FOTO: Freepik.
Zināšanas un izglītība ir vērtība, ko cilvēkam nevar atņemt, pretēji mantai, kas vienmēr būs pakļauta zaudējuma riskam. Tiesības uz izglītību ikvienam garantē Satversmes 112. pants. Tādēļ cilvēka vēlme mācīties vai studēt ar mērķi iegūt izglītību ir augstu vērtējama jebkurā vecumā. Sadarbībā ar Valsts darba inspekciju skaidrojam, kā īstenojamas nodarbināta cilvēka tiesības gan strādāt algotu darbu, gan studēt vai mācīties.
Darba likuma 132. pants noteic, ka pastāvīgā darbā, izņemot darbus, kas saistīti ar paaugstinātu risku drošībai, veselībai, dzīvībai un tikumībai, var nodarbināt personas vecumā no 15 gadiem, darba līgumā nosakot piecu dienu darba nedēļu un darba laiku ne ilgāku par septiņām stundām dienā (35 stundām nedēļā). Šajā vecumā (15–18 gadu), ja kādu apstākļu dēļ pusaudzim ir jāuzsāk darba gaitas, viņš visbiežāk ir ieguvis pamatizglītību, taču nav ieguvis nekādu arodu. Tādēļ jebkuras vidējās vai profesionālās izglītības turpmāka iegūšana nodarbinātam pusaudzim paralēli darba pienākumiem ir gan vēlama, gan stimulējama.
Tiesības līdztekus darba gaitām iegūt darbam nepieciešamo, kā arī paša izvēlētu izglītību faktiski ir ikvienam darbiniekam jebkurā vecumā. Nereti vajadzību iegūt attiecīgo izglītību nosaka darba specifika. Piemēram, MK noteikumi Nr. 569 “Noteikumi par pedagogiem nepieciešamo izglītību un profesionālo kvalifikāciju un pedagogu profesionālās kompetences pilnveides kārtību” noteic, ka par vispārējās izglītības pirmsskolas pedagogu ir tiesīga strādāt persona, kuras izglītība un profesionālā kvalifikācija atbilst vienai no šādām prasībām:
Vienlaikus regulējums paredz tiesības strādāt par pirmsskolas skolotāju, ja persona iegūst pirmsskolas skolotāja kvalifikāciju, tātad studē kādā no augstākās izglītības iestādēm.
Tomēr arī tad, ja darbinieks ir ieguvis nepieciešamo izglītību, kas dod viņam tiesības strādāt nolīgto darbu, turpmākās iespējas studēt ir tikai paša gribas un apņēmības jautājums. Izglītības iegūšanas tiesības darbiniekam nosaka Darba likuma 157. pants:
Kā darbiniekam praksē īstenot savas tiesības uz izglītību, vai mācību laiks ir jāapmaksā un jāiekļauj darba laikā un kas ir profesionālās kvalifikācijas paaugstināšana, skaidro Valsts darba inspekcijas Klientu atbalsta nodaļas vadošā juriskonsulte Laura Akmentiņa.
Darba likuma 157. pants paredz, ka darbiniekam ir tiesības līdztekus darbam mācīties/studēt jebkura veida izglītības iestādē. Kas ir saprotams ar “jebkura veida izglītības iestādi”?
Jebkuras izglītības iestādes definējums noteikts Izglītības likuma 1. panta 7. punktā: izglītības iestāde ir valsts, pašvaldību, valsts augstskolu vai citu juridisko vai fizisko personu dibināta iestāde, kuras uzdevums ir izglītības programmu īstenošana, vai komercsabiedrība, kurai izglītības programmu īstenošana ir viens no darbības veidiem.
Vai par nodomu mācīties, studēt darba devējs ir obligāti jāinformē? Kāpēc?
