Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Evija Trifanova, LETA
Līdz 2021. gada 31. decembrim nekustamā īpašuma saimniekam, kura būve atrodas pilsētā vai ciemā, vietējā pašvaldībā obligāti ir jāreģistrē decentralizētā notekūdeņu savākšanas vai attīrīšanas sistēma un jāsakārto atbilstoši normatīvu prasībām. Šie noteikumi neattiecas uz lauku teritorijām, tostarp viensētām.
Šādas prasības nosaka uz Ūdenssaimniecības pakalpojumu likuma pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi Nr. 384 “Noteikumi par decentralizēto kanalizācijas sistēmu apsaimniekošanu un reģistrēšanu”, kas stājās spēkā 2017. gada 1. jūlijā.
Noteikumos decentralizēto notekūdeņu attīrīšanas sistēmu reģistra izveidei un sakārtošanai tika dots ilgs laiks – pašvaldībai vai tās sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējam līdz 2019. gada 1. janvārim bija jāuzsāk un līdz 2021. gada 31. decembrim jāpabeidz individuālo kanalizācijas sistēmu reģistra izveide.
“Gan vides aizsardzības iestādes, gan pašvaldības saņem daudz sūdzību par kaimiņu neattīrītajiem, smirdīgajiem ūdeņiem, kas ietek grāvī vai vietās, kur peldas. Problēma ir pamanāma, saostāma un saredzama,” tā stingrāku prasību ieviešanu pamato Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Vides aizsardzības departamenta Ūdens resursu nodaļas vadītāja Iveta Teibe. Tāpat, izvērtējot upju un ezeru ūdens kvalitāti, secināts –, lai arī notekūdeņi nav galvenais problēmu iemesls, tomēr ir vietas, kur to ietekme uz ūdens kvalitāti ir lokāli nozīmīga. Tā sekmē upju aizaugšanu, intensīvu ūdens ziedēšanu vasarā, zilaļģu savairošanos. Uz problēmu, ka apdzīvotās vietās pārāk daudz notekūdeņu netiek centralizēti savākti, norādījusi arī Eiropas Komisija.
Latvijas Ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociācijas izpilddirektors Sandis Dejus piebilst, ka normatīvu ieviešanas mērķis ir arī veicināt iedzīvotāju izpratni par to, kas notiek viņu sētā, kādas sistēmas atrodas saimniecībā un kāda ir to ietekme uz vidi. Viņa pieredze, veidojot reģistrus, liecina, ka iedzīvotājiem ļoti bieži par to nav zināšanu.
2020. gadā no tiem iedzīvotājiem, kuri dzīvoja lielākajās pilsētās un ciemos, kuros ir vairāk nekā 2000 cilvēku, centralizēto notekūdeņu savākšanu izmantoja 89%. Savukārt mazākās apdzīvotās vietās ap 75% iedzīvotāju varētu būt pieejami centralizētie risinājumi, bet tas nenozīmē, ka visi tos izmanto.
VARAM pārstāve norāda, ka pilsētās un ciemos aina var būt ļoti atšķirīga, – ir pilsētas (piemēram, Liepāja, Talsi, Olaine), kurās 99% vai 100% iedzīvotāju izmanto centralizēto kanalizācijas sistēmu. Vienlaikus ir salīdzinoši lielas pilsētas (piemēram, Mārupe, Ikšķile), kurās centralizētajai sistēmai pieslēgušies vien 50—60% iedzīvotāju.
Tomēr VARAM dati liecina, ka centralizēto kanalizācijas pakalpojumu lietotāju skaits gadu laikā pieaug. Tas ir saistīts gan ar sistēmu izbūvi, gan ar to, ka daļa pašvaldību piešķir līdzfinansējumu pieslēgumu ierīkošanai. Laikposmā no 2017. gada līdz 2021. gada vidum 31 pašvaldība ir piešķīrusi līdzfinansējumu pieslēgumu ierīkošanai 2561 atbalsta saņēmējiem kopumā 2 369 629 eiro apmērā. Tā kā šie dati neaptver visas pašvaldības, kuras piešķir līdzfinansējumu, VARAM pieņem, ka atbalsta saņēmēju skaits varētu būt ap 3000.
Aplēses, kas izdarītas, balstoties uz pētījumiem un Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2017. gadā, liecināja, ka decentralizētās kanalizācijas sistēmas būtu reģistrējamas apmēram 113 100 mājsaimniecībām.
