Kā tiesības pārmeklēt skolēnu mantas vērtē izglītības iestāžu vadītāji

Likumpārkāpumu atklāšana un novēršana ir policijas uzdevums

“Nav šaubu, ka drošībai izglītības iestādēs ir jābūt prioritātei, bez kuras nav iedomājams kvalitatīvs izglītības process. Tomēr katrai iestādei ir savas likumā noteiktas funkcijas. Izglītības iestādes funkcija ir izglītot un audzināt. Viens no audzināšanas mērķiem ir, lai bērni neizdarītu likumpārkāpumus, ievērotu gan skolas iekšējos, gan ārējos normatīvos aktus. Savukārt likumpārkāpumu atklāšana un novēršana ir policijas uzdevums,” LV portālam, vērtējot likumprojektus, norāda Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere.

Viņa norāda, ka jau esošais regulējums nosaka kārtību, kā rīkoties. Proti, Ministru kabineta noteikumi “Kārtība, kādā nodrošināma izglītojamo profilaktiskā veselības aprūpe, pirmā palīdzība un drošība izglītības iestādēs un to organizētajos pasākumos” paredz, ka izglītības iestādes vadītājs vai viņa pilnvarotā persona ziņo pašvaldības policijai vai Valsts policijai, pašvaldības sociālajam dienestam, kā arī vecākiem un dibinātājam (izņemot valsts dibinātu izglītības iestādi), ja ir saņemta informācija vai rodas aizdomas, ka izglītojamais iegādājies, ienesis, lietojis, glabājis, izplatījis vai pamudinājis lietot izglītības iestādē, tās teritorijā vai izglītības iestādes organizētajos vai atbalstītajos pasākumos atkarību izraisošas vielas, ieročus, munīciju vai speciālos līdzekļus. To, ka esošais regulējums pietiekami skaidri nosaka rīcības plānu, sagatavotajos atzinumos par likumprojektu norāda arī Labklājības ministrija (LM) un Izglītības un zinātnes ministrija (IZM).

Mantu pārmeklēšana nedrīkst būt darbinieku interpretācija par to, kā tas jādara

Izskatot likumprojektus, liela uzmanība vērsta norāžu trūkumam par to, kā būtu veicama mantu pārbaude.

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija LV portālam skaidro: “Ja normatīvajos aktos izglītības iestādei tiks piešķirtas tiesības pārbaudīt izglītojamā personīgās mantas, tad būtiski ir paredzēt kārtību, kas nodrošinātu gan konkrētā bērna (piemēram, tiesību uz privātumu, viņa aizsardzību no cieņu pazemojošas izturēšanās, pārbaudot bērnu un viņa mantas), gan citu izglītojamo un izglītības iestāžu darbinieku tiesību ievērošanu, lai tiktu saglabāts samērīgums.”

Savukārt Tieslietu ministrijas pārstāve Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē 15. novembrī norādīja, ka bērnu personīgo mantu pārmeklēšana ir pielīdzināma izmeklēšanas darbībām. Viņa uzsvēra, ka, piemēram, Anglijā, kur mantu pārmeklēšana skolās ir atļauta, šim procesam ir noteikta stingra kārtība. Bērni apzinās savas tiesības un pienākumus, bet persona, kura veic izmeklēšanu, ir iepriekš apmācīta un zina, kādi priekšmeti ir jāmeklē, kur tos drīkst meklēt, kā rīkoties, ja bērns pārmeklēšanai nepiekrīt, kādu cilvēku klātbūtnē pārmeklēšana ir iespējama, kas ir svarīgi, atrodot aizliegtos priekšmetus vai vielas. Tāpat tiek ņemts vērā arī dzimuma aspekts. “Ja tas pie mums netiks nostiprināts, tā būs izglītības iestādes darbinieku interpretācija, ko šādos gadījumos darīt,” viņa pauda. 

Kamēr likumprojektu izskatīšana turpinās, LV portāls noskaidroja skolu vadītāju viedokli par plānotajiem grozījumiem, to lietderību, iespējamajiem trūkumiem un nepieciešamajiem pilnveidojumiem.

