Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
„Ja cilvēks pats nav gatavs vai spiests kaut ko mainīt savā dzīvē, tad jebkurš no malas noteiktais līdzdarbības pasākums būs bezjēdzīgs. Jo parasti problēmas risinājums ir atkarīgs tieši no paša cilvēka motivācijas,” uzsver Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta pārstāve Dace Zvirgzdiņa.
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Kas ir līdzdarbība?
Līdzdarbības pienākumu noteikšana Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzībaslikumā ir definēta kā sociālās palīdzības organizatora profesionāls uzdevums, atgādina D. Zvirgzdiņa. Sociālās palīdzības