Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
LV portāla infografika, Avots: Komercnoslēpuma likumprojekts
Līdz šim regulējums, kāda informācija būtu uzskatāma par komercnoslēpumu, bija iekļauts Komerclikuma 19. pantā. Bet, balstoties uz Eiropas Savienības prasībām, tapis jauns Komercnoslēpuma likumprojekts, kas attieksies ne tikai uz komersantiem, bet uz jebkuru juridisku vai fizisku personu.
Komercnoslēpuma likumprojekts 17. aprīlī akceptēts valdībā, un plānots, ka 26. aprīlī tas tiks nodots izskatīšanai atbildīgajā Saeimas komisijā.
Likumprojekts “Komercnoslēpuma likums” izstrādāts, lai nacionālajos normatīvajos aktos ieviestu Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 8. jūnija direktīvu Nr. 2016/943 par zinātības un darījumdarbības neizpaužamas informācijas (komercnoslēpumu) aizsardzību pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu. Tā mērķis ir nodrošināt efektīvu komercnoslēpuma aizsardzību Latvijā, it īpaši pret tā nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu vai izpaušanu, ko veic citas personas. Termiņš direktīvas pārņemšanai ir šī gada 9. jūnijs, skaidrots likumprojekta anotācijā.
Kāpēc komercnoslēpumam vajadzīgs speciāls likums? Tieslietu ministrijas Politikas izstrādes un reliģijas lietu nodaļas juriste Luīze Mantiņa skaidro: “Tā kā Eiropas Savienība (ES) virzās uz pārrobežu komercdarbību, jābūt vienotai izpratnei, ko un kā aizsargājam. Jaunajā regulējumā ir paskaidrots, kas ir un kas nav komercnoslēpums, kas ir tiesību subjekti. Aizsardzības tvērums ir padarīts plašāks un, domājams, arī skaidrāks.”
Likumprojekta izstrādē tika iesaistīta Latvijas Darba devēju konfederācija, kā arī Latvijas Komercbanku asociācija (LKA) un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera. LKA pārstāve Kristīne Mennika uzsver, ka Komercnoslēpuma likumprojektā ir uzlabotas un paplašinātas definīcijas, tostarp precīzāk definēta rīcība ar komercnoslēpumu tā īpašniekam, piebilstot, ka likumprojekta pieņemšana asociācijas biedru darbību būtiski neietekmēs, jo banku noslēpuma aizsardzība ir regulēta Kredītiestāžu likumā.
Saskaņā ar Komerclikuma 19. pantu komercnoslēpums ir ziņas, kas atbilst visām šīm prasībām – tās ietilpst komersanta uzņēmumā vai ir tieši ar to saistītas, tās nav vispārpieejamas trešajām personām, tās ir vai tām var būt mantiska vai nemantiska vērtība, to nonākšana citu personu rīcībā var radīt zaudējumus komersantam, kā arī attiecībā uz tām komersants ir veicis konkrētai situācijai atbilstošus saprātīgus komercnoslēpuma saglabāšanas pasākumus, kurā noteikti kritēriji, kas atzīstams par komercnoslēpumu.
Iepriekš Komerclikumā paredzētais regulējums ir pārņemts un precizēts arī likumprojektā, 2. pantā sniedzot skaidrojumu, kas ir saprotams ar jēdzienu “komercnoslēpums”. Komercnoslēpuma objekts var būt tāda tehniska informācija kā skices, dizains, prototipi, ražošana procesi, izgudrojumi, kas var vai nevar būt patentējami. Taču tā var būt zinātība jeb “know-how”, kas izpaužas kā tehniskas, komerciālas, organizatoriskas zināšanas, piemēram, formulas vai receptes, kā arī komerciāla informācija, piemēram, klientu un piegādātāju saraksti, biznesa modeļi un stratēģija, cenu veidošanas politika utt.
Komercnoslēpuma objekts var būt arī komersanta vai cita subjekta, kas veic saimniecisko darbību, finanšu informācija.
Tā kā Eiropas Savienība virzās uz pārrobežu komercdarbību, jābūt vienotai izpratnei, ko un kā aizsargājam.
Informācijai, kas atzīstama par komercnoslēpumu, ir jābūt saistītai ar saimnieciskās darbības veikšanu, un tai ir jābūt vai nu faktiskai vai, piemēram, augstskolas vai pētniecības iestādes gadījumā, potenciālai komerciālai vērtībai. Vērtējot komercnoslēpuma komerciālo vērtību, būtu jāņem vērā, piemēram, kaitējums, ko komercnoslēpuma nelikumīga iegūšana, izmantošana vai izpaušana varētu radīt tās personas interesēm, kas to likumīgi kontrolē, graujot minētās personas zinātnisko vai tehnisko potenciālu, finanšu intereses vai konkurētspēju.