Darba likumā darbiniekam šāds iepriekšējas paziņošanas pienākums nav noteikts. Tomēr jāņem vērā, ka katrai līguma pusei ir jāpilda tās saistības, ko tā uzņēmusies, noslēdzot attiecīgo darba līgumu, tai skaitā darbiniekam ir jāveic darba līgumā nolīgtais darbs, turklāt darbs veicams noteiktajā darba laikā. Ja mācības kavēs, ierobežos darba līgumā nolīgtās darbinieka saistības izpildi, darbiniekam par to būtu jāinformē darba devējs ar mērķi panākt savstarpēju vienošanos saistībā ar risinājumiem darbinieka nepieciešamajai prombūtnei darba laikā, piemēram, mācību atvaļinājuma piešķiršanu attiecīgajās darba dienās.
Darba likuma 157. panta pirmajā daļā noteikts, ka darbiniekam, kurš, nepārtraucot darbu, mācās jebkura veida izglītības iestādē, saskaņā ar darba koplīgumu vai darba līgumu piešķir mācību atvaļinājumu ar darba algas saglabāšanu vai bez tās. Ja darbiniekam noteikta akorda alga, mācību atvaļinājumu piešķir, izmaksājot vidējo izpeļņu vai to neizmaksājot.
Tādējādi par Darba likuma 157. panta pirmajā daļā noteiktā mācību atvaļinājuma piešķiršanas noteikumiem un kārtību puses vienojas darba līgumā vai darba koplīgumā, tostarp paredzot noteikumus par darba samaksas saglabāšanu mācību atvaļinājuma laikā vai bez tās. Vienlaikus jāuzsver, ka tiem valsts un pašvaldību institūciju darbiniekiem, kuriem atlīdzību un citus ar to saistītos jautājumus regulē Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums, mācību atvaļinājuma piešķiršanā jāpiemēro Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 44. panta regulējums.
Vai darba devējs ir tiesīgs ierobežot darbinieka studijas, ja studiju virziens nav saistīts ar nodarbinātību? Piemēram, studēt mūziku, ja darbinieks strādā loģistikas uzņēmumā.
Latvijas Republikas Satversmes 112. pantā noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz izglītību. Līdz ar to darba devējs nav tiesīgs ierobežot darbinieka mācības, studijas, tai skaitā gadījumā, ja darbinieka izvēlētā mācību, studiju programma nav saistīta ar jomu, kurā darbinieks konkrētajās darba tiesiskajās attiecībās ir nodarbināts.
Katram ir tiesības pilnveidot savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību.
Kā ar darba devēju vienoties, lai vajadzības gadījumā būtu legāla iespēja doties uz mācībām/lekcijām, ja tās notiek darba laikā? Piemēram, jāraksta kontroldarbs vai jākārto ieskaite.
Ja darbiniekam mācību dēļ nepieciešama prombūtne darba laikā, atbilstoši darba koplīguma vai darba līguma noteikumiem puses var vienoties par Darba likuma 157. panta pirmajā daļā noteiktā mācību atvaļinājuma izmantošanu, vai arī pusēm savstarpēji jārod kompromiss par citas attaisnotas prombūtnes izmantošanu, piemēram, brīvdienām, atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas.
Savukārt valsts eksāmena kārtošanai vai diplomdarba izstrādāšanai darbinieks ir tiesīgs lūgt Darba likuma 157. panta otrajā daļā noteiktā mācību atvaļinājuma piešķiršanu. Darbiniekam valsts pārbaudījuma kārtošanai vai diplomdarba izstrādāšanai un aizstāvēšanai piešķir 20 darba dienas ilgu mācību atvaļinājumu ar darba algas saglabāšanu vai bez tās. Ja darbiniekam ir noteikta akorda alga, mācību atvaļinājumu piešķir, izmaksājot vidējo izpeļņu vai to neizmaksājot.
Termins “valsts pārbaudījums” ietver attiecīgās izglītības programmas gala eksāmenus, turpretī termins “diplomdarbs” ir interpretējams plašāk un ietver ne vien diplomdarbu, bet arī citus studiju noslēgumā izstrādājamos darbus, piemēram, bakalaura darbu, maģistra darbu, kvalifikācijas darbu, promocijas darbu.
