Izgāztuves atkritumu apsaimniekošanā nav pieļaujamas

Atkritumu apsaimniekošanu Latvijā regulē Atkritumu apsaimniekošanas likums, kā arī no tā izrietošie Ministru kabineta (MK) noteikumi un ieteikumi (normatīvo aktu apkopojumu skatīt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības (VARAM) mājaslapā). Kopumā tie ir vairāk nekā 40 normatīvie akti. Atkritumu apsaimniekošanas likuma 2. pants nosaka šī likuma mērķi, proti, "noteikt atkritumu apsaimniekošanas kārtību, lai aizsargātu vidi, cilvēku dzīvību un veselību, novēršot atkritumu rašanos, nodrošinot radīto atkritumu dalītu savākšanu un reģenerāciju, kā arī veicinot dabas resursu efektīvu izmantošanu un apglabājamo atkritumu apjoma samazināšanu".

Atšķirība starp bīstamiem un sadzīves atkritumiem

Atkritumi ir jebkurš priekšmets vai viela, no kuras tās īpašnieks atbrīvojas, ir nolēmis vai ir spiests atbrīvoties. Tos iedala divās grupās – bīstamie un sadzīves atkritumi.

Bīstamie atkritumi ir atkritumi, kuriem piemīt viena vai vairākas īpašības, kas padara tos bīstamus cilvēku dzīvībai, veselībai, videi, kā arī personu mantai, un kuri atbilst klasifikatorā noteiktajām bīstamo atkritumu kategorijām. Atkritumu klasifikatoru var meklēt MK noteikumu Nr. 302 pielikumā. Sadzīvē radušies bīstamie atkritumi ir baterijas un akumulatori, elektriskās un elektroniskās iekārtas, apgaismes iekārtas un luminiscentās spuldzes, medicīnas atkritumi, sadzīves ķīmija, azbesta būvniecības atkritumi, eļļas un to filtri, nolietotas riepas, kā arī nolietoti transportlīdzekļi.

"Normatīvie akti paredz, ka Latvijā izgāztuves nav pieļaujamas."

Savukārt, atsaucoties uz Atkritumu apsaimniekošanas likumu, sadzīves atkritumi ir visi pārējie atkritumi, kuri netiek klasificēti kā bīstamie atkritumi, proti, mājsaimniecībā, tirdzniecībā, pakalpojuma sniegšanas procesā vai citur radušies atkritumi, ja tie īpašību ziņā ir pielīdzināmi mājsaimniecībās radītajiem atkritumiem. Tie ir papīra un kartona, plastmasas, stikla, metāla iepakojuma, tekstilmateriāla, lielgabarīta mēbeļu, būvniecības un bioloģiskie atkritumi.

Atkritumu apsaimniekošanas organizēšana

VARAM skaidro, ka "atkritumu savākšana, pārkraušana, šķirošana, uzglabāšana, reģenerācija vai apglabāšana ir atļauta tikai tam paredzētajās vietās". Par atkritumu apsaimniekošanas organizēšanu atbildīga ir gan attiecīgā pašvaldība, gan valsts.

VARAM mājaslapā ir norādīts, ka "par sadzīves atkritumu apsaimniekošanas organizēšanu savā administratīvajā teritorijā ir atbildīgas pašvaldības:

tās organizē sadzīves atkritumu, t.sk. sadzīvē radušos bīstamo atkritumu, apsaimniekošanu atbilstoši atkritumu apsaimniekošanas valsts un reģionālajiem plāniem savā administratīvajā teritorijā;
tās izdod saistošos noteikumus, kas reglamentē sadzīves atkritumu apsaimniekošanu savā administratīvajā teritorijā, savas administratīvās teritorijas dalījumu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas zonās, prasības atkritumu savākšanai, pārvadāšanai, pārkraušanai un uzglabāšanai, kā arī kārtību, kādā veicami maksājumi par šo atkritumu apsaimniekošanu;
tās organizē atkritumu dalītu vākšanu savā administratīvajā teritorijā".

