Bērna patvaļīga aizvešana no vienas valsts uz citu: emocijas, likumi un rīcība

Tēvs vai nu dzenas bērniem pakaļ un ar varu un viltu ved viņus atkal projām, vai savas tiesības cenšas pierādīt tiesas ceļā. Līdzīgas kaislības var izvērsties mītnes zemē, kurp ģimene devusies peļņā. Viens no vecākiem vēlas ar bērniem atgriezties Latvijā, bet otrs - palikt tur, protams, kopā ar atvasēm. Ja vienoties neizdodas, ģimenes otrā puse ar mazuļiem uzrodas Latvijā, un atkal sākas stāsts par bērnu atgūšanu vai cīkstiņš par saskarsmes tiesībām ar viņiem. Variāciju var būt ļoti daudz: kā liecina Tieslietu ministrijas (TM) statistika, pēdējos 10 gados par nelikumīgi aizvestiem bērniem un to atgūšanu ierosināts gandrīz 300 lietu.

Cīnās par bērnu atgūšanu gan no Latvijas, gan ārvalstīm

Lietas uzsāktas pārsvarā par bērnu atgūšanu uz Latviju (piemēram, 2012.gadā – 33), daudz mazāk ir to, kurās tiek prasīta bērnu atgriešanās no Latvijas (11). Vislielākais tiesās izskatīto lietu skaits bija ekonomiskās krīzes laikā no 2009. līdz 2012.gadam, kad kopējais abu veidu prasību skaits dažkārt tuvojās pat pussimtam (2011.gadā – 45). Pēdējos pāris gados tam ir tendence iet mazumā, gan uzrādot citu virzību – arvien vairāk ir lietu, kurā viens no vecākiem pieprasījis bērna atgūšanu no Latvijas, sasniedzot jau aptuveni pusi no uzsākto lietu skaita.

Jūnijā valsti tricināja ziņas par dramatiskām norisēm, kad Latvijas tiesa divās instancēs nolēma – septiņus un deviņus gadus veci bērni jāatdod kādas sievietes šķirtajam vīram, kas dzīvo Gruzijā. Māte tiesas spriedumu neatzina par taisnīgu, sāka bērnus slēpt. Tādēļ tika uzsākts sprieduma piespiedu izpildes process, ar bāriņtiesas lēmumu bērnus mātei atņemot un līdz tēva ierašanās brīdim viņus ievietojot krīzes centrā, un liedzot pat tikšanos ar māti. Plašsaziņas līdzekļos par šo rīcību tika sacelta vētra, bet bāriņtiesas priekšsēdētāja, lakoniski komentējot notiekošo, sacīja – vecāki nav turējuši bērnu intereses augstāk par savējām, nav pienācīgi pildījuši savus pienākumus: "Katram ir ambīcijas, un katrs savu ego stāda augstāk."

"Pēdējos 10 gados par nelikumīgi aizvestiem bērniem un to atgūšanu ierosināts gandrīz 300 lietu."

Tikmēr lasītāju komentāros varējām izlasīt smagus apvainojumus un ķengas gan par Latvijas tiesām, gan bāriņtiesu darbiniekiem. Piemēram, lūk, šis: "Cietumā vienaldzīgos tiesnešus! Negods bāriņtiesai, kas ir burta, nevis cilvēka kalps! Valsts pārstāvji brīvi sūta prom vēl dažus Latvijā palikušos. Atņemt mātei bērnus, to spēj tikai Latvijā."

Kā šīs lietas skatāmas starptautisko un nacionālo likumu normu gaismā, LV portāls skaidros šajā un turpmākajos rakstos, izgaismojot TM amatpersonu, tiesnešu un bāriņtiesu pieredzi un viedokli.

Pārrobežu strīdi par bērna dzīvesvietu – sarežģīti un emocionāli

Tieslietu ministra padomniece Baiba Broka uzsver – pārrobežu strīdi saistībā ar bērnu prettiesisku aizvešanu vai aizturēšanu mūsdienās ir ļoti aktuāli. "Robežas ir pazudušas ne tikai juridiski un fiziski, bet arī emocionālā ziņā: tagad daudz vienkāršāk veidojas tā dēvētie starptautiskie pāri, īpaši neiedziļinoties tiesiskajos aspektos, kas var rasties, attiecībām izirstot. Taču cilvēkiem būtu jāzina, kādas tiesības ir bērniem, kādi pienākumi – vecākiem, kāds ir tiesiskais regulējums un kā mūsu valsts iestādes tā ietvaros rūpējas par savu pilsoņu interesēm, respektējot arī citu valstu pilsoņu tiesības. Ir jāzina, kādā veidā jurisprudence ar emocijām satiekas un kādi risinājumi ir iespējami."

