Īrnieka tiesības deklarēties saimnieka mājoklī

Latvijas Republikas Satversmes 97.pants nosaka, ka ikvienam, kas likumīgi uzturas Latvijas teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu. Arī Civillikumā ietverta šāda norma, nosakot, ka dzīvesvieta (domicils) ir tā vieta, kur persona ir labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu nodomu tur pastāvīgi dzīvot un darboties. Turklāt vienai personai var būt arī vairākas dzīvesvietas.

Īres līgums – deklarēšanās tiesiskais pamats

Dzīvesvietas deklarēšanas likums definē, ka dzīvesvieta ir jebkura personas brīvi izraudzīta ar nekustamo īpašumu saistīta vieta (ar adresi), kurā:

• persona labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu nodomu tur dzīvot,
• kurā dzīvot tai ir tiesisks pamats un
• kuru šī persona atzīst par vietu, kur tā sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. 

Likumā teikts, ka personai ir tiesisks pamats apmesties uz dzīvi noteiktā nekustamā īpašumā, ja tai:

• šis nekustamais īpašums pieder;
• šā īpašuma lietošanas tiesības tā ieguvusi uz laulības, radniecības, svainības vai cita likumiska vai līgumiska pamata vai 
• attiecībā uz to ir noslēgts īres vai nomas līgums.

Savukārt likums "Par dzīvojamo telpu īri" paredz, ka dzīvojamās telpas lietošanas vienīgais pamats īrniekam vai apakšīrniekam ir dzīvojamās telpas īres vai apakšīres līgums, ko slēdz rakstveidā. Tātad – lai īrnieks varētu deklarēties nekustamajā īpašumā, vajadzīgs tiesiskais pamats – rakstisks īres līgums.

Izīrētāji dažkārt deklarēties aizliedz

Dzīvesvietas deklarēšanas likums paredz, ka dzīvesvietas maiņas gadījumā attiecīgās personas pienākums ir mēneša laikā, kopš tā pastāvīgi dzīvo jaunajā dzīvesvietā, deklarēt to dzīvesvietas deklarēšanas iestādē. Tātad – atbilstoši likumam īrniekam ir ne vien tiesības, bet arī pienākums deklarēties īrētajā mājoklī.

 Diemžēl praksē izīrētāji īrniekiem mēdz aizliegt deklarēties īrētajā mājoklī vai arī prasa par to papildu samaksu. Šāda aizlieguma dēļ īrnieks nevar izpildīt savu pienākumu pret valsti, un bieži vien tas rada dažādus šķēršļus. Piemēram, cilvēks vēlas saņemt sociālo palīdzību, bet nevar to izdarīt, jo reālā dzīvesvieta nesakrīt ar deklarēto dzīvesvietu.

"Ja īpašnieks vēlas izīrēt savu dzīvokli un par to saņemt naudu, tad viņam būtu jārēķinās, ka šim cilvēkam līdz ar to būs tiesības šajā īpašumā arī deklarēt savu dzīvesvietu. Taču arī mēs diemžēl saskaramies ar to, ka cilvēki bieži sūdzas par dzīvokļu īpašniekiem. Nereti viņi jau īres līgumā ir ietvēruši īpašu nosacījumu, proti, ka viņi aizliedz īrniekiem deklarēties savā īpašumā. Mēs iesakām šādiem līguma nosacījumiem nepiekrist vai meklēt citu mājokli," norāda Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes sabiedrisko attiecību vadītājs Andrejs Rjabcevs.

"Īpašnieks var atļaut un var neatļaut reģistrēt īrēto dzīvojamo telpu kā deklarētās dzīvesvietas adresi."

"Dzīvesvietas deklarēšanas likums nosaka, ka personai ir pienākums (!) deklarēt dzīvesvietu tur, kur tā dzīvo, kur dzīvot tai ir tiesisks pamats un kur tā ir sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. Tātad - galvenais nosacījums ir tas, vai personai ir tiesisks pamats dzīvot tajā īpašumā, kur tā savu dzīvesvietu deklarē, proti, vai vispār ir īres līgums," skaidro A.Rjabcevs. Ja īres līgums ir noslēgts, tas jau ir tiesisks pamats deklarēties.

Tādēļ brīdī, kad saimnieks deklarēties aizliedz, jāizlasa īres līgums, kurā abas puses – izīrētājs un īrnieks - ir piekritušas apbusēji pieņemamiem noteikumiem. Ja līgumā nav aizlieguma īrniekam deklarēt dzīvesvietu, tad īrniekam speciāli nav jāprasa saimniekam atļauja deklarēties mājoklī, kuru tas īrē un kur pastāvīgi dzīvo.

Par tiesībām un pienākumiem vienojas īres līgumā

Tomēr sarežģītāk risināma var izrādīties situācija, kad aizliegums deklarēties īres līgumā ir ietverts. Protams, īrnieks var mēģināt atkārtoti uzrunāt izīrētāju un lūgt atļauju deklarēties mājoklī, tomēr izīrētājam ir tiesības to neatļaut.