Tādējādi mācību atvaļinājums valsts eksāmena kārtošanai vai diplomdarba izstrādāšanai un aizstāvēšanai darbiniekam pēc viņa lūguma jāpiešķir jebkurā gadījumā, bet Darba likuma 157. panta otrā daļa dod darba devējam iespēju izvēlēties –, vai šāda mācību atvaļinājuma laikā darbiniekam saglabāt darba samaksu vai ne. Gan šis, gan citi mācību atvaļinājuma piešķiršanas kārtības jautājumi darba devējam ir jānosaka iekšējā normatīvajā aktā. Ja darba devējs iekšējā kārtībā noteicis, ka par Darba likuma 157. panta otrajā daļā noteiktā mācību atvaļinājuma laiku darba samaksa tiek saglabāta, tā, ievērojot vienlīdzīgu tiesību principu darba samaksas jautājumos, nodrošināma visiem darbiniekiem, kuri attiecīgo atvaļinājumu izmanto.
Ja nodarbības izglītības iestādē notiek, piemēram, reizi nedēļā, daļēji darba laikā, vai būtu jāveic izmaiņas darba līgumā?
Ja puses vienojas par darbinieka prombūtni darba laikā, darba līguma noteikumu grozījumi nav jāveic. Gadījumā, ja puses nevar panākt vienošanos par darbiniekam nepieciešamo prombūtni viņam noteiktajā darba laikā, tādējādi nepieciešams vienoties par īsāku nolīgto darba laiku, pusēm jāvienojas par grozījumiem darba līgumā.
Kādos gadījumos darba devējs var likt atstrādāt mācībās/lekcijās pavadīto laiku?
Ir svarīgi, par kādiem noteikumiem puses vienojušās. Ja darbinieks un darba devējs ir vienojušies, ka darbinieks mācās darba laikā, bet mācībās pavadītais darba laiks jānostrādā citā laikā, darbiniekam ir pienākums vienošanos pildīt, iepriekš to saskaņojot ar darba devēju.
Vai par mācībās/studijās pavadīto laiku vienmēr jāsaglabā darba samaksa?
Par mācību atvaļinājumiem, kas piešķirami saskaņā ar Darba likuma 157. panta pirmo vai otro daļu, paskaidrojams, ka darba devējs iekšējā normatīvajā aktā var noteikt noteikumus par darba algas saglabāšanu vai nesaglabāšanu mācību atvaļinājuma laikā.
Darba devējs iekšējā normatīvajā aktā var noteikt noteikumus par darba algas saglabāšanu vai nesaglabāšanu mācību atvaļinājuma laikā.
Savukārt, ja darba devējs, pamatojoties uz attiecīgu rīkojumu, darba laikā darbinieku norīko piedalīties profesionālajā apmācībā vai kvalifikācijas paaugstināšanā, saskaņā ar Darba likuma 74. panta pirmās daļas 3. punktu attiecīgais laiks vērtējams kā darba neveikšana attaisnojošu iemeslu dēļ, par ko darbiniekam jāsaglabā darba samaksa (darbiniekam jāizmaksā Darba likuma 74. panta trešajā daļā noteiktā atlīdzība, proti, darba samaksa vai akorda algas gadījumā – vidējā izpeļņa). Atbilstoši Darba likuma 137. panta otrajai daļai darbiniekiem, kuri, pamatojoties uz darba devēja rīkojumu, vienlaikus apgūst profesiju (amatu, arodu), darbā un mācībās pavadītais laiks ir saskaitāms kopā un uzskatāms par darba laiku.
Kādos gadījumos darbinieks var lūgt darba devēja līdzmaksājumu mācību maksas segšanai?
Darba likuma 96. panta otrajā daļā noteiktajā gadījumā puses var slēgt atsevišķu vienošanos par darbinieka profesionālo apmācību vai kvalifikācijas paaugstināšanu un ar to saistīto izdevumu atlīdzināšanu, ņemot vērā noteikumus, kas ietverti Darba likuma 96. pantā, no otrās līdz devītajai daļai. Respektīvi, Darba likuma 96. panta otrajā daļā noteikts: ja profesionālās apmācības vai kvalifikācijas paaugstināšanas pasākumi uzskatāmi par tādiem, kas atbilstoši apstākļiem ir saistīti ar darbinieka veicamo darbu, taču šādai profesionālajai apmācībai vai kvalifikācijas paaugstināšanai (darbinieka konkurētspējas pilnveidošanai) nav noteicoša nozīme nolīgtā darba izpildei, darba devējs un darbinieks var slēgt atsevišķu vienošanos par darbinieka profesionālo apmācību vai kvalifikācijas paaugstināšanu un ar to saistīto izdevumu atlīdzināšanu (turpmāk – vienošanās par apmācību).
