Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
“Sabiedriskie mediji ir mūsu vienīgā cerība nosargāt savu informatīvo telpu,” Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē uzsvēra deputāte Lolita Čigāne, atzinīgi novērtējot likumprojekta 3. pantā skaidri definētos sabiedrisko mediju darbības pamatprincipus.
FOTO: Edijs Pālens/ LETA
Latvijā šobrīd darbojas divi sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi – Latvijas Radio un Latvijas Televīzija, kuru darbību regulēs jaunizstrādātais likums. Abu pastāvēšanas mērķi un pamatprincipi nostiprināti likuma 3. pantā, kurā noteikts, ka sabiedriskie mediji Latvijā izveidoti, lai stiprinātu tās demokrātisko iekārtu un vārda brīvību, kā arī uzsvērts, ka tie ir brīvi no politiskas, ekonomiskas, atsevišķu interešu grupu un citādas ietekmes. Kultūras ministrijā izstrādātie priekšlikumi paredz vairākus mehānismus, lai nostiprinātu redakcionālo neatkarību. Tāpat likumprojektā definēti arī sabiedriskā pasūtījuma pamatprincipi. Lielākās izmaiņas jaunajā likumā skar sabiedrisko mediju pārvaldības struktūru, kurā plānots ieviest vairākus jaunus elementus – sabiedrisko mediju padomi, ombudu un galvenā redaktora posteni. "Mērķis ir virzīties uz to, ka tiek nošķirts regulators un sabiedriskā medija pārvaldības funkcija," komisijas sēdē deputātiem un klātesošajiem skaidroja Kultūras ministrijas valsts sekretārs Sandis Voldiņš.
Jauns pārvaldības modelis
S. Voldiņš atzina, ka likumprojekta tapšanas gaitā visvairāk šķēpu lauzts tieši par sabiedrisko mediju padomes sastāvu un locekļu skaitu (pašlaik plānots, ka tādi būs deviņi). Šo diskusiju komisijas sēdē vēlreiz aktualizēja Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētāja Dace Ķezbere, vēršot uzmanību, ka pašlaik lielāko daļu no funkcijām, kuras iekļautas jaunajā likumā, NEPLP veic piecu cilvēku sastāvā: "Vai ir nepieciešama tik liela padome, kāda iezīmēta?"
Jaunais regulējums paredz, ka četrus no padomes locekļiem ievēl Saeima, trīs ieceļ Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memoranda īstenošanas padome, bet pa vienam – biedrības "Latvijas Darba devēju konfederācija" un "Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība". Kultūras ministre Dace Melbārde norādīja, ka šis piedāvājums ir kompromiss starp diviem iespējamiem modeļiem – Saeimas un sabiedriski deleģētiem padomes locekļiem. Likumprojekta anotācijā uzsvērts, ka izvēlētajai padomes locekļa kandidatūrai nav jābūt kādas organizācijas biedram vai amatpersonai. Savukārt likuma 13. panta otrajā daļā noteiktas vairākas prasības, kurām jāatbilst padomes locekļiem. Dažas no tām:
Padome iecerēta kā abu sabiedrisko mediju kapitāla daļu turētāja, un tās uzdevums būs atbilstoši savai kompetencei pārstāvēt sabiedrības intereses sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu jomā, nosakot sabiedrisko pasūtījumu bez tiesībām ietekmēt konkrētus redakcionālus lēmumus, noteikt konkrētu saturu un programmu plānus. Savukārt pašreizējās Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) kompetencē pēc Sabiedriskās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes izveides tika atstāta Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā noteikto regulatora funkciju veikšana.
Nošķirta redakcionālā un administratīvā pārvaldība
Sabiedriskā medija iekšienē pārvaldes funkcijas tiks dalītas starp diviem – ģenerāldirektora un galvenā redaktora – amatiem. Likumprojekts paredz, ka ģenerāldirektors ir vienīgais sabiedriskā medija valdes loceklis un viņa pārraudzībā būs plašsaziņas līdzekļa administratīvā pārvaldība. Ģenerāldirektoru atklātā konkursa kārtībā iecels jaunizveidotā padome, un kandidātiem uz šo posteni noteiktas līdzīgas prasības kā padomes locekļiem. Savukārt likuma 5. panta devītā daļa nosaka: "Sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa ģenerāldirektora pilnvaras nav pagarināmas. Viņu var ievēlēt amatā atkārtoti, bet ne vairāk kā divas reizes pēc kārtas."