Tomēr VARAM rīcībā arvien nav precīzu datu, cik mājsaimniecību izmanto lokālo kanalizācijas sistēmu.
Novembra vidū decentralizētās kanalizācijas sistēmas bija reģistrējusi apmēram tikai trešdaļa no apzinātajām lokālajām sistēmām.
Tāpēc decentralizēto notekūdeņu attīrīšanas sistēmas reģistrācija ir viens no instrumentiem, kā noskaidrot situāciju notekūdeņu savākšanas un attīrīšanas saimniecībā katrā pašvaldībā.
Individuālo kanalizācijas sistēmu uzskaites reģistrs būs noderīgs pašvaldībām un ūdenssaimniecības uzņēmumiem, plānojot papildu slodzes attīrīšanas iekārtām, kas ir nepieciešamas, lai savāktu un attīrītu no decentralizētajām sistēmām savāktos notekūdeņus, kā arī, plānojot izbūvēt centralizētās sistēmas tur, kur pagaidām tās nav pieejamas, norāda S. Dejus.
Kas katram decentralizētās kanalizācijas sistēmas īpašniekam ir jāizdara līdz šī gada 31. decembrim? Vispirms ir jānosūta reģistrācijas pieteikums pašvaldībai vai tai vietējās varas iestādei vai uzņēmumam, kurš konkrētajā teritorijā veido decentralizētās kanalizācijas sistēmas reģistru. Situācijas ir atšķirīgas. Ir gadījumi, kad to dara pašvaldības administrācija vai būvvalde, taču lielākoties tas ir vietējais ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējs, stāsta I. Teibe.
Iedzīvotājam pieteikumā ir jānorāda, kur atrodas decentralizētā kanalizācijas sistēma, kam tā pieder un kāda veida sistēma tiek izmantota:
Plašāk par tēmu:
Daļa pašvaldību ir izstrādājušas speciālas veidlapas, kuru aizpildot ir jāsniedz arī informācija, vai māja ir apdzīvota visu gadu vai tikai vasarā, cik cilvēku tur dzīvo pastāvīgi, kāds ir tvertnes tilpums utt. Šādas ziņas pašvaldībai ir nepieciešamas tādēļ, ka valdība ir pilnvarojusi vietējās varas noteikt, cik bieži ir jāizved notekūdeņi.
Noteikumi Nr. 384 nosaka, ka sistēmas reģistrāciju var veikt gan elektroniski, gan klātienē vai pa pastu.
Atbildot uz jautājumu, kādā stāvoklī kopumā patlaban ir decentralizētās kanalizācijas sistēmas, S. Dejus min, ka daļa sistēmu nav atbilstošas, nedarbojas vai nav hermētiskas. Vairumā gadījumu decentralizēto kanalizācijas sistēmu apsaimniekošana ir ļoti virspusēja un formāla. Labie piemēri, kad sistēmas darbojas atbilstoši labai praksei, kā arī ir izbūvētas bioloģiskās attīrīšanas iekārtas, sastopami reti.
Lielākoties sistēmas būtu regulārāk jāapkalpo, jāpārbauda to darbība un jāizvērtē, vai tās darbojas vai nedarbojas.
“Pieejas, kā sakārtot decentralizētu kanalizācijas sistēmu, ir ļoti dažādas,” skaidro S. Dejus. “Atsevišķos gadījumos pietiktu ar hermētiskuma nodrošinājumu, bet lielākoties sistēmas sakārtošana, lai mazinātu vides piesārņojuma riskus, prasa diezgan daudz darba un laika.”
Lētākais ilgtermiņa risinājums būtu pieslēgties centralizētiem kanalizācijas tīkliem, 5—7 gadu laikā tas būtu ilgtspējīgākais un ekonomiskākais risinājums, uzskata asociācijas pārstāvis. Taču, ņemot vērā sistēmas stāvokli, investīciju apjoms decentralizētās sistēmas sakārtošanai var būt ļoti dažāds, sākot no vairākiem simtiem līdz pat tūkstošiem eiro, kad ir jāizbūvē bioloģiskās attīrīšanas iekārtas.