Indra Šmite, Baldones vidusskolas direktore:

^{“Mūsu vidusskolas sociālā pedagoģe Ilona Bēmere uzskata, ka mantu pārbaude nesniegs būtisku un visaptverošu risinājumu.}

^{Skolēni ir ļoti gudri un attapīgi, ātri iemācīsies paslēpt, piemēram, cigaretes, veipojamās ierīces, apģērba iekškabatās vai apakšveļas zonā.}

^{I. Bēmere pauž bažas par iespējamo aizdomu un pamatojuma identificēšanu, ko likumdevējs paredzēs par pietiekamu pamatu mantu pārbaudei. Visbiežāk jaunāko klašu skolēni pastāsta pedagogiem par to, ka redzējuši vecāko klašu skolēnus veipojam labierīcībās. Šādās situācijās sociālais pedagogs nesniedz ziņas par to, kurš bērns to ir teicis, un nelūdz paskaidrojumu. Tāpat saltu īpašo aromātu skolās var saost. Vai tas būs pietiekams tiesiskais pamats somu pārbaudei?}

^{Vienlaikus uzskatām, ka ar grozījumiem likumā skolēniem un vecākiem tiks vēstīta skaidra ziņa par pedagoga likumiskajām tiesībām pārbaudīt personīgās mantas. Tas daļu skolēnu var atturēt no šādu vielu lietošanas un ienešanas skolā.”}

Helēna Vilkosta, Rīgas Juglas vidusskolas direktore:

^{“Regulējums ir nepieciešams, tomēr tam jābūt pēc iespējas konkrētākam, lai to nevarētu atšķirīgi interpretēt. Turklāt izglītības iestādes vadītājs vienmēr nav pa rokai, it īpaši iestāžu optimizācijas kontekstā.}

^{Vajadzētu rast iespēju deleģēt veikt mantu pārbaudi citiem darbiniekiem, piemēram, sociālajam pedagogam vai vietniekam, paredzot arī vecāku atbildību.}

^{Jāpiebilst, ka tie izglītojamie, kuriem ir konstatētas problēmas ar smēķēšanu, zina, ka personīgajās mantās to nav droši turēt, un cenšas izdomāt asprātīgas slēptuves, kā, piemēram, aiz griestu paneļiem, poda ūdens tvertnē. Ir bijuši gadījumi, kad aizliegtās vielas tiek slēptas tualetes atkritumu spainī zem atkritumu maisa.}

^{Daudz vienkāršāk bija tad, kad skolā dežurēja pašvaldības policists.”}

Ziedonis Rubezis, Limbažu vidusskolas direktors:

^{“Šī norma ir atbalstāma, taču mērķi sasniegs tikai daļēji. Iegūstot tiesības pārbaudīt skolēna personīgās mantas, daļēji novērsīsim neatļautu vielu lietošanu un varēsim būt droši, ka netiek ienestas lietas, ar kurām var fiziski nodarīt pāri skolas biedriem vai pedagogiem. Konkrētās tiesības dos iespēju skolai acumirklīgi rīkoties.}

^{Tomēr ar normu netiks risināts jautājums par skolēnu ilgstošu emocionālu vardarbību pret skolotājiem un skolas biedriem.}

^{Mums nav rīku, kurus izmantot situācijās, kad skolēns ir visu institūciju (policijas, sociālā dienesta, bāriņtiesas) redzes lokā, bet skolā turpinās visatļautība, jo neviens tāpat neko nevar mainīt.”}

Ingūna Helviga, Rīgas Imantas vidusskolas direktore:

^{“Plānotos likumprojektus atbalstu.}

^{Izglītības iestādē atbildam par visiem izglītojamajiem, tostarp tiem, kuri ir apdraudētāji, tāpēc, manuprāt, ir būtiski uzsvērt, ka ir situācijas, kurās izglītojamais ar savu rīcību apdraud pats sevi, savu drošību un veselību. Tādējādi, pēc manām domām, likumprojektā būtu jāiekļauj arī šī svarīgā nianse. Tāpat būtu jāietver jautājums par personāla apdraudējumu no izglītojamā puses.}

^{Domāju, galvenais ir komunicēt un skaidrot sabiedrībai, ka tiesības izglītības iestādei pārbaudīt bērna privātās mantas plānotas tikai izglītojamā un citu personu drošības dēļ un vienīgi tajās situācijās, kad izglītības iestādes personālam ir aizdomas, ka izglītojamais varētu apdraudēt sevi un/vai citus cilvēkus.} 

^{Nespēju iztēloties, ka ir vecāki, kuri nevēlētos, lai skolas personāls rūpētos par viņu bērna drošību un rīkotos (arī pārbaudot bērna privātās mantas), ja pastāvētuaizdomas, ka bērns var tikt apdraudēts vai viņš var nodarīt kaitējumu citiem. Parasti izglītojamo vecāki rīkojas tieši pretēji – pieprasa, lai skolā tiktu nodrošināta viņu bērnu drošība.}