Savukārt par bīstamo atkritumu aprites organizēšanu un koordinēšanu atbildīga ir valsts. Bīstamo atkritumu pārvaldības funkcijas atbilstoši noslēgtajam atsevišķu pārvaldes uzdevumu deleģēšanas līgumam pilda Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC). LVĢMC deleģētais uzdevums ir nodrošināt bīstamo atkritumu pārstrādes valsts objektu, sadedzināšanas iekārtu, poligonu un citu infrastruktūras valsts objektu, kā arī radioaktīvo atkritumu un kodolobjektu drošu apsaimniekošanu.

Mērķi un prioritātes

VARAM Atkritumu apsaimniekošanas valsts plānā 2013.–2020. gadam ir minēti vairāki mērķi:

novērst atkritumu rašanos, palielinoties ekonomiskajai izaugsmei, un nodrošināt kopējā radīto atkritumu daudzuma ievērojamu samazināšanu, izmantojot maksimāli visas labākās pieejamās atkritumu rašanās novēršanas iespējas un labākos pieejamos tehniskos paņēmienus, palielinot resursu izmantošanas efektivitāti un veicinot ilgtspējīgākas patērētāju uzvedības modeļa attīstību;
nodrošināt atkritumu kā resursu racionālu izmantošanu;
nodrošināt, ka radītie atkritumi nav bīstami vai arī tie rada nelielu risku videi un cilvēku veselībai, ka atkritumi pēc iespējas tiek atgriezti atpakaļ ekonomiskajā apritē, it īpaši izmantojot pārstrādi, vai arī tiek atgriezti vidē noderīgā veidā (piemēram, komposts), un ka atkritumi tiek pārstrādāti pēc iespējas tuvāk to rašanās vietām;
nodrošināt apglabājamo atkritumu daudzuma samazināšanu un atkritumu apglabāšanu cilvēku veselībai un videi drošā veidā.

Plānā ir arī noteikts, ka, organizējot, plānojot un veicot atkritumu apsaimniekošanu, ir jāievēro prasības prioritārā secībā:

jānovērš atkritumu rašanās;
jāsamazina radīto atkritumu daudzums (apjoms) un bīstamība;
jāveicina atkritumu sagatavošana atkārtotai izmantošanai;
atkārtoti jāizmanto pienācīgi sagatavotie atkritumi;
jāveicina atkritumu pārstāde;
jāveic atkritumu reģenerācija citos veidos, piemēram, iegūstot enerģiju;
jāveic atkritumu apglabāšana tādā veidā, lai netiktu apdraudēta vide, cilvēku dzīvība un veselība;
jānodrošina slēgto atkritumu izgāztuvju un atkritumu poligonu rekultivācija atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

Latvijā ik gadu rodas aptuveni 700 000 tonnu sadzīves atkritumu un ap 50 000 tonnu bīstamo atkritumu.

Izgāztuves nav pieļaujamas

"Sadzīves atkritumus, kuri nav izmantojami reģenerācijai vai atkārtotai izmantošanai, nogādā un apglabā sadzīves atkritumu poligonā atbilstoši atkritumu apsaimniekošanas reģionam," skaidro VARAM. MK noteikumos Nr. 337 "Noteikumi par atkritumu apsaimniekošanas reģioniem" ir noteikti gan atkritumu apsaimniekošanas reģioni, gan tajos ietilpstošās pašvaldības.

VARAM skaidro, ar ko atšķiras atkritumu poligons no izgāztuves: poligons ir speciāli ierīkota un aprīkota vieta atkritumu apglabāšanai uz zemes vai zemē, kur nodrošināti visi nepieciešamie vides aizsardzības pasākumi – notekūdeņu savākšana, attīrīšana u. c. "Poligona šūnām (atkritumu apglabāšanas nodalījumiem) ir speciāls hermētiskais segums, lai piesārņojums nenonāktu augsnē," turpina VARAM. Jāvērš uzmanība, ka normatīvajos aktos ir noteiktas īpašas prasības vietām, kurās tiek izvietots atkritumu poligons, piemēram, tās ir aizliegts izvietot aizsargjoslās.

"Latvijā ik gadu rodas aptuveni 700 000 tonnu sadzīves atkritumu un ap 50 000 tonnu bīstamo atkritumu."