“Sausās tualetes mājsaimniecībās izmanto arvien retāk, jo cilvēkiem patīk komforts un ērtības,” norāda S. Dejus. “Taču ļoti bieži ir sastopams kombinētais kanalizācijas sistēmas veids – bedre zemē –, kurai ir pieslēgts ūdens. Šādā gadījumā tā vairs nekvalificējas kā sausā tualete, bet ir nehermētiska notekūdeņu uzkrāšanas tvertne.”
Vienlaikus I. Teibe uzsver, ka noteikumi neaizliedz nevienu decentralizētās kanalizācijas sistēmas veidu, tajā skaitā arī sauso vai pārvietojamo tualešu izmantošanu.
“Labi saprotam, ka dzīves situācijas var būt atšķirīgas, – ir mazdārziņi, kuros vasarā uzturas tikai pa dienu, vai vasarnīca, kurā nav iespējams dzīvot ziemas periodā,” saka VARAM pārstāve. “Šādos gadījumos sausā tualete vai biotualete var būt risinājums. Pamatprincips –, lai viss “labums”, kas tiek savākts decentralizētajā kanalizācijas sistēmā, netiktu novadīts vai izliets grāvī, nepaliktu zemē, bet tiktu savākts un laiku pa laikam, kad tvertne ir pilna, tā tiktu izsūknēta, un notekūdeņi nodoti attīrīšanai.”
Iespējama situācija, ka šobrīd noteiktā ciemā vai pilsētas daļā vēl nav izbūvēta centralizētā kanalizācijas sistēma, bet teritorijas attīstības plānos ir šāda iecere. Ko darīt decentralizētās kanalizācijas sistēmas īpašniekam, kā uzzināt par šādiem plāniem, lai, iespējams, nebūtu lieki jātērējas pienācīgai savas sistēmas izbūvei?
I. Teibe šādā gadījumā iesaka vērsties vietējā pašvaldībā, jo Ūdenssaimniecības pakalpojumu likuma 6. panta trešā daļa nosaka, ka teritorijas plānojumos ir jānorāda teritorijas, kurās jau ir izbūvēti kanalizācijas un ūdensapgādes tīkli un kur perspektīvā tos ir plānots ierīkot. Tomēr vajadzētu rēķināties, ka ar centralizēto tīklu saistītās infrastruktūras izbūve ir gana dārga, arī tehniski tas reizēm var būt sarežģīti, tāpēc darbi var iekavēties vai notikt kādas izmaiņas.
VARAM iesaka sekot līdzi teritorijas plānojumu izstrādei, jo saistībā ar jauno administratīvi teritoriālo reformu, kā nosaka Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma pārejas noteikumu 17. punkts, katrai pašvaldībai šāds dokuments no jauna ir jāizstrādā līdz 2025. gada 31. decembrim.
Uz cilvēkiem, kuru īpašumi neatrodas pilsētas un ciemu teritorijās, t. i., kuri dzīvo lauku teritorijās, tostarp viensētās, neattiecas MK noteikumi Nr. 384. Šiem nekustamo īpašumu saimniekiem nav ne jāreģistrē decentralizētā kanalizācijas sistēma, ne arī tā jāsakārto atbilstoši normatīvu prasībām. Tāpat pašvaldības saistošajos noteikumos var noteikt ciemus (ja iedzīvotāju skaits ir mazs un apbūve nav blīva), uz kuriem neattiecina MK noteikumu Nr. 384 prasības.
“Tomēr uzskatu – labs saimnieks arī viensētā parūpētos par to, lai notekūdeņi no viņa mājas tiek savākti un attīrīti, nevis, lai tie piesārņo apkārtējo vidi,” uzsver I. Teibe.
Pašvaldībām ir pienākums pārbaudīt, kādā stāvoklī ir lokālās kanalizācijas sistēmas, jo to saistošajos noteikumos ir paredzēta šo sistēmu uzraudzības un kontroles kārtība.
VARAM uzsver, ka par iekārtu nereģistrēšanu, sākot no 2022. gada 1. janvāra, var piemērot administratīvo naudas sodu kā par pašvaldības saistošo noteikumu pārkāpšanu. Tā maksimālais apmērs ir līdz 500 eiro fiziskām personām un līdz pat 1500 eiro juridiskām personām.
Par to, kam un kāpēc jāreģistrē piemājas kanalizācijas sistēma, detalizētāk iespējams noklausīties raidierakstā “Kam un kāpēc jāreģistrē piemājas kanalizācijas sistēma”.