Likumprojekta 4. pants paskaidro, kas ir komercnoslēpuma likumīga iegūšana, piemēram, neatkarīgs atklājums. Savukārt 5. pants definē, kas ir komercnoslēpuma tiesību pārkāpums, un 6. pants paredz informēšanas par komercnoslēpumu pienākumu. Likumprojekta trešajā nodaļā noteikts, kādi ir tiesiskās aizsardzības līdzekļi, ja konstatēts komercnoslēpuma tiesību pārkāpums.
Ja Komerclikuma 19. panta regulējums pamatā attiecas tikai uz komersantiem, direktīva skar jebkuru fizisko vai juridisko personu, kam ir likumīga kontrole pār komercnoslēpumu vai kas ir nelikumīgi to ieguvusi, izmantojusi vai izpaudusi.
Līdz ar to jaunā likumprojekta 2. pants paredz, ka ikvienai fiziskajai vai juridiskajai personai var piederēt komercnoslēpums. Juridisko personu gadījumā tās ir gan publisko tiesību (tostarp valsts zinātniskie institūti u. c.), gan arī privāto tiesību juridiskās personas (SIA, akciju sabiedrības, valsts kapitālsabiedrības u. c.).
Kā fiziskā persona var saskarties ar komercnoslēpumu?
Piemērs. Ja strādāju farmācijas uzņēmumā, visticamāk, darba līgumā vai iekšējās kārtības noteikumos būs noteikts, ka ražošanas un iepakošanas metode, zāļu sastāvdaļas ir komercnoslēpums. Ar šo informāciju nevar dalīties ārpus profesionālā loka.
Likumprojekta 2. pants paredz arī termina “komercnoslēpums” negatīvo definīciju, kas līdz šim bija ietverta Informācijas atklātības likumā. Proti, par komercnoslēpumu nevar uzskatīt informāciju, kas saistīta ar valsts pārvaldes funkciju vai uzdevumu izpildi, kā arī normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos rīcību ar valsts vai pašvaldības finanšu līdzekļiem vai mantu.
No komercnoslēpuma objektu loka ir izslēdzama arī tāda informācija, kas iesniedzama publiskos reģistros, piemēram, zemesgrāmatā, komercreģistrā, komercķīlu reģistrā, jo tā jau saskaņā ar definīciju nevar būt slepena informācija, tāpēc ka tiek nodota atklātībā un ir publiski pieejama.
Komercnoslēpuma regulējums ir finansiāli izdevīgāka aizsardzība, nekā komersantam vai jebkurai citai personai aizsargāt izgudrojumu, metodi, recepti vai citus komerciālus datus.
Grāmatvedībā par komercnoslēpumu nav uzskatāma informācija un dati, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem iekļaujami fizisko un juridisko personu, kas veic saimniecisko darbību, pārskatos. Visa pārējā grāmatvedības informācija uzskatāma par komercnoslēpumu un ir pieejama vienīgi revīzijām, nodokļu administrācijai, tiesībsargājošām iestādēm, tiesām, kā arī citām iestādēm un institūcijām.
Līdz šim ne tikai Latvijā, bet arī visā ES ir bijis salīdzinoši maz tiesvedību par komercnoslēpuma pārkāpumiem, ko skaidro ar konfidencialitātes problēmām tiesvedības procesa gaitā, zina teikt L. Mantiņa. Latvijā ir bijušas tiesvedības, kas skārušas aviokompāniju “airBaltic”, zemo cenu aviokompāniju “Ryanair”, tirgotāju kooperāciju “Aibe”.
L. Mantiņa uzskata, ka komercnoslēpuma regulējums ir finansiāli izdevīgāka aizsardzība, nekā komersantam vai jebkurai citai personai aizsargāt izgudrojumu, metodi, recepti vai citus komerciālus datus, jo personai nav jāsedz izmaksas, kas saistītas ar patenta pieteikumu un juridiskā atbalsta sniegšanu tā sagatavošanā, kā arī patenta spēkā uzturēšanas maksas.
“Latvijā ir ļoti daudz mazo un vidējo uzņēmumu, un tie ir vislielākie komercnoslēpuma izmantotāji,” skaidro juriste. “Vienlaikus, izmantojot komercnoslēpuma regulējuma piedāvātās iespējas, personām būtu jāpatur prātā, ka komercnoslēpuma pārkāpuma gadījumā šo tiesību piederības pierādīšana var prasīt daudz vairāk laika un finanšu resursu nekā reģistrēto intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība.”