"Pamatojoties uz Civillikuma 927.pantu, īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, un tas nozīmē, ka īpašnieks/izīrētājs ir tiesīgs aizliegt īrniekam deklarēt savu dzīvesvietu viņa īpašumā. Tomēr to aizliegt izīrētājs ir tiesīgs tikai gadījumā, ja dzīvojamās telpas īres līgumā šāds aizliegums ir paredzēts," norāda  SIA "Juridiskais birojs KP un Partneri" galvenā juriste Žanna Krēgere.

Tieslietu ministrijas Civiltiesību departamenta Vispārējo civiltiesību nodaļas juriskonsulte Kristīne Kinča skaidro, ka Dzīvesvietas deklarēšanas likumā noteiktais tiesiskais pamatojums deklarētās dzīvesvietas reģistrēšanai īres gadījumā jāvērtē arī kopsakarā ar likumā "Par dzīvojamo telpu īri" noteikto regulējumu. Viņa norāda: "Likuma "Par dzīvojamo telpu īri" 1.panta otrā daļā noteic, ka īres tiesiskajām attiecībām, ciktāl tās neregulē šis likums, piemērojams Civillikums un citi normatīvie akti.

"Prettiesiska dzīvesvietas deklarēšana neizraisa īpašuma vai īres tiesību iegūšanu."

Tātad – ja likums "Par dzīvojamo telpu īri" un Dzīvesvietas deklarēšanas likums neko precīzāk nerunā par atļauju īrniekam īrētās dzīvojamās telpas reģistrēt kā deklarēto adresi, tad jāpiemēro Civillikuma vispārējie noteikumi. Civillikuma vispārējo noteikumu piemērošana savukārt noved pie tā secinājuma, kas jau ir izdarīts iepriekš. Proti, ka īpašnieks var atļaut un var neatļaut reģistrēt īrēto dzīvojamo telpu kā deklarētās dzīvesvietas adresi. Līdz ar to īrniekiem ir pienākums rūpīgi iepazīties ar īres līguma nosacījumiem.

Noslēgts dzīvojamās telpas īres līgums arī ir tas tiesiskais pamats, lai reģistrētu īrēto dzīvojamo telpu par deklarēto dzīvesvietas adresi, un tajā tad izīrētājs un īrnieks arī vienojas, ar kādiem nosacījumiem dzīvojamā telpa tiek izīrēta."

Jāskaidro deklarēšanās būtība

Dzīvesvietas deklarēšanas likums skaidri norāda, ka dzīvesvietas deklarēšanas fakts pats par sevi nerada civiltiesiskas saistības, tomēr prakse pierāda, ka saimnieki jau īres līgumā aizliedz īrniekiem deklarēt īres mājoklī savu dzīvesvietu tādēļ, ka īsti neizprot deklarēšanās būtību. 

A.Rjabcevs atzīst: "Ļoti bieži ir gadījumi, kad īpašnieks baidās ļaut īrniekam deklarēties savā īpašumā, jo domā, ka tādējādi īrnieks iegūst kaut kādas tiesības uz īpašumu vai varēs pretendēt uz to, ja kaut kas atgadīsies ar īpašnieku. Katrs gadījums ir atšķirīgs. Citkārt pietiek, ka īpašnieks vienkārši sazinās, piemēram, ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi vai savu pašvaldību un viņam izskaidro dzīvesvietas deklarēšanas nosacījumus. Citos gadījumos daudz vienkāršāk ir personai neizvēlēties īrēt tādu dzīvokli, kura īpašnieks līgumā iekļauj nosacījumu par aizliegumu deklarēties."

"Dzīvesvietas deklarēšanas likuma anotācijā ir norādīts, ka likums neierobežo indivīda tiesības. Dzīvesvietas deklarēšanas process ir atdalīts no īpašuma un īres tiesībām uz dzīvojamo platību. Respektīvi, deklarētās dzīvesvietas adreses anulēšana neizsauc īpašuma vai īres tiesību zaudēšanu. Savukārt prettiesiska dzīvesvietas deklarēšana neizraisa īpašuma vai īres tiesību iegūšanu," skaidro K.Kinča.

Ģimenes locekļu iemitināšana un deklarēšana īres mājoklī

Ja īres līgumā nav aizlieguma deklarēt dzīvesvietu, īrniekam, kā jau uzsvērts iepriekš, saimniekam atļauja deklarēties nav jāprasa. Turklāt īrniekam ir tiesības īrētajā mājoklī iemitināt un pēc tam deklarēt arī savus ģimenes locekļus. "Īres līgumā izīrētājs nevar paredzēt aizliegumu iemitināt ģimenes locekli, jo tad šāds līgums nonāks pretrunā ar likuma "Par dzīvojamo telpu īri" 9.panta pirmās daļas noteikumiem," norāda juriste Ž.Krēgere.

