Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Valsts civilās aizsardzības plāns ir dokuments, kas tiek sagatavots, ievērojot risku novērtējumu, kuru veic par attiecīgo nozari atbildīgās ministrijas un kurā noteikti katastrofas pārvaldīšanas pasākumi un to īstenotāji.
FOTO: Freepik
Kaut gan jaunais Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likums stājās spēkā jau 2016. gada 1. oktobrī, Latvijā nav aktuālas valsts civilās aizsardzības plāna redakcijas. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) pauž cerību, ka plāns varētu stāties spēkā šovasar, jo ir iesniegts Valsts kancelejā. Kā šāda situācija varēja izveidoties un kāpēc civilās aizsardzības plāns ir nepieciešams, skaidro LV portāls.
Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likuma (CAKPL) 16. pantā paredzēts, ka VUGD sadarbībā ar citām institūcijām jāizstrādā valsts civilās aizsardzības plāns (VCAP). Vienlaikus CAKPL Pārejas noteikumu 4. punktā tika noteikts, ka VCAP, kas bija apstiprināts līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai, ir spēkā līdz 2017. gada 1. augustam, jo Ministru kabinetam (MK) līdz 2017. gada 2. augustam jāapstiprina jauns VCAP.
Oficiālā izdevēja “Latvijas Vēstnesis” vietnē likumi.lv atrodams spēkā esošs MK rīkojums Nr. 369 “Par Valsts civilās aizsardzības plānu”, taču tajā MK atsaucas uz Civilās aizsardzības likumu, kas spēku zaudēja 2016. gada 1. oktobrī. Savukārt saskaņā ar Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9. panta piekto daļu, ja spēku zaudē normatīvā akta izdošanas tiesiskais pamats (augstāka juridiska spēka tiesību norma, uz kuras pamata izdots cits normatīvais akts), tad spēku zaudē arī uz šā pamata izdotais normatīvais akts vai tā daļa.
MK jauno civilās aizsardzības plāna projektu “Valsts civilās aizsardzības plāns” (turpmāk tekstā – plāna projekts) pieteica un izsludināja valsts sekretāru sanāksmē tikai 2019. gada 14. novembrī, kurā Iekšlietu ministrijai (IeM) tika uzdots uzdevums plāna projektu saskaņot ar visām pārējām ministrijām, Pārresoru koordinācijas centru, Latvijas Pašvaldību savienību un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību un pēc tam to iesniegt Valsts kancelejā.
Atbilstoši CAKPL sniegtajai definīcijai civilā aizsardzība ir tādu organizatorisku, inženiertehnisku, ekonomisku, finansiālu, sociālu, izglītojošu un zinātnisku pasākumu kopums, kurus īsteno valsts un pašvaldību institūcijas un sabiedrība, lai nodrošinātu cilvēku, vides un īpašuma drošību, kā arī īstenotu atbilstošu rīcību katastrofas un katastrofas draudu gadījumā.
Minētajā likumā definēts, ka katastrofa ir notikums, kas izraisījis cilvēku upurus un apdraud cilvēku dzīvību vai veselību, nodarījis kaitējumu vai radījis apdraudējumu cilvēkiem, videi vai īpašumam, kā arī radījis vai rada būtiskus materiālos un finansiālos zaudējumus un pārsniedz atbildīgo valsts un pašvaldības institūciju ikdienas spējas novērst notikuma postošos apstākļus.
Saskaņā ar CAKPL 4. pantu katastrofas tiek iedalītas divos veidos:
CAKPL izpratnē bioloģiskās katastrofas ir epidēmijas, epizootijas un epifitotijas. Savukārt atbilstoši plāna projekta pielikumiem:
Atbilstoši CAKPL 15. pantam VCAP ir dokuments, kas tiek sagatavots, ņemot vērā risku novērtējumu, kuru veic par attiecīgo nozari atbildīgās ministrijas un kurā noteikti katastrofas pārvaldīšanas pasākumi un to īstenotāji. Proti, MK jānosaka VCAP struktūra un tajā iekļaujamā informācija, savukārt IeM jānodrošina VCAP aktuālās redakcijas ievietošana IeM un VUGD tīmekļvietnēs.
VCAP ir Nacionālās drošības likumā un CAKPL noteiktais valsts civilās aizsardzības sistēmas nodrošināšanas pasākumu plānošanas dokuments, kurš sagatavots, pamatojoties uz ministriju, to padotībā esošo institūciju un pašvaldību (katastrofas pārvaldīšanas subjektu) sniegto informāciju par katastrofu pārvaldīšanas uzdevumiem:
Lai katastrofas pārvaldīšanas subjekti īstenotu vienotu pieeju katastrofu pārvaldīšanas uzdevumu īstenošanā, VUGD 2018. gada jūlijā izstrādāja katastrofu riska novērtēšanas rekomendācijas. Kā norāda I. Nakurts, neskatoties uz izstrādātajām rekomendācijām, valsts institūcijas saskārās ar grūtībām veikt riska novērtējumus, jo tām trūka zināšanu, kā arī vēsturiski uzkrāto datu un informācijas pieejamības par katastrofu radītajiem zaudējumiem ekonomikai un videi, par ietekmi uz cilvēku veselību u.c., kas savukārt riska novērtēšanas procesā ir ļoti nepieciešams.
Kā skaidro I. Nakurts, pati CAKPL pieņemšana bija smagnēja un ilga aptuveni 2–2,5 gadus, savukārt tā pārejas noteikumos ietvertie termiņi tā arī netika grozīti, kas rezultējies ar to, ka VCAP izpilde kavējas. “Protams, ņemot vērā, ka jaunajā CAKPL ir noteiktas jaunas prasības gan ministrijām, gan pašvaldībām, objektīvi tas ir prasījis laiku, un tādēļ ir iestājies nosacīts tiesiskais vakuums,” stāsta I. Nakurts.
Tāpat VUGD pārstāvis norāda, ka tikai 2017. gada beigās MK apstiprināja CAKPL deleģētos divpadsmit MK noteikumus, t.sk. noteikumus Nr. 658 “Noteikumi par civilās aizsardzības plāna struktūru un tajos iekļaujamo informāciju”. Proti, tikai pēc šo noteikumu apstiprināšanas, lai nodrošinātu vienotu pieeju katastrofu riska novērtēšanā, VUGD varēja izstrādāt Katastrofas risku novērtēšanas metodoloģiju, kas tika izplatīta visiem katastrofas pārvaldīšanas subjektiem 2018. gadā.
“VUGD, pieprasot informāciju no ministrijām, saskārās ar izteiktu problemātiku – ministrijas un to padotības iestādes nevarēja iesniegt kvalitatīvu informāciju par savas nozares riskiem vai apdraudējumiem,” kā vēl vienu iemeslu VCAP neesamībai min I. Nakurts. Viņš skaidro, ka cēlonis tam bijusi arī pieejas maiņa informācijas pieprasījumā, kurā mazāks uzsvars likts uz institūciju reaģēšanas pasākumiem, bet lielāks – uz īstenojamiem preventīvajiem un gatavības pasākumiem. Tas saskan arī ar jauno CAKPL, kurā noteikta nepieciešamība īstenot tieši preventīvos un gatavības jeb plānošanas pasākumus, turpina VUGD pārstāvis.
VUGD priekšnieka vietnieks Mārtiņš Baltmanis norāda, ka VCAP neesamība, protams, nav nekas labs. Vienlaikus arī viņš vērš uzmanību, ka 2016. gadā tika pilnībā mainīta pieeja attiecībā uz katastrofu risku novērtēšanas un pārvaldīšanas pasākumu plānošanu, kas sagādājis daudz izaicinājumu gan attiecībā uz risku novērtēšanu un izpratnes mainīšanu, gan vienošanās panākšanu starp iesaistītajām institūcijām. “Pats plāns nav nekas, bet plānošana ir viss,” tā M. Baltmanis.
Kā norāda I. Nakurts, VCAP neesamība rada ietekmi uz atbilstošu preventīvo un gatavības pasākumu ieviešanu attiecīgajā nozarē. Vienlaikus I. Nakurts apgalvo, ka attiecībā uz reaģēšanas un seku likvidēšanas pasākumiem katastrofas gadījumos nav pamata satraukumam, jo atbildīgo institūciju uzdevumi un pienākumi katastrofas gadījumos ir noteikti esošajos normatīvajos aktos (likumos, MK noteikumos, MK instrukcijās, nacionālajos rīcības plānos, starpresoru vienošanās u.c.).
Arī M. Baltmanis apgalvo – neskatoties uz to, ka valstī nav VCAP, 90% gadījumu spēkā esošajos normatīvajos aktos jau ir apkopotas noteiktās prasības un atbildība. Proti, VCAP ir plānošanas dokuments, kurā vienkopus ir apkopota informācija no citiem spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.
