Sociālās integrācijas valsts aģentūra šogad koordinē vairāk pakalpojumu

Kas ir SIVA

Sociālās integrācijas valsts aģentūra ir Labklājības ministrijas pakļautībā esoša iestāde. SIVA cilvēkiem ar invaliditāti un cilvēkiem ar prognozējamo invaliditāti nodrošina profesionālās un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, rūpējas par veselības uzlabošanu vai nostiprināšanu un dzīves kvalitātes paaugstināšanu.

Ar profesionālo rehabilitāciju saprot profesionālās piemērotības noteikšanu, mācības Sociālās integrācijas valsts aģentūras koledžā un Jūrmalas profesionālajā vidusskolā, autoapmācību, autopielāgošanu, psihosociālo atbalstu, kā arī atbalstu tiem cilvēkiem, kuri iekārtojas darbā.

Savukārt sociālā rehabilitācija palīdz cilvēkiem atjaunot vai uzlabot viņu sociālās spējas vai apmāca tām prasmēm, kas dažādu apstākļu dēļ viņiem ir zudušas, tādējādi palīdz cilvēkiem atgriezties sabiedriskajā dzīvē un darbā.

Izmaiņu nepieciešamība

Labklājības ministrijas (LM) Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta speciāliste Elvīra Grabovska skaidro, ka no 2009.gada 1.jūlija līdz 2011.gada decembrim valsts apmaksāto sociālo pakalpojumu koordinēšanas funkciju nodrošināja divas valsts iestādes - Labklājības ministrija un Sociālās integrācijas valsts aģentūra. Ministrija koordinēja šādu valsts finansēto sociālo pakalpojumu sniegšanu: ilgstošu sociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju, sociālo rehabilitāciju no cilvēku tirdzniecības cietušiem cilvēkiem, kā arī rehabilitāciju no psihoaktīvām vielām atkarīgiem bērniem un pilngadīgiem cilvēkiem.

"Sociālais dienests novērtē ģimenes ienākumus un materiālo stāvokli."

SIVA koordinēja un arī sniedza profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem darbspējas vecumā, politiski represētajiem un nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, Černobiļas Atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībniekiem, minētās avārijas rezultātā cietušiem cilvēkiem līdz 18 gadu vecumam, kā arī cilvēkiem ar prognozējamu invaliditāti darbspējas vecumā.

Minēto sociālo pakalpojumu koordinēšana neatbilda LM funkcijām, jo ministrijas uzdevums (saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 18.pantu) ir organizēt un koordinēt likumu un citu normatīvo aktu īstenošanu, kā arī piedalīties nozares politikas izstrādāšanā, atgādina LM pārstāve. Savukārt Sociālās integrācijas aģentūrai bija uzkrāta pietiekami liela pieredze valsts apmaksāto sociālās rehabilitācijas pakalpojumu koordinēšanā. Turklāt tās rīcībā bija gan administratīvās iespējas, gan minētās funkcijas izpildei atbilstošas telpas un infrastruktūra. Tieši tas bija pamats, lai SIVA šogad turpinātu līdz šim LM darīto - koordinētu arī pārējo ilgstošas sociālās aprūpes un rehabilitācijas, kā arī sociālās rehabilitācijas pakalpojumu piešķiršanu.

Sociālo pakalpojumu koordinēšana

Kā iepriekš minēts, ar 2012.gada 1.janvāri SIVA koordinē valsts apmaksātos ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, sociālās rehabilitācijas pakalpojumus no cilvēku tirdzniecības cietušiem cilvēkiem, sociālās rehabilitācijas pakalpojumus no psihoaktīvām vielām atkarīgiem bērniem un pilngadīgiem cilvēkiem.

Tas nozīmē, ka pašvaldību sociālajiem dienestiem dokumenti, kuri ir saistīti ar minēto pakalpojumu pieprasīšanu klientam par valsts budžeta līdzekļiem, no šā gada ir jāsūta uz Sociālās integrācijas valsts aģentūru, nevis, kā iepriekš, uz Labklājības ministriju. Cilvēku tirdzniecības upuri bez sociālā dienesta starpniecības pēc palīdzības vēršas tieši pie pakalpojuma sniedzēja.

