Eiropas direktīva un Latvijas likumi - pret cilvēku tirdzniecību

Tieslietu ministrijas (TM) Krimināltiesību departamenta direktore Indra Gratkovska apstiprina, ka "lielākā daļa minētās direktīvas prasību nacionālajā līmenī jau ir noregulēta". Tomēr, lai Direktīvu 2011/36/ES ieviestu visā pilnībā, daži precizējoši grozījumi Krimināllikumā (KL) un Kriminālprocesa likumā (KPL) tomēr ir vajadzīgi. Tos izstrādāja TM īpaši izveidota darba grupa, kurā piedalījās pārstāvji no Ģenerālprokuratūras, Iekšlietu ministrijas, Valsts policijas, Labklājības ministrijas, Rīgas apgabaltiesas, Zvērinātu advokātu padomes, Juridiskās palīdzības administrācijas, biedrības "Patvērums "Drošā māja"" un resursu centra sievietēm "Marta". Minēto likumu grozījumu projektus valdība apstiprināja 26.jūnijā, un tie vēl būs jāpieņem Saeimā.

Kas jānodrošina nepilngadīgiem cietušajiem

Minētā direktīva paredz minimālos nosacījumus noziedzīgo nodarījumu un sankciju definēšanai par cilvēku tirdzniecību, kā arī vienotus cilvēku tirdzniecībā cietušo aizsardzības minimālos standartus gan pieaugušajiem, gan bērniem. Šajā dokumentā iekļauti arī atsevišķi prevencijas pasākumi, lai efektīvāk cīnītos pret cilvēku tirdzniecību visā Eiropas Savienības teritorijā.

Saistībā ar cilvēku tirdzniecībā iesaistītajiem nepilngadīgajiem direktīva nosaka: dalībvalstīs ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka cietušā bērna uzklausīšana kriminālprocesā vajadzības gadījumā notiek šim nolūkam paredzētās vai pielāgotās telpās, kā arī cietušo bērnu nopratina īpaši apmācīti speciālisti vai arī tas notiek šādu speciālistu vadībā. Prasība par speciāli pielāgotām telpām un īpaši apmācītiem speciālistiem nav obligāta visos gadījumos, bet, kā jau minēts, tikai "vajadzības gadījumā". Taču šādai iespējai obligāti ir jābūt pieejamai visiem nepilngadīgajiem, kas ir cietušie cilvēku tirdzniecībā.

Kā norāda TM, attiecībā uz prasību par īpaši apmācītiem speciālistiem KPL 152.panta otrā daļa jau satur pietiekamu regulējumu: nepilngadīgo, kas nav sasniedzis 14 gadu vecumu (vai pēc izmeklēšanas darbības veicēja ieskata jebkuru nepilngadīgo), pratina pedagoga vai tāda speciālista klātbūtnē, kas apmācīts darbā ar bērniem kriminālprocesā.

Savukārt KPL 153.panta pirmā daļa paredz - ja psihologs uzskata, ka 14 gadus nesasniegušās personas psihei vai tāda nepilngadīgā psihei, kas atzīts par cietušo no vardarbības, ko nodarījusi persona, no kuras cietušais ir materiāli vai citādi atkarīgs, vai seksuālās izmantošanas, var kaitēt tieša pratināšana, to var izdarīt ar tehnisko līdzekļu un psihologa starpniecību. Ja izmeklētājs vai prokurors tam nepiekrīt, tieša pratināšana izdarāma tikai ar izmeklēšanas tiesneša atļauju, bet tiesā - ar tiesas lēmumu.

"Lielākā daļa direktīvas prasību nacionālajā līmenī jau ir noregulēta."

Šeit gan jāsaka, ka Latvijā tiesībsargājošo iestāžu redzeslokā gan nav nonācis neviens nepilngadīgs cilvēku tirdzniecības upuris. Taču tas nenozīmē, ka šādai situācijai nevajadzētu būt gataviem.