Vienošanās par apmācību ir brīvprātīga vienošanās starp darba devēju un darbinieku par darba devēja finansiālo ieguldījumu darbinieku apmācībā, pretī saņemot darbinieka apņemšanos noteiktu periodu turpināt darba attiecības ar darba devēju.
Tas ir efektīvs kompromiss starp darba devēju un darbinieku, ar kuru darbinieks saņem finansiālus un laika resursus savu profesionālo zināšanu uzlabošanai. Savukārt darba devējs saņem drošības garantu, ka noteiktu laika periodu darba devējs spēs baudīt labumu no darbinieka pilnveidotajām darba spējām vai arī saņems atpakaļ ieguldītos finanšu līdzekļus.
Kas jāņem vērā par savām tiesībām eksāmenu sesijas laikā?
Par valsts pārbaudījumu nav uzskatāmi eksāmeni, kas tiek kārtoti katra semestra vai kursa beigās jeb sesijas eksāmeni. Līdz ar to sesijas eksāmenu laikā darbiniekam ir tiesības izmantot Darba likuma 157. panta pirmajā daļā noteikto mācību atvaļinājumu.
Darba likuma 157. pantā nav noteikts termiņš, kādā darbiniekam jāpieprasa mācību atvaļinājums. Tomēr jāņem vērā, ka tiesības un pienākumi jāizmanto labticīgi, tādēļ darbiniekam savlaicīgi jāinformē darba devējs par mācību atvaļinājuma nepieciešamību.
Darba likuma 157. panta otrā daļa paredz, ka darbiniekam valsts pārbaudījuma kārtošanai vai diplomdarba izstrādāšanai un aizstāvēšanai piešķir 20 darba dienas ilgu mācību atvaļinājumu ar darba algas saglabāšanu vai bez tās. Kā ir gadījumā, ja darbinieks mācās vidusskolā un to beidz?
Valsts darba inspekcijas ieskatā, darbiniekam arī eksāmenu, beidzot vispārējās vidējās izglītības iestādi, kārtošanai ir tiesības izmantot Darba likuma 157. panta otrajā daļā noteikto mācību atvaļinājumu.
Vai darbiniekam ir jāuzrāda darba devējam iegūtās izglītības dokuments?
Šādas darba devēja tiesības Darba likumā noteiktas tikai gadījumos, kad tiek dibinātas darba tiesiskās attiecības tāda darba, kam nepieciešamas īpašas zināšanas vai prasmes, veikšanai (Darba likuma 35. panta otrajā daļā noteikts: sagatavojot darba līgumu tāda darba veikšanai, kam nepieciešamas īpašas zināšanas vai prasmes, darba devējam ir tiesības pieprasīt, lai pretendents uzrāda dokumentus, kas apliecina viņa izglītību vai profesionālo sagatavotību). Situācijās, kad darbinieks izmantojis mācību atvaļinājumu, likumā nav noteikts darbinieka pienākums pēc tā izmantošanas uzrādīt iegūto izglītību apliecinošu dokumentu.
Izglītību apliecinoša dokumenta izdošanas datums ir būtisks gadījumā, ja puses noslēdz Darba likuma 96. panta otrajā daļā noteikto vienošanos par apmācību. Proti, saskaņā ar Darba likuma 96. panta ceturtās daļas 2. punktu vienošanās termiņš nevar būt ilgāks par diviem gadiem, skaitot no dienas, kad izdots izglītības dokuments, kas apliecina profesionālo apmācību vai kvalifikācijas paaugstināšanu.