LM kompetencē palikuši tikai jautājumi par valsts līdzfinansējuma piešķiršanu grupu mājām (dzīvokļiem) un dienas centriem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem.

Izmaiņas citos nosacījumos

E.Grabovska norāda, ka papildus iepriekš minētajiem grozījumiem noteikumos ir vēl dažas izmaiņas.

Piemēram, institūcijas maiņa, saņemot no valsts budžeta līdzekļiem finansēto ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, ir atļauta ne biežāk kā reizi 12 mēnešos. Tas nepieciešams, lai izvairītos no situācijas, kad klienti nepamatoti bieži vēlas mainīt pakalpojuma sniedzējus. Šāds nosacījums arī nodrošinātu klientam iespēju iedzīvoties tajā institūcijā, uz kuru viņš pēc paša vēlēšanās ir pārcēlies, skaidro speciāliste.

"Iesniegumā norāda problēmu un tās vēlamo risinājumu."

Minēto apliecina arī dažāda profila sociālās aprūpes un rehabilitācijas darbinieku vērojumi par klientu adaptāciju jaunā vietā. Lai aptvertu vides maiņu un izveidotu ciešākus kontaktus ar citiem klientiem un iestādes darbiniekiem, cilvēkam nepieciešami vismaz trīs mēneši. Turklāt aptuveni 12 mēnešu laikā klients ir spējīgs adekvāti novērtēt, vai pirmie iespaidi par jauno vidi nav veidojušies tikai emociju ietekmē. Kontakti ar citiem klientiem un darbiniekiem ir stabili (neatkarīgi no tā, vai tie ir pozitīvi vai negatīvi), izveidojusies emocionāla piesaiste un draudzības saites, kas uzlabo rehabilitācijas rezultātus. Pēc LM aplēstā, gadā aptuveni 20 cilvēki gribētu nepamatoti bieži mainīt institūcijas. Taču, pārceļoties no vienas institūcijas uz citu, klientam kavējas individuālajā sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas plānā izvirzīto mērķu sasniegšana.

Grozījumi paredz, ka cilvēka vajadzību novērtēšanas kartes kopiju izsniedz klientam vai nosūta pakalpojuma sniedzējam, tādējādi gan nodrošinot klientam pilnu informāciju par savu novērtējumu, gan arī atvieglojot institūcijām nepieciešamā dokumenta saņemšanu.

Kā pieteikties sociālajiem pakalpojumiem un palīdzībai

Sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību cilvēks vai viņa likumiskais pārstāvis var pieprasīt pašvaldībā, kurā reģistrēta viņa dzīvesvieta, vai arī vēršoties tieši pie pakalpojuma sniedzēja, ja nepieciešami sociālie pakalpojumi naktspatversmē, patversmē un krīzes centrā, kā arī redzes un dzirdes invalīdiem paredzētie sociālās rehabilitācijas pakalpojumi.

Lai to saņemtu, cilvēkam vai viņa pārstāvim pašvaldības sociālajā dienestā jāiesniedz vairāki dokumenti:

• iesniegums, kurā norāda problēmu un tās vēlamo risinājumu;
• iztikas līdzekļu deklarācija, ja tiek pieprasīta sociālā palīdzība vai sociālā pakalpojuma izmaksas sedz no pašvaldības budžeta;
• ģimenes ārsta izziņa par cilvēka veselības stāvokli. Tajā norāda funkcionālo spēju traucējumu smaguma pakāpi un to, ka cilvēkam nav medicīniskās kontrindikācijas (plaušu tuberkuloze aktīvā stadijā, akūtas infekcijas slimības, seksuāli transmisīvās slimības). Tas ir būtiski situācijā, ja cilvēks vēlas saņemt aprūpi mājās, pakalpojumu grupu mājā (dzīvoklī), pusceļa mājā, dienas aprūpes centrā un ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā;
• psihiatra atzinums par to, ka cilvēkam nav speciālas (psihiskas) kontrindikācijas, un piemērotākais sociālā pakalpojuma veids cilvēkiem ar garīga rakstura traucēju­miem (MK 288.noteikumu 1.pielikums), ja pakalpojumu vēlas saņemt cilvēks ar garīga rakstura traucējumiem vai bērns ar garīgās attīstības traucējumiem;
• invaliditāti apliecinoša dokumenta kopija, ja sociālos pakalpojumus vēlas saņemt cilvēks ar invaliditāti;
• citi dokumenti.