Šis likums nosaka īrnieka tiesības iemitināt viņa īrētajā dzīvojamā telpā savu laulāto, vecākus (adoptētājus), darbnespējīgos brāļus un māsas un pilngadīgos bērnus, kuriem nav savas ģimenes, ja tam piekrituši visi attiecīgajā dzīvojamā telpā dzīvojošie īrnieka pilngadīgie ģimenes locekļi un ja iepriekš par to rakstveidā informēts izīrētājs. Savukārt nepilngadīga bērna (arī adoptēta) iemitināšanai viņa vecāku īrētajā dzīvojamā telpā pārējo tajā dzīvojošo pilngadīgo ģimenes locekļu piekrišana nav nepieciešama, bet par to rakstveidā informējams izīrētājs. 

Vēl likums paredz, ka persona, kas ar iepriekšminēto pamatojumu iemitināta īrnieka īrētajā dzīvojamā telpā, atzīstama par īrnieka ģimenes locekli. Īrnieka ģimenes locekļu aizbildņu vai aizgādņu iemitināšanai īrnieka īrētajā dzīvojamā telpā pārējo tajā dzīvojošo īrnieka pilngadīgo ģimenes locekļu piekrišana nav nepieciešama, bet par to rakstveidā informējams izīrētājs.

"Citas personas var iemitināt un deklarēt dzīvesvietu īrnieka dzīvojamā telpā vien tad, ja ir saņemta izīrētāja piekrišana."

Tātad – ja cilvēks ir noīrējis mājokli, viņam ir tiesības tajā iemitināt arī savus ģimenes locekļus, pirms tam gan par to informējot izīrētāju, bet īpaša atļauja jāprasa nav.

Ž.Krēgere skaidro: "Izīrētājam nav tiesības aizliegt iemitināt īrniekam viņa ģimenes locekļus īrētajā dzīvojamajā telpā, jo likums paredz tikai īrnieka pienākumu informēt izīrētāju. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta departaments 2007.gada 10.oktobra sprieduma lietā Nr.SKC-695 pienākumam paziņot izīrētājam par jauna ģimenes locekļa iemitināšanu dzīvojamā telpā ir informatīvs raksturs. Norādītā pienākuma neievērošana neapdraud  īres līguma spēkā esamību un neierobežo īrnieka ģimenes locekļa tiesības lietot dzīvojamo telpu."

Kad ģimenes loceklis dzīvoklī ir iemitināts, ir tiesisks pamats te deklarēt arī viņa dzīvesvietu. Atbilstoši Dzīvesvietas deklarēšanas likumam katram dzīvesvietas deklarētājam, kas iemitinās pie īrnieka viņa īrētajā dzīvojamajā telpā, jānorāda arī tiesiskais pamats dzīvošanai deklarējamajā dzīvesvietā. Šajā likumā teikts, ka personai ir tiesisks pamats apmesties uz dzīvi noteiktā nekustamā īpašumā, ja tai pieder šis nekustamais īpašums, attiecībā uz to ir noslēgts īres vai nomas līgums vai šā īpašuma lietošanas tiesības tā ieguvusi uz laulības, radniecības, svainības vai cita likumiska vai līgumiska pamata. Tas nozīmē, ka īrnieka tiesiskais pamats deklarēt dzīvesvietu īrētajā mājoklī būs īres līgums, savukārt citu ģimenes locekļu deklarēšanas tiesiskais pamats – laulība vai radniecība.

Dažkārt izīrētājs un īrnieks jau īres līgumā vienojas, kas ir dzīvojamās telpas īrnieki. Piemēram, līgumu noslēdz Jānis Bērziņš, bet līgumā ir atzīmēts, ka dzīvoklī dzīvo viņa sieva Ilze Bērziņa un viņu trīs bērni. Tomēr arī tad, ja īres līgumu noslēdz tikai Jānis Bērziņš, visiem dzīvokļa iemītniekiem ir tiesības deklarēties mājoklī, kurā viņi dzīvo.

Par citām personām jāprasa atļauja

Citāda situācija veidojas, ja īrnieks dzīvoklī grib iemitināt un deklarēt personu, kas nav viņa ģimenes loceklis. Ž.Krēgere skaidro: "No likuma "Par dzīvojamo telpu īri" 9.panta piektās daļas izriet, ka citu personu iemitināšanai ir nepieciešama izīrētāja piekrišana, līdz ar to izīrētājam ir tiesības iekļaut dzīvojamās telpas īres līgumā nosacījumu, ka īrniekam ir tiesības iemitināt viņa īrētajā dzīvojamā telpā citas personas tikai ar izīrētāja piekrišanu."

Tas nozīmē, ka īrnieks nedrīkst īrētajā mājoklī iemitināt un deklarēt jebkuru paziņu, draugu vai vienkārši labu cilvēku – tam vajadzīga izīrētāja piekrišana.

Savdabīgā situācijā īrnieks var nonākt tad, ja viņš dzīvo nereģistrētā laulībā jeb civillaulībā. Pieņemsim, ka dzīvokli īrē Jānis Bērziņš un viņš šajā mājoklī grib iemitināt un/vai deklarēt arī savu draudzeni Annu Kārkliņu, ar kuru viņam nav noslēgta laulība. Likums "Par dzīvojamo telpu īri" skaidri paredz, ka īrniekam ir tiesības iemitināt viņa īrētajā dzīvojamā telpā savu laulāto.