B.Broka arī skaidro: "Saistībā ar prettiesiskas bērnu aizturēšanas/aizvešanas gadījumiem mūsu valsts ir akceptējusi virkni starptautisku dokumentu – ANO Konvenciju par bērnu tiesībām, Hāgas konvenciju par bērnu tiesībām, arī Eiropas Savienības kontekstā ir pieņemti vairāki normatīvie akti – regulas, kas nosaka ģimenes tiesības un no tām izrietošos savstarpējos pienākumus; šo jomu regulē arī virkne nacionālo tiesību aktu.

Nereti sabiedrība prasa – cik stingri mēs iestājamies par saviem pilsoņiem (jo bērni ir mūsu pilsoņi), un kādas ir šīs iespējas? Jāuzsver - šī joma ir viena no Tieslietu ministrijas prioritātēm."

Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesu jautājumos Irēna Kucina pamatvilcienos izklāsta: "Publiskajā telpā saistībā ar šo procesu dzirdam un lasām ļoti daudz negāciju - ne tiesas, ne bāriņtiesas neaizstāvot mūsu pilsoņus. Bet vienmēr jāatceras – tiesas un visi pārējie šajā procesā iesaistītie dalībnieki darbojas tiesiskā regulējuma ietvaros. Ar emocijām šeit nepietiek. Jā, bieži vien tās ir mātes, kuras ar saviem bērniem atgriežas atpakaļ Latvijā vai gluži pretēji – aizbrauc projām, pat neaprunājoties ar tēvu, kura tiesības rūpēties par savu bērnu arī tiek pārkāptas.

"Bērnu pārrobežu nolaupīšanas tiesiskais regulējums nav vienkāršs."

Bērnu pārrobežu nolaupīšanas tiesiskais regulējums nav vienkāršs, tā izpildē ir iesaistītas daudzas amatpersonas un eksperti. Saskaņā ar Hāgas konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem Tieslietu ministrija pilda centrālās iestādes funkcijas. Ja ir pamatotas bažas, ka miermīlīgā ceļā šo jautājumu nav iespējams risināt, tiek iesaistīta tiesa. Savukārt valstij ir pienākums personai, kuras bērns ir prettiesiski aizvests (nolaupīts), tiesā nodrošināt pārstāvi.

Tiesnesis savā lēmumā paredz, cik ātri un kādā veidā iespējams bērnu nogādāt atpakaļ savā dzīvesvietas valstī, bet ne vienmēr persona, kurai tas jādara, šo lēmumu ievēro labprātīgi (pagaidām gan šādu gadījumu nav daudz). Tajā brīdī saskaņā ar Civilprocesa likumā (CPL) noteikto tiek iedarbināta piespiedu izpilde, lai nodrošinātu šo tiesas lēmuma izpildi. Bāriņtiesas pārstāvji tad ir tie, kuri dodas tikties ar bērnu un var pavadīt viņu uz citu valsti. Savukārt tiesu izpildītāji ir atbildīgi par bērna atgriešanu atpakaļ viņa dzīvesvietas valstī. Šāda kārtībā ir noteikta Latvijā."

Hāgas konvencija: jāņem vērā tās valsts likumi, no kurienes bērns aizvests

Agris Skudra, TM Tiesiskās sadarbības departamenta Bērnu lietu sadarbības nodaļas vadītājs, norāda: "Hāgas konvencijā nav veiksmīgi iztulkots jēdziens "pretlikumīga aizvešana/aizturēšana", nodēvējot to par nolaupīšanu, kas vairāk saistās ar krimināltiesisku rīcību.

Īstenībā tā ir civiltiesiska nolaupīšana, kad viens no bērna vecākiem bez otra (kuram ir tādas pašas tiesības) piekrišanas vienpersoniski izlemj kopā ar vienu vai vairākiem bērniem pārcelties uz pastāvīgu dzīvi citā valstī.

Kāpēc šāda bērnu tiesības aizsardzības konvencija radās? Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados visā pasaulē parādījās problēma, ka tēvi darba nolūkos ļoti aktīvi pārvietojās pāri valstu robežām, nereti līdzi aizvedot bērnus. Tad arī radās nepieciešamība izstrādāt tiesisko regulējumu, kas šādas problēmas risina, jo bērnam tā ir trauma: viņš bez mātes piekrišanas tiek izrauts no ierastās vides, nonāk gluži citos apstākļos. Konvenciju izstrādāja sabiedriskā organizācija "Hāgas Starptautisko privāttiesību konference", ES tā stājās spēkā 1983.gadā, bet Latvijā – 2002.gada 1.februārī. Šā dokumenta divi galvenie mērķi ir šādi:

• nodrošināt, lai bērns iespējami ātri tiktu nogādāts atpakaļ ierastajā vidē, un tad jau tur tālāk risinātu problēmu pēc būtības (piemēram, ja māte aizved bērnu no Latvijas uz Angliju, bet tēvs ir iesniedzis pieprasījumu par viņa atdošanu, tādējādi paužot, ka nepiekrīt bērna mātes lēmumam un nav piedalījies tās apspriešanā);
• nodrošināt, ka viena valsts respektē otras valsts likumu attiecībā uz aizgādības un saskarsmes tiesībām (ja bērns, piemēram, tiek aizvests no Latvijas uz Angliju, šīs valsts tiesa lemj par to, vai bērns jāved atpakaļ uz Latviju, ņemot vērā Latvijas Civillikuma (CL) regulējumu – ir vai nav pārkāptas šīs personas tiesības. Pēc Latvijas CL ir tā – ja vecākiem ir kopīga aizgādība, bērna attīstībai svarīgos jautājumus viņi risina kopīgi. Prettiesiskums rodas, nevis mātei un bērnam vienkārši šķērsojot robežas, bet tad, ja nav ņemtas vērā tēva tiesības. Arī pretējā situācijā – ja bērns atvests uz Latviju no citas valsts, piemēram, Austrālijas, Indijas, ir jāskatās, kas attiecīgās valsts likumos ir noteikts par aizgādību. Tad arī redzams, šis bērns ir jāved atpakaļ uz bijušo mītnes valsti vai nav jāved."

Dažādās valstīs bērnu vecāku aizgādības un saskarsmes tiesības tiek traktētas atšķirīgi, stāsta A.Skudra. Piemēram, Īrijā nav svarīgi, kādi vecāki ir ierakstīti bērna dzimšanas apliecībā. Ja laulība vecāku starpā ir noslēgta, tad abiem ir vienādas tiesības; ja nav – tad aizgādības tiesības ir tikai mātei. Ja tēvs vēlas kārtot kādas bērna lietas, piemēram, ārstniecības iestādē vai skolā, viņam jāvēršas Īrijas tiesā un jālūdz aizgādības tiesības piešķirt.

Kur vērsties, ja bērns aizvests

Ja cilvēks uzskata, ka bērns ir aizvests bez viņa piekrišanas, tādējādi pārkāpjot viņa saskarsmes vai aizgādības tiesības, tad Tieslietu ministrijā ir jāiesniedz pieteikums par bērna atgriešanu vai saskarsmes nodrošināšanu. Sīkāku informāciju, kā tas darāms, var izlasīt Tieslietu ministrijas interneta vietnē sadaļā "Bērnu prettiesiskā aizvešana/aizturēšana".

"Nereti tēvs vai māte, atklājot, ka bērns ir aizvests, par to ziņo policijai. Šajā gadījumā policija neko īsti nevarēs palīdzēt, jo šī rīcība nav kriminālpārkāpums," stāsta A.Skudra. "Ir vairāki ceļi, kā problēmu risināt. Var doties uz tuvāko instanci – bāriņtiesu, bet var vērsties arī savā pilsētas/rajona tiesā ar lūgumu pieņemt lēmumu par pieprasījuma iesniegšanu. Var iesniegt pieprasījumu TM vai ārvalsts centrālajā iestādē (līdzīgi kā Latvijā TM), kā arī ārvalsts tiesā.

Hāgas konvencijas ietvaros var prasīt risināt divus jautājumus – par bērna atgriešanos un par saskarsmes tiesībām. Ir bijuši gadījumi, ka pieprasījumu iesniedz aizbildnis (ja bērns ir aizbildnībā un bērnu ir aizvedis kāds no vecākiem, kuram aizgādības tiesības ir atņemtas).

Ja pieprasījumu iesniedz TM, tad 10 darbdienu laikā tas jānosūta uz attiecīgās ārvalsts centrālo iestādi. Savukārt, ja šāds pieprasījums saņemts no ārvalstu centrālās iestādes, tad tas tādā pašā termiņā jānosūta uz Latvijas tiesu un bāriņtiesu. Tiesai – izskatīšanai, savukārt bāriņtiesai lūdzam noskaidrot bērna atrašanās vietu, vai ar viņu viss ir kārtībā – nav apdraudējuma veselībai, dzīvībai, drošībai, kā arī uzzināt mātes, kura atvedusi bērnu uz Latviju, viedokli par miermīlīgu situācijas risinājuma iespēju. Ja bērna vecums to atļauj, bāriņtiesas darbinieks var noskaidrot viņa domas par notikušo un nākotnes vēlmēm. Galvenais ir strādāt ātri, bez kavēšanās. Iesnieguma iesniedzējam no ārvalstīm mums ir jānosūta gan pārskats par bērnu, gan jānodrošina juridiskā palīdzība."