Ja runa ir tikai par dažiem simtiem vandaļu, kurus tagad meklē policija, vai šādi drošības pasākumi, nav tā kā drusku pārspīlēti? Ja runa ir par tautu, kura šo Saeimu ievēlējusi, tad diezin vai drāšu žogi, zaldāti un policija ir tie labākie argumenti? Savukārt es, rakstot iepriekšējo blogu, neesmu bijis gluži precīzs. Vēsture atkārtojas! Tikai ar katru nākamo reizi citā kvalitātē. Un gan senākā, gan nesenākā pagātnē tam rodams ne viens vien piemērs. Mainās motivācijas, argumenti un to izpausmes veidi. Tāpēc, kas vienā gadījumā bijusi traģēdija, tas nākamajā var kļūt par farsu. Un cēla nesavtība ar gadiem pārtop savtīgā aprēķinā, bet sevis ziedošana kopīgas idejas vārdā - par primitīvu pašapliecināšanos. Tāpēc pašlaik jebkura atsaukšanās kā no vienas, tā otras puses uz Atmodas un Barikāžu laiku patiesībā ir bijušā apzināta vai neapzināta diskreditēšana jeb spekulatīva manipulācija.
Kas tad īsti šobrīd notiek Latvijā? Tas ir jautājums, kas nupat aizēnojis visvareno krīzi un uz ko, manuprāt, neviens nezina atbildi. Visticamāk tāpēc, ka tādas vienas, kopīgas atbildes nemaz nav.
Bet, ja nav iespējams atrast atbildi, tad varbūt jāmeklē secinājumi. Kopš trešdienas to arī mēģināju darīt, lasot ne tik daudz dažādus viedokļus un atsauksmes par 13. janvāra un turpmākajiem ar to saistītajiem notikumiem, cik šo viedokļu lasītāju komentārus. Un, pat ja atmet galēji radikālos kā no vienas, tā otras puses, tad aina, kas paveras, ir biedējoša. Biedējoša tieši ar savu strupceļu, kurā nonākusi (varbūt jāraksta – novesta) valsts. Un tātad...
Pirmais secinājums. 13. janvāris uzskatāmi pierādīja tikai to, kas jau tāpat bija zināms – varas atsvešinātību no sabiedrības. Nu šī atsvešinātība parādījusies visā sava tiešumā. Un pēc prezidenta paziņojuma par iespējamo Saeimas atlaišanu politiķi pat īpaši vairs neslēpj, ka cīņa ir nevis par valsts vai tautas interesēm, bet gan par varu. Steigšus tiek meklētas jaunas iespējas un shēmas, kas ļautu šo varu kaut daļēji saglabāt. Ņemot vērā, ka Latvija faktiski ir divkopienu valsts, šāda varas savrupība ir vairāk nekā bīstama.
Otrais secinājums. Sabiedrība tik tiešām ir sašķelta. Turklāt daudz vairāk nekā, pavirši skatoties, šķiet. Latvieši un krievi. Jaunie un vecie. Tie, kam vēl ir darbs, un tie, kam vairs nav darba. Tie, kuriem vēl ir ko zaudēt, un tie, kuriem tā īsti vairs nav ko zaudēt. Tie, kuri vēl jūtas puslīdz droši, un tie, kuri pilnībā atrodas baiļu varā. Ja pirmie vēl tic kaut kādām valdības programmām un situācijas stabilizācija plāniem, tad otrie vairs netic nekam.
Trešais secinājums. Jo sašķeltāka sabiedrība, jo dažādāki un radikālāki risinājumi, ko tā akceptē vai uzskata par vienīgajiem pareizajiem. Lasot komentārus, pārņem sajūta - katrs trešais, ja ne otrais, pats būtu gatavs ņemt rokā bruģakmeni. Ja ne reāli, tad nosacīti, ja ne praktiski, tad teorētiski, ja ne konkrēti, tad simboliski. Kaut arī vārdos neatbalsta vardarbību. Uzticības un pacietības limiti ir izsmelti. Sabiedrība kļūst arvien neiecietīgāka un agresīvāka. Vai pie tā, ka tauta ir izvesta no pacietības un zaudējusi jebkādas ilūzijas, ir vainojama pati tauta?
Ceturtais secinājums. Jā, vardarbība un vandalisms ir slikti. Vainīgie jaunieši, kas demolēja Vecrīgu, tiks sodīti, un es pat pieņemu – sodi būs ļoti bargi. Tā sakot, par mācību nākamajām paaudzēm. Bet paskatīsimies taču patiesībai acīs – tie ir mūsu bērni, un simtprocentīgs šīs sabiedrības produkts. Viņi auguši neatkarības laikā, un situācija valstī formējusi arī viņu attieksmi pret to, jo citu valsts vai sabiedrības modeli viņi pārzina tikai teorētiski. Tātad nevajag uzdot muļķīgus jautājumus. No kurienes naids? No kurienes nerēķināšanās ar līdzcilvēkiem? No kurienes brutalitāte un agresivitāte? No tā, ko viņi visu laiku redzējuši sev līdzās. Tikai atšķirībā no vecākiem, kuri, lamājot valdību vai klusējot, to norijuši jau astoņpadsmit gadus, viņi savu attieksmi pauž tā, kā to redzējām 13. janvāra vakarā. Un, pat ja viņi tika apzināti sakūdīti uz šādu rīcību (kas pilnīgi iespējams), tad tas nebūt neizslēdz visu iepriekš teikto. Jaunietis, kurš mīl un ciena savu valsti, neņems bruģakmeņus, lai dauzītu parlamenta logus. Jaunietis, kurš tieši vai netieši saskāries ar varas cinismu un kuram piedevām vēl ir ierobežotas iespējas realizēt sevi šajā valsti, ir lielisks materiāls ikvienam kūdītājam.
Piektais secinājums. Protams, ka tagad sāksies dažādas spekulācijas. (Un ir jau sākušās.) Gan par ļauno trešo spēku, kas musina tautu gāzt parlamentu. Gan par to, ka SVF mums tagad vairs nedos kredītu. Gan par to, ka valsts paliks bez vadības, viss apstāsies un tad tik jūs redzēsiet. Gan par to, ka nav jau ko likt vietā un beigās tos pašus vien ievēlēs. Gan par to, ka, pasarg’ Dievs, tagad aiztikt Satversmi. Gan par to, ka visi ir stulbi, neviens nejēdz ko dara, izņemot, protams, valdību. Patiesībā tam visam ir tikai viens vienīgs mērķis – jau tā sašķelto, demoralizēto un krīzes iebaidīto sabiedrību sašķelt, demoralizēt un iebaidīt vēl vairāk. Jo tad ar to būs daudz vieglāk manipulēt ārkārtas vēlēšanu gadījumā.
Nupat „Dienā” izlasīju, ka britu pētnieki no Oksfordas un Kembridžas veikuši pētījumu, kura rezultātā secinājuši - bijušajās Austrumeiropas valstīs (Krievijā, Latvijā, Igaunijā ), kuras no sociālisma uz kapitālismu pārgāja ar šoka terapijas palīdzību, pieauga vīriešu (vecumā no 15 līdz 59 gadiem) mirstība. Tās rezultātā šīs valstis pilnīgi bezjēdzīgi zaudēja ap 1 miljonu savu iedzīvotāju. Savukārt Polijā, Čehijā, Albānijā un Horvātijā, kur reformas ieviesa pakāpeniski, vīriešu mirstība samazinājās par 10%. Bet atcerieties: mums toreiz mēģināja iestāstīt, ka tā ir vienīgā izeja, ka nav cita ceļa! Izrādās bija gan! Tagad redzam, kam bija izdevīga šoka terapija. Vienīgi tiem, kas, pateicoties tai, neticami ātri kļuva neticami bagāti. Tagad poļiem un čehiem pat krīzes situācijā ir zināma stabilitāte, toties mums ir simtiem miljonāru un vēl vairāk vandaļu. Bet mirušie klusē, jo nedzird - kāds mēģina tautai iestāstīt apmēram to pašu, ko pirms astoņpadsmit gadiem. Tiem, kas jau toreiz cietuši, vienīgā izeja - atkal iet caur jaunām ciešanām. Jautājums tikai - uz kurieni ir šī izeja?