Policijas iecirkņos un prokuratūrās šādas īpašas telpas ir, taču ne visur pienācīgi aprīkotas. Tad iespējams izmantot nevalstisko organizāciju krīzes centru telpas. Biedrības "Patvērums "Drošā māja"" juriste un speciāliste cilvēku tirdzniecības jautājumos Gita Miruškina pauž šādu viedokli: "Speciālisti biedrībā "Patvērums "Drošā māja"" uzskata, ka tas ir ne tikai apmierinošs, bet part ļoti vēlams risinājums. Gan policijā, gan nevalstiskajās organizācijās šādas telpas ir pieejamas, un nepieciešamības gadījumā tās arī tiek izmantotas. Policijas un NVO sadarbību noziegumu atklāšanā vērtējam ļoti pozitīvi, īpaši tādās sensitīvās situācijās kā cilvēku tirdzniecība."

Savukārt I.Gratkovska piebilst – jā, no praktiskā viedokļa ar piemērotu telpu pārklājumu Latvijā viss ir kārtībā. Bet to plašāka izmantošana varētu būt tiesībsargājošo iestāžu darbinieku izglītības un pierašanas jautājums.

Kad cietušos nesauks pie kriminālatbildības

Atbilstoši direktīvas nostādnēm cilvēku tirdzniecībā cietušie ir jāaizsargā no saukšanas pie kriminālatbildības vai sodīšanas par tādām noziedzīgām darbībām kā viltotu dokumentu izmantošana vai citi nodarījumi, kas noteikti tiesību aktos par prostitūciju vai imigrāciju, ja viņi piespiesti veikt šādas darbības ar varu. Tātad personai bijušas laupītas izvēles tiesības, jo pret viņu izmantota vardarbība, draudi vai cita veida ietekme.

Līdzīga prasība ietverta arī 2005.gada 16.maija Eiropas Padomes Konvencijas par cīņu pret cilvēku tirdzniecību 26.pantā - ikviena puse saskaņā ar tās tiesību sistēmas pamatprincipiem nodrošina iespēju nepiespriest sodu cilvēku tirdzniecības upuriem par viņu līdzdalību nelikumīgās darbībās, ja viņi tika piespiesti to darīt. Šai konvencijai Latvija pievienojusies 2008.gadā.

Atbilstoši pašreizējam regulējumam procesa virzītājam ir pienākums uzsākt kriminālprocesu, ja ir noticis noziedzīgs nodarījums. Un tikai katrā konkrētā gadījumā jāvērtē, vai ir pamats personu atbrīvot no kriminālatbildības vai kriminālprocesu izbeigt.

"Likumu grozījumi nepieciešami tālab, lai viestu pilnīgu skaidrību - ja persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu laikā, kad bijusi pakļauta cilvēku tirdzniecībai kādā ārvalstī, kur viņai ir atņemta pase un viņa bijusi piespiesta, piemēram, zagt, tad likumā tiek ierakstīts, ka šī persona tiek atbrīvota no kriminālatbildības par izdarīto noziedzīgo nodarījumu. Līdz šim, vairāk vai mazāk ievērojot šo principu, katrs gadījums tika vērtēts atsevišķi, bet šāds uzstādījums nebija nostiprināts likumā," skaidro I.Gratkovska.

"Latvijā tiesībsargājošo iestāžu redzeslokā gan nav nonācis neviens nepilngadīgs cilvēku tirdzniecības upuris."

Tādēļ likumprojektos ir sagatavoti grozījumi KPL 379.pantā un KL 58.pantā.

Šeit gan jāņem vērā kāda pēdējā laikā raksturīga, satraucoša un policijas darbu apgrūtinoša tendence: it sevišķi Latvijas sievietes par cilvēku tirdzniecības upuriem arvien biežāk kļūst labprātīgi. Tad, ja cilvēku tirdzniecības upuri un vervētāji sadarbojas, lai gūtu abpusēji izdevīgu peļņu, par to neinformējot trešās personas, noziegumus atklāt ir daudz grūtāk. Ja šādu labprātīgu upuri pieķers kādā no iepriekšminētajiem noziegumiem, sods secen neies, jo izpaliek vardarbīga piespiešana cilvēku tirdzniecības apstākļos.