Turpretī izgāztuvēs netiek nodrošināta piesārņojuma kontrole, tās netiek atbilstoši apsaimniekotas, tajās nav speciāla seguma, bieži vien tās ir brīvi pieejamas ikvienam, jo tām nav speciāla nožogojuma. Turklāt normatīvie akti paredz, ka Latvijā izgāztuves nav pieļaujamas, bet bieži vien iedzīvotāji pamanās izveidot nelegālas izgāztuves, izmetot savus atkritumus tam neparedzētās vietās. "Tas ir pretlikumīgi, tāpēc ikvienam par šādām zināmām vietām vajag ziņot pašvaldībai, policijai vai VVD. VVD ikviens var ziņot par šādu vietu esamību arī mobilajā aplikācijā "Vides SOS"."

Var uzlikt naudas sodu

Latvijas Administratīvo pārkāpumu (LAP) kodeksa 58. pants nosaka, ka par gaisa, zemes, mežu vai iekšējo ūdeņu (virszemes vai pazemes) piesārņošanu ar notekūdeņiem, ķīmiskām vielām, tai skaitā bīstamām vai citām kaitīgām vielām, materiāliem vai atkritumiem, piegružošanu vai citādu kaitīgu iedarbību uz tiem jebkādā veidā uzliek naudas sodu fiziskajām personām no 70 līdz 700 eiro apmērā, konfiscējot pārkāpuma izdarīšanai izmantotos transportlīdzekļus vai bez konfiskācijas, bet juridiskajām personām — no 350 līdz 2900 eiro apmērā, konfiscējot pārkāpuma izdarīšanai izmantotos transportlīdzekļus vai bez konfiskācijas. VARAM norāda, ka par minēto administratīvo pārkāpumu sodu piemēro VVD.

"Atkritumu savākšana, pārkraušana, šķirošana, uzglabāšana, reģenerācija vai apglabāšana ir atļauta tikai tam paredzētās vietās."

Savukārt LAP kodeksa 75. pants nosaka par atkritumu apsaimniekošanas noteikumu vai atkritumu pārrobežu (starptautisko pārvadājumu) noteikumu pārkāpšanu naudas sodu fiziskajām personām no 70 līdz 1 000 eiro apmērā, konfiscējot pārkāpuma izdarīšanai izmantotos transportlīdzekļus vai bez konfiskācijas, bet juridiskajām personām – no 280 līdz 2100 eiro apmērā, konfiscējot pārkāpuma izdarīšanai izmantotos transportlīdzekļus vai bez konfiskācijas.

Minētā panta otra daļa paredz arī naudas sodu par sadzīves atkritumu radītāja vai īpašnieka nepiedalīšanos pašvaldības organizētajā sadzīves atkritumu savākšanā – fiziskajām personām no 70 līdz 700 eiro apmērā, bet juridiskajām personām — no 430 līdz 1400 eiro apmērā. "Par minētajiem administratīvajiem pārkāpumiem sodus piemēro pašvaldību administratīvās komisijas, pašvaldību izpilddirektori un to vietnieki, kā arī VVD," norāda VARAM.

Maksā piesārņotājs

Atkritumu apsaimniekošanā tiek īstenots princips "piesārņotājs maksā". VARAM skaidro: "Atkritumu radītājs sedz ar atkritumu apsaimniekošanu radušos izdevumus, kas ir atkritumu apsaimniekošanas maksa."

Tāpat VARAM vērš uzmanību, ka neapzinīgi iedzīvotāji un komersanti reizēm cenšas "būt radoši" – meklē, kā atbrīvoties no atkritumiem, nemaksājot par to apsaimniekošanu. Tāpēc arī atkritumi tiek izgāzti tiem neparedzētā vietā, piemēram, mežā vai ceļa malā. Ja šāda darbība ir sistemātiska un atkritumi vienā vietā tiek izgāzti lielos daudzumos, rodas piesārņota vieta, ko var nosaukt par nelegālu izgāztuvi.

"Diemžēl šādu nelegālu atbrīvošanos no atkritumiem izmanto gan iedzīvotāji, tādējādi izvairoties no atkritumu apsaimniekošanas maksas maksāšanas, gan komersanti, kas saņem no iedzīvotājiem maksu par atkritumu apsaimniekošanu, bet nenogādā tos atkritumu poligonā," skaidro VARAM.