģisko slimību gadījumos šķiet veselīgi un saprātīgi (90% vēlētos uzzināt patiesību, 5% nevēlētos, 5% nebija viedokļa), tai pašā laikā slimo cilvēku psihe ievērojami mainās.
Viņi nevēlas zināt patiesību vai arī noliedz savu slimību. Pacientiem parādās dusmas un sašutums pret citiem cilvēkiem, radiniekiem un medicīnas personālu. Viņi tirgojas par dzīves ilgumu ar likteni, dievu un jaunākajiem medicīnas sasniegumiem. Pacientus pārņem depresija par nenovēršamo, līdz viņi samierinās ar likteni un lolo jaunas cerības.
Ārstēšanas rezultāti mēdz būt dažādi – no pilnīgas izveseļošanās līdz pat nenovēršamai nāvei. Vai iespējama psihoterapija vēža gadījumā vai nāves priekšā? Ja cilvēka dzīve ir kaut kas vairāk nekā viens no neskaitāmajiem bioloģiskajiem procesiem, tad ārsta uzdevums ir veicināt, lai slimnieka personības identitāte, kā arī viņa pretošanās slimībai saglabājas līdz pašām, laimīgām vai nelaimīgām, beigām.
To var veicināt ar individuālo un grupu terapiju gan pacientiem, gan viņu radiniekiem, kas organiski iekļaujas onkoloģisko slimnieku rehabilitācijas centra projektā, kam arī nākotnē būs veltīti “Rozes fonda” labdarības pasākumi.
Kā gan cilvēki varētu gūt šo patieso dzīvesprieku laikā, kad katrs trešais cilvēks saslimst ar vēzi un katrs piektais nomirst no tā? Caur pacientu un sabiedrības izpratni par slimību – tās izcelsmi, ārstēšanas iespējām, prognozi – un dzīves kvalitāti.
Uzskata, ka onkoloģiskās slimības izraisa daudzi faktori. Pagaidām vēža psihoemocionālo izcelsmi, īpaši no depresijas (nomāktības) vai slēptās agresijas (dusmām), vērtē pretrunīgi, taču psihes ietekme uz slimības gaitu ir pierādīta pētījumos. Īpaši nelabvēlīgas ir jau pieminētās depresija un agresija.
Slimnieku ārstēšanā nevajag aprobežoties tikai ar ķirurģisku (operācija), radioloģisku (apstarošana) un ķīmisku (spēcīgas zāles) terapiju, kā arī sekojošu pretsāpju terapiju, bet jāvelta uzmanība arī psihoterapijai, kas būtu jāturpina arī aiz slimnīcas sienām.
Būtiski ir saprast slimnieka un ārsta pozīcijas. Slimnieks nojauš par slimību, bieži uztver to kā sodu un uzskata sevi par vainīgu. Savukārt ārstam paziņot par (iespējami) bezcerīgu slimību nozīmē atzīt savu bezspēcību; nāvīga slimība atgādina ārstam par cilvēku dzīves ilguma ierobežojumu, tai skaitā viņa paša; ārsta paziņojums, ka viņš nespēj izārstēt pacientu, krasi maina viņu attiecības.
Kaut arī veselo cilvēku aptaujas rezultāti par informētību onkoloģisko slimību gadījumos šķiet veselīgi un saprātīgi (90% vēlētos uzzināt patiesību, 5% nevēlētos, 5% nebija viedokļa), tai pašā laikā slimo cilvēku psihe ievērojami mainās.
Viņi nevēlas zināt patiesību vai arī noliedz savu slimību. Pacientiem parādās dusmas un sašutums pret citiem cilvēkiem, radiniekiem un medicīnas personālu. Viņi tirgojas par dzīves ilgumu ar likteni, dievu un jaunākajiem medicīnas sasniegumiem. Pacientus pārņem depresija par nenovēršamo, līdz viņi samierinās ar likteni un lolo jaunas cerības.
Ārstēšanas rezultāti mēdz būt dažādi – no pilnīgas izveseļošanās līdz pat nenovēršamai nāvei. Vai iespējama psihoterapija vēža gadījumā vai nāves priekšā? Ja cilvēka dzīve ir kaut kas vairāk nekā viens no neskaitāmajiem bioloģiskajiem procesiem, tad ārsta uzdevums ir veicināt, lai slimnieka personības identitāte, kā arī viņa pretošanās slimībai saglabājas līdz pašām, laimīgām vai nelaimīgām, beigām.
To var veicināt ar individuālo un grupu terapiju gan pacientiem, gan viņu radiniekiem, kas organiski iekļaujas onkoloģisko slimnieku rehabilitācijas centra projektā, kam arī nākotnē būs veltīti “Rozes fonda” labdarības pasākumi.