Par sabiedriskā medija redakcionālās politikas veidošanu un īstenošanu būs atbildīgs galvenais redaktors, kura pieņemtos ar medija saturu saistītos lēmumus ģenerāldirektors ietekmēt nevarēs. Tomēr abiem kopīgi būs jāizstrādā medija ētikas kodekss. Savukārt redakcionālās vadlīnijas redaktoram būs jānosaka kopā ar jaunieviesto sabiedrisko mediju ombudu. S. Voldiņš skaidroja, ka iecerēts – galvenā redaktora amata izpildītāju neizvēlēsies padome, bet tai būs jāapstiprina ģenerāldirektora ieteiktā kandidatūra.
To, vai medija darbība atbilst izstrādātajām vadlīnijām un ētikas kodeksam, uzraudzīs ombuds, kuru arī iecels Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome. S. Voldiņš vēlreiz akcentēja, ka savu izvērtējumu ombuds drīkstēs sniegt tikai pēc radītā satura publicēšanas: "Atzinumam būs konsultatīvs, rekomendējošs raksturs." Viņš arī norādīja, ka medijs saglabā tiesības tam nepiekrist, attiecīgi sniedzot atbilstošu pamatojumu. NEPLP pārstāvis Ivars Āboliņš gan komisijas sēdē pauda bažas par to, vai ombuds būs pietiekami spēcīga, neatkarīga institūcija, kas varēs izvērtēt satura kvalitāti un pārkāpumus, ja tādi būs: "Šajā gadījumā mēs radām bezzobainu institūciju, kurai nebūs reālas ietekmes un pilnvaru. Manuprāt, ombuda iespēja paust alternatīvu viedokli būtu jāstiprina."
Finansējuma modelis vēl neskaidrs
Tomēr lielākās neskaidrības aizvien skar sabiedrisko mediju finansēšanas jautājumus. Būtiskākā ietekme uz sabiedrisko mediju budžetā būtu lēmumam par iziešana no reklāmas tirgus, kas pašlaik likumprojektā nav atrunāts. S. Voldiņš norādīja, ka valstij šīs izmaiņas izmaksātu apmēram piecus līdz astoņus miljonus eiro, tomēr jautājums ir atkarīgs no virzības Ministru kabinetā. Toties Kultūras ministrijas piedāvātajā likumprojekts nosaka, ka valsts budžeta dotācija sabiedriskā pasūtījuma īstenošanai nedrīkst būt mazāka kā iepriekšējā gadā. Tāpat paredzēts, ka sabiedrisko raidorganizāciju peļņu nebūs iespējams izmaksāt dividendēs, bet tā jāizmanto darbības nodrošināšanai un it īpaši sabiedriskā pasūtījuma izpildei.
Bažas par pašlaik likumā aprakstīto mediju finansēšanas modeli pauda liela daļa komisijas sēdē klātesošo. Sabiedriskās konsultatīvās padomes pārstāvis Andris Ķēniņš norādīja: "Likumprojektā iestrādātais risinājums ar dividendēm viennozīmīgi ir vērsts uz to, lai sabiedriskais medijs vēl vairāk nopelnītu." Viņš pieļāva, ka tas vēl vairāk veicinās atkarību no reklāmdevējiem. Peļņai no reklāmas nav jābūt – vēl kategoriskāk par sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus izteicās deputāts Artuss Kaimiņš. Tomēr kultūras ministre Dace Melbārde vērsa klātesošo uzmanību uz to, ka sabiedriskie mediji peļņu gūst ne tikai no dalības reklāmas tirgū: "Ir daudzi citi pakalpojumi, kurus sabiedriskais medijs veic un tādējādi gūst peļņu, piemēram, izīrējot telpas." S. Voldiņš, atbildot uz klātesošo jautājumiem, paskaidroja, ka, kamēr sabiedrisko mediju pārvaldības forma ir valsts kapitālsabiedrība vai SIA, peļņa sabiedriskajiem medijiem būs katrā gadījumā. Savukārt likumā iekļautā replika par dividendēm norāda, ka gūto peļņu medijam nav iespējams atņemt: "Tas nav uzstādījums, ka obligāti jāpelna, tieši pretēji – likums paredz, ka mērķis nav peļņas gūšana." Savukārt Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas pārstāve Lolita Čigāne rosināja mediju finansējumu piesaistīt IKP. "Ja varējām piešķirt aizsardzībai divus procentus no IKP, tad, iespējams, mums ir jādomā arī par informatīvās telpas aizsardzību ar līdzīgu piesaisti."
Likumprojektā iekļautās ieceres konceptuāli atbalsta gan Latvijas Radio, gan Latvijas Televīzija, un tas virzīts izskatīšanai Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā. Savukārt Finanšu ministrija aicināta sniegt atzinumu par plānotā likuma ietekmi uz valsts budžetu. Likuma virzības gaitā nepieciešams veikt grozījumus arī Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likumā, likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" un Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā.