KL 58.panta iespējamā regulējuma mērķis ir aizsargāt cietušo personu cilvēktiesības, nepieļaut, ka viņi atkārtoti tiek padarīti par upuriem un vajāti, un mudināt tos iesaistīties kriminālprocesā kā lieciniekiem pret nodarījumu izdarītājiem. Šis aizsardzības līdzeklis neizslēdz saukšanu pie kriminālatbildības vai sodīšanu par nodarījumiem, kurus persona ir izdarījusi vai kuros piedalījusies brīvprātīgi.

Piecpadsmit gadu vietā – divdesmit

Vēl kāds jaunums. Likumprojekta "Grozījumi Krimināllikumā" 1.pants paredz papildināt KL 56.pantu ar jaunu noteikumu par noilguma termiņu attiecībā uz smagu vai sevišķi smagu noziegumu pret nepilngadīgas personas tikumību un dzimumneaizskaramību. Priekšlikums ir noteikt termiņu - 20 gadu no iepriekšminētā nozieguma izdarīšanas dienas.

Kā norādīts likumprojekta sākotnējās ietekmes ziņojumā, šāds regulējums pamatots tādējādi - bērni dažādu apsvērumu dēļ nereti neziņo par to, ka cietuši no seksuālas vardarbības. Savukārt tad, kad viņi kļuvuši pilngadīgi vai sasnieguši vecumu, kad apzinās notikušo un vēlas par to ziņot, jau ir iestājies kriminālatbildības noilgums.

"Tas nozīmē, ka tad, ja nodarījums ir izdarīts pret gluži mazu bērnu, cietušajai personai, sasniedzot pilngadību, vēl atliek divi gadi īstenot savas tiesības un iesniegt policijā iesniegumu par procesa uzsākšanu. Jo noilgums vēl nebūs iestājies. Tas ir nolūkā, lai varētu pasargāt šīs nepilngadīgās personas no tā, ka viņas nespēj vēlāk realizēt savas tiesības. Piemēram, ja maza bērna likumiskie pārstāvji paši ir bijuši iesaistīti noziedzīgās darbības īstenošanā vai arī ir to noklusējušas, vai varbūt pat nav zinājušas, tad nu mēs dodam tiesības pašai personai pēc pilngadības sasniegšanas sevi aizsargāt," tā I.Gratkovska.

"Normatīvo aktu projektos vēl ir iespējamas dažas izmaiņas."

G.Miruškina atzīst: "Jā, divdesmit gadu, līdz iestājas noilgums par smagiem vai sevišķi smagiem noziegumiem pret nepilngadīgām personām, ir pietiekami ilgs laiks, lai šīs personas varētu ziņot par noziegumu pēc savas pilngadības sasniegšanas."

I.Gratkovska gan pieļauj, ka par šo termiņu turpmākajā likumprojekta apspriešanā parlamentā var izvērsties debates. Tāpat, kā jau reiz tas noticis Eiropas Komisijā. " Par līdzīga risinājuma izvēli daža laba valsts jau ir saņēmusi kritiku. Jo direktīvā ir teikts mazliet citādi: " (..) pietiekami ilgu laiku pēc pilngadības sasniegšanas". Bet šāds direktīvas formulējums mūsu likumam īsti neatbilst, tādēļ darba grupa akceptēja citādu pieeju, proti, konkrēts gadu skaits no nozieguma izdarīšanas dienas. Šis jautājums vēlreiz būs jāskata kontekstā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu (ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI), kas pašlaik ir ieviešanas procesā. Tad, iespējams, arī šajā noilguma termiņā kaut kas varētu mainīties. Bet saīsināts tas, visticamāk, netiks."