^{Retorisks jautājums –, kāpēc tiek veiktas personīgo mantu pārbaudes lidostās, lielos masu pasākumos u. c.? Tādā gadījumā neviens nediskutē par to, kāpēc tiek pārbaudītas mantas, jo nevēlas tikt apdraudēts kāda cita darbības rezultātā. Manuprāt, izglītības iestādēs šis jautājums jāskata līdzīgi.}

^{Likumprojektā plānotie nosacījumi noteikti palīdzētu mazināt vardarbību un iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumus skolas vidē, jo izglītojamie apzinātos, ka īpašos gadījumos skolas direktors būtu tiesīgs organizēt viņu personīgo mantu pārbaudi. Tomēr varu apgalvot, ka šī nianse likumprojektā pilnībā nenovērsīs pārkāpumus un vardarbību skolās.}

^{Atbalstu sabiedrībā izskanējušo iniciatīvu, ka likumprojektā jāiestrādā tiesības skolas direktoram ļoti sarežģītos gadījumos izglītojamo uz noteiktu laiku atstādināt no mācību satura apguves skolas vidē.} 

^{Ar nosacījumu, ja personāls veicis visu iespējamo, lai izglītojamais neapdraudētu sevi vai citus, tostarp iesaistījis izglītojamā vecākus vai aizbildņus un ārējo institūciju pārstāvjus, taču izglītojamais turpina to darīt. Šādos gadījumos atstādināšana no mācību satura apguves skolā uz noteiktu laiku ļautu atbildīgajām institūcijām un personām drošos apstākļos plānot un sniegt atbalstu izglītojamajam un citiem iesaistītajiem, tai skaitā skolai.”}

Guna Pudule, Rīgas Teikas vidusskolas direktore:

^{“Jautājums par tiesībām izglītības iestādes vadītājam nepieciešamības gadījumā pārmeklēt audzēkņu personīgās mantas nav viennozīmīgs.}

^{Jā, pieļauju, ka šādas tiesības direktoram varētu būt īpašos gadījumos, bet tās nedrīkstētu pārtapt kārtējā papildu uzliktajā pienākumā. Diemžēl, zinot, kā darbojas skolu atbalstošās institūcijas, kurām trūkst resursu, māc bažas, kas rezultāts būs tieši tāds. Nevēlētos, lai šis būtu kārtējais likums, kas sarežģītu darbu direktoriem, skolām. Mums par tradīciju izglītības jomā (un ne tikai) ir kļuvusi tādu likumu un noteikumu radīšana, kuru īstenošanai netiek paredzēti resursi un rīki.}

^{Viennozīmīgi piekrītu, ka situācijās, kad bērns neattaisnoti kavē skolu, ir vardarbīgs, primāri atbildīga ir ģimene. Ja likums netiek ievērots, tad jābūt sodam.}

^{Turklāt soda piemērošanai jābūt vienkāršai, lai atbildība nepazustu birokrātijas labirintos.}

^{Bēdīgi ir tas, ka šī ir cīņa ar ielaistām problēmām, kas radušās pārprastas brīvības un cilvēktiesību rezultātā, katram rūpējoties tikai par savu brīvību un tiesībām, bet atstājot novārtā līdzcilvēku brīvību un tiesības. Skumji, ka esam tik zemu nolaidušies. Man ir pazemojoši pārbaudīt skolēnu somas, personīgās mantas. Primārais vairs nav mācīšanās. Diemžēl cīnāmies par Maslova piramīdas pamatvajadzībām: drošību, siltumu, svaigu gaisu skolā, pilnu vēderu. Jā, skola ir sabiedrības spogulis – mazs sabiedrības prototips.”}

Gunita Kļaviņa, Rīgas 93. vidusskolas direktore: 

^{“Atbalstu, ka skolēns pats uzrāda savas personīgās mantas, izņem visu no somas un kabatām un parāda.}

^{Izskatot likumprojektu, noteikti jāizvērtē iestādes vadītāja un pedagogu drošība, ja viņi pārbauda izglītojamā personīgās mantas.}

^{Būtu jāparedz arī preventīvie pasākumi, kā, piemēram, skolēniem, ieejot skolā, personīgās mantas jāuzrāda izlases veidā vai pēc nejaušības principa.”}