Sociālais dienests desmit darbdienu laikā pēc iepriekšminēto dokumentu saņemšanas un reģistrēšanas veic vairākas darbības. Situācijā, ja cilvēks ir pieprasījis sociālo palīdzību, sociālais dienests novērtē ģimenes (laulāto, cilvēku, kuriem ir kopēji izdevumi par uzturu un kuri mitinās vienā mājoklī) vai atsevišķi dzīvojoša cilvēka ienākumus un materiālo stāvokli, kā arī apmeklē cilvēku viņa dzīvesvietā un sagatavo dzīvesvietas apseko­šanas aktu, ja tas nepieciešams lēmuma pieņemšanai. Pašvaldība var arī atkārtoti nevērtēt cilvēka ienākumus un materiālo stāvokli, ja cilvēks sociālo pakalpojumu vai sociālo palīdzību pieprasa laikposmā, uz kuru viņam ir piešķirts trūcīgas vai maznodrošinātas personas statuss.

Tāpat sociālais dienests novērtē cilvēka vajadzības un minēto informāciju iekļauj cilvēka vajadzību novērtēšanas kartē (MK 288.noteikumu 2.pielikums), īpaši, ja cilvēks pieprasījis aprūpi mājās, aprūpi dienas aprūpes centrā cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, pakalpojumu grupu mājā (dzīvoklī), pašvaldības finansētu aprūpi ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā (veciem ļaudīm, cilvēkiem ar invaliditāti).

"Par lēmumu jāinformē rakstiski."

Savukārt, ja cilvēks pieprasījis cita veida pašvaldības sociālo pakalpojumu, sociālais dienests aizpilda brīva parauga karti. Tajā novērtē attiecīgā cilvēka vajadzību pēc sociālajiem pakalpojumiem un norāda datus par cilvēku un tā ģimeni, dzīves apstākļiem, cilvēka resursu un pašaprūpes novērtējumu, kā arī nepieciešamo sociālā pakalpojuma veidu un pakalpojuma saņemšanas ilgumu.

Vienlaikus sociālais dienests izvērtē arī pašvaldības iespējas sniegt cilvēka vajadzībām atbilstošu sociālo pakalpojumu vai sociālo palīdzību. Izvērtē arī cilvēka vai viņa ģimenes locekļu līdzdarbības iespējas un nepieciešamību noslēgt par to vienošanos, kā arī nepieciešamību sagatavot rehabilitācijas plānu.

Noslēgumā sociālais dienests pieņem lēmumu par sociālā pakalpojuma vai sociālās palīdzības piešķiršanu, ja tā nodrošināšana ir pašvaldības pienākums, vai par atteikumu to piešķirt gadījumos, kad nav ievērotas minēto noteikumu vai citu normatīvo aktu prasības. Speciāliste atgādina, ka pašvaldības sociālajam dienestam ir pienākums rakstiski informēt cilvēku par pieņemto lēmumu. Vienlaikus kopā ar lēmumu par sociālā pakalpojuma piešķiršanu ilgstošas sociālās aprūpes un rehabilitācijas institūcijā sociālais dienests nosūta vai izsniedz cilvēkam arī cilvēka vajadzību kartes kopiju.

Līdzīga kārtība ir spēkā, ja cilvēks pieprasa valsts finansētu sociālās aprūpes pakalpojumu, tai skaitā MK 288.noteikumu 3.pielikumā minētajā iestādē - sociālais dienests 10 darbdienu laikā pēc iesnieguma saņemšanas izvērtē cilvēka atbilstību pakalpojuma saņemšanai izvirzītajiem kritērijiem un pieņem lēmumu par pakalpojuma nepieciešamību. Pēc tam sociālais dienests mēneša laikā iesniedz SIVA iepriekšminētos dokumentus.