Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Kā pilnveidot ūdens patēriņa starpības sadales kārtību, lai tā būtu taisnīga un veicinātu korektu dzīvojamās mājas ūdens patēriņa uzskaiti? Nozares eksperti patlaban apspriež izmaiņas, kādas varētu ieviest daudzdzīvokļu mājās, lai samazinātu starpību starp ievada skaitītājos un dzīvokļu skaitītājos uzrādīto ūdens patēriņu.
Lai novērstu patērētā ūdens daudzuma starpību daudzdzīvokļu namos, valsts sekretāru sanāksmē izskatīti grozījumi Ministru kabineta (MK) noteikumos Nr. 1013 “Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu” (MK noteikumi Nr. 1013).
Noteikumu Nr. 1013 regulējums attiecas uz dzīvokļu īpašniekiem un dzīvojamo māju pārvaldniekiem dzīvojamās mājās, kurās dzīvokļu īpašnieki nav pārņēmuši dzīvojamās mājas pārvaldīšanas tiesības un pakalpojums tiek sniegts ar pārvaldnieka starpniecību un dzīvokļu īpašnieku kopība saskaņā ar likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 50. panta trešās daļas 2. punktu pati nav noteikusi kārtību, kā tiek noteikta katra dzīvokļa īpašnieka apmaksājamā daļa par saņemto pakalpojumu, kā arī viņiem piederošās kopīpašumā esošās mājas daļas uzturēšanai nepieciešamo pakalpojumu sniegšanas kārtību.
Pirms 2013. gada grozījumiem noteikumos Nr. 1013 bija paredzēts, ka ūdens patēriņa starpības gadījumā pārrēķinu veic, starpību sadalot proporcionāli ūdens patēriņam dzīvokļu īpašumos. Tomēr bieži tika saņemti iedzīvotāju iesniegumi par to, ka viņiem regulāri aprēķina lielu ūdens patēriņa starpību, nereti pat vienādā apmērā ar ūdens patēriņu, kas uzrādīts atsevišķajos īpašumos uzstādītajos ūdens patēriņa skaitītājos. Tādēļ ar grozījumiem, kuri stājās spēkā 2013. gada 25. septembrī, tika veiktas izmaiņas ūdens patēriņa starpības sadales kārtībā, pirmkārt, 19. punktā nosakot, ka dzīvokļa īpašnieks ūdens patēriņa starpību sedz atbilstoši atsevišķo īpašumu skaitam. Otrkārt, MK noteikumu Nr. 1013 redakcija tika papildināta ar 19.1 punktu, kas paredz, ka ūdens patēriņa starpību sadala atbilstoši atsevišķo īpašumu skaitam starp šādiem dzīvokļu īpašniekiem (ja tādi ir dzīvojamā mājā):
Šādas ūdens patēriņa starpības sadales kārtības mērķis bija ūdens patēriņa starpības maksāšanas pienākumu pārnešana uz negodprātīgajiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri neveic korektu ikmēneša ūdens patēriņa uzskaiti, lai mudinātu apzinīgāk ievērot ūdens patēriņa uzskaites kārtību. Tomēr šobrīd ņemts vērā tas, ka nereti ūdens patēriņa starpība sasniedz neadekvāti lielu apjomu un ir izveidojusies arī citu iemeslu dēļ, ne tikai konkrēto dzīvokļu īpašnieku dēļ.
Gan Ekonomikas ministrija (EM), gan Tiesībsargs saņem daudz sūdzību par to, ka pašreizējā ūdens patēriņa starpības sadales kārtība nav taisnīga un adekvāta, ja tā paredz iespēju ilgstoši neveikt pasākumus ūdens patēriņa starpības cēloņu apzināšanai un novēršanai un ļauj visu ilgstoši uzkrāto ūdens patēriņa starpību attiecināt pat uz vienu dzīvokļa īpašumu, tādējādi uzliekot tam nesamērīgi lielu soda maksājumu, norādīts noteikumu projekta anotācijā.
Atbildīgās institūcijas pašreizējā situācijā secinājušas: ja vienam vai vairākiem atsevišķiem dzīvokļu īpašniekiem piemēro noteikumu Nr. 1013 19.1 punktā paredzēto kārtību, tad viņiem jāapmaksā ūdens patēriņa starpība, kurā ietilpst ne tikai viņu neuzskaitītais ūdens patēriņš, bet arī citu apstākļu (piemēram, avārijas) dēļ radītais ūdens patēriņš. Tā kā par ūdensapgādes sistēmas tehnisko stāvokli dzīvojamā mājā ir atbildīgi visi dzīvokļu īpašnieki kopumā, tad ne vienmēr ir taisnīgi vai samērīgi uzrēķināt visu ūdens patēriņa starpību uz atsevišķiem dzīvokļu īpašniekiem.
EM Mājokļu politikas departamenta vecākā referente Madara Možeika skaidro, ka grozījumu projektā plānots papildināt MK noteikumu 19. punktu ar citiem izvēles kritērijiem, kā sadalīt ūdens patēriņa starpību starp visiem dzīvokļu īpašniekiem. 19.1 punktā paredzētajā ūdens patēriņa starpības sadales kārtībā ietverts pienākums – veicot piegādātā ūdens apjoma aprēķinu atsevišķajam īpašumam, ievērot ūdens patēriņa normas, kas paredzētas vietējās pašvaldības saistošajos noteikumos par sabiedriskā ūdenssaimniecības pakalpojuma līgumā ietveramajiem noteikumiem. Tādējādi turpmāk atsevišķiem dzīvokļu īpašniekiem nevarēs piemērot visu ūdens patēriņa starpību, bet tikai daļu no tās. Atlikušo ūdens patēriņa starpību sadalīs saskaņā ar MK noteikumu Nr. 1013 19. punktu, proti, starp visiem dzīvokļu īpašniekiem.
Vai vajag ar laiku atteikties no mehāniskajiem skaitītājiem? Noteikti ne, jo tie var kalpot bezgalīgi, pat 15–18 gadus. Savukārt elektromagnētiskie vai ultraskaņas skaitītāji ne katram var būt pa kabatai.
Tāpat ar grozījumiem plānots koriģēt pārvaldnieka pienākumus ūdens patēriņa starpības pieauguma gadījumā: 30. punktā tiks svītrots nosacījums par dzīvokļa īpašnieka iesnieguma nepieciešamību, lai noskaidrotu ūdens patēriņa starpības cēloņus. Vienlaikus dzīvokļu īpašnieku kopība varētu lemt par citu ūdens patēriņa starpības apjomu (piemēram, samazinot 20% robežu) un periodu (piemēram, samazinot trīs mēnešu periodu uz diviem mēnešiem), no kura pārvaldniekam jāsāk noskaidrot ūdens patēriņa starpības cēloņi.
Ar grozījumiem plānots noteikt, ka dzīvokļu īpašnieki varēs pāriet uz vienotu ūdens patēriņa uzskaites kārtību, piemēram, kad ūdens patēriņa skaitītāju iegāde, uzstādīšana, nomaiņa un atkārtota verificēšana dzīvojamā mājā tiek nodrošināta centralizēti, pilnvarojot pārvaldnieku vai citu personu to nodrošināt un izmaksas iekļaujot dzīvojamās mājas uzturēšanas un apsaimniekošanas izdevumos. “Tādējādi varētu nodrošināt vienādu un pareizi uzstādītu ūdens patēriņa skaitītāju izmantošanu. Vienlaikus nebūs starpgadījumu saistībā ar laikus neverificētiem ūdens patēriņa skaitītājiem, ja vien dzīvokļa īpašnieks pildīs pienākumu nodrošināt piekļuvi. Tā kā ir iespēja lemt arī par attālināti nolasāmo skaitītāju uzstādīšanu, turpmāk var atteikties no ikmēneša rādījumu nolasīšanas un atrisināt jautājumu par neiesniegtiem vai nepareizi nolasītiem ūdens patēriņa skaitītāja rādījumiem,” skaidro M. Možeika.
Par vienāda veida skaitītājiem iestājas arī akciju sabiedrības “Madonas ūdens” skaitītāju daļas vadītājs Deniss Kovtuns: “Ja vienā dzīvoklī ir uzlikts skaitītājs, kas sāk skaitīt no 10 litriem stundā, bet otrā dzīvoklī ir skaitītājs par septiņiem eiro, kurš sāk skaitīt no 30 litriem stundā, par kādu vienādu precizitāti varam runāt? Vienam tek pods un skaitītājs skaita, bet otram – ne.”
“Rīgas namu pārvaldnieka” Komunikācijas projektu vadītāja Laura Vaļuma norāda, ka uzņēmuma apsaimniekošanā ir ēkas, kurās uzstādīti viena ražotāja skaitītāji ar attālināto nolasīšanu un ūdens patēriņa starpība nepārsniedz 10% mēnesī.
Arī Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas (LNPAA) valdes priekšsēdētājs Ģirts Beikmanis zina teikt, ka Latvijā daudzviet ir mājas, kurā dzīvokļu īpašnieki ir nolēmuši uzstādīt visos dzīvokļos vienādus ūdens skaitītājus. “Uzstādot vienādus un labākus ūdens skaitītājus, kā arī ieviešot attālinātu datu nolasīšanu, iegūstam precīzāku uzskaiti un samazinām iespēju negodīgi iedarboties uz ūdens skaitītājiem (zagt), tādējādi novēršot skaitītāju rādījumu nesakritību,” tā LNPAA pārstāvis.
Noteikumu projekts paredz arī dzīvojamās mājas pārvaldniekam tiesības lemt par ūdens patēriņa uzskaites kārtības maiņu, ja tas ir nepieciešams ūdens patēriņa starpības samazināšanai un dzīvokļu īpašnieku kopība neiesaistās šī jautājuma risināšanā.
Noteikumos arī paredzēts, ka var saglabāt necentralizēto kārtību un ūdens patēriņa skaitītājus drīkst uzstādīt paši dzīvokļu īpašnieki, bet arī šādā gadījumā varētu lemt par vienotu ūdens patēriņa uzskaites sistēmu. Proti, dzīvokļu īpašnieku kopība varēs noteikt prasības ūdens patēriņa skaitītāju tehniskajiem parametriem, papildaprīkojumam un uzstādīšanai. Tādā veidā tiktu nodrošināta kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks savā īpašumā veic ūdens patēriņa skaitītāju uzstādīšanu, nomaiņu un to atkārtoto verificēšanu.
Dzīvokļu īpašnieku kopība, izvērtējot savas iespējas, varēs noteikt vienādas prasības (vai atsevišķus ierobežojumus) ūdens patēriņa skaitītāju tehniskajiem parametriem (piemēram, plūsmas jutība, plūsmas profila jutības klase, iedaļas vērtība), prasības papildaprīkojumam, piemēram, rādījumu attālinātas nolasīšanas sistēma un prasības to uzstādīšanai.
Papildus ar noteikumu projektu noteiktas dzīvokļu īpašnieku kopības tiesības lemt par ūdens filtra uzstādīšanu pirms mājas kopējā ūdens skaitītāja (komercuzskaites mēraparāta), kuru uzstāda un kura apkopi nodrošina ūdensapgādes pakalpojuma sniedzējs. Šāda papildu pakalpojuma nodrošināšana būtu nozīmīga tām dzīvojamām mājām, kurās ūdens patēriņa starpības veidošanās saistīta ar saduļķota ūdens nokļūšanu ūdensapgādes sistēmā, līdz ar to būtiski tiek ietekmēta mājas kopējā ūdens skaitītāja, ūdens patēriņa skaitītāju darbība un mērījumu precizitāte, norādīts noteikumu projekta anotācijā.
D. Kovtuns šādas izmaiņas atbalsta, jo Madonā daudzdzīvokļu māju komercuzskaites skaitītājiem jau ilgstoši tiek uzstādīti ūdens filtri. “Filtrus ieviesām jau sen, un tie regulāri tiek mainīti. Filtri nav tik dārgi, lai tos neizmantotu un tādējādi pasargātu ūdens skaitītājus no mehāniskas ietekmes. Pat pirms ultraskaņas ūdens skaitītājiem liekam filtrus, jo nekad nevar zināt, kas notiks blakus cauruļvadā un kas izies tam cauri,” atbild D. Kovtuns.
Visi mēģina cīnīties ar tekošiem podiem un krāniem, kuru patērēto ūdeni neuzskaita mehāniskie skaitītāji. Varbūt ir iespēja padomāt par modernajiem skaitītājiem un tādā veidā atrisināt daudzas problēmas?
Visās “Rīgas namu pārvaldnieka” apsaimniekotajās daudzdzīvokļu ēkās, kurās ūdensapgādes pakalpojumu nodrošina “Rīgas ūdens”, ir uzstādīti komercuzskaites mēraparātu mezgli ar rupjās frakcijas filtriem. “Taču tie nepasargā no smalkā piesārņojuma, kuri rodas, piemēram, remontdarbu dēļ,” piemetina L. Vaļuma.
Savukārt LNPAA vadītājs uzsver, ka ir jādara viss, lai mājas ievada skaitītāju rādījumi, kurus uzstāda pakalpojumu sniedzējs, būtu patiesi. “Mājas ievadā pirms skaitītājiem noteikti būtu jābūt filtriem, kas mazina piesārņojuma nosēdumu uzkrāšanos kopējā mājas ūdens skaitītājā,” tā Ģ. Beikmanis.
Uz jautājumu, kas vēl būtu jādara, lai maksimāli samazinātu ūdens patēriņa starpību, RNP pārstāve norāda, ka daudzdzīvokļu ēkās Latvijā tādi risinājumi jau ir ieviesti:
Lai realizētu kādu no risinājumiem, dzīvokļu īpašniekiem ir jāpieņem kopības lēmums, precizē L. Vaļuma.
Līdzīgus variantus piedāvā arī Ģ. Beikmanis: “Attālināti nolasot skaitītājus, vienlaikus iegūstam visus rādījumus, tātad izslēdzam noapaļošanas, pārrakstīšanās, aizmiršanas u. c. kļūdas. Vēl precīzāku uzskaiti var panākt, ja pārbūvē ūdens apgādes sistēmu un visus dzīvokļos esošos skaitītājus uzstāda ārpus dzīvokļa. Cits jautājums – vai tas ir ekonomiski pamatoti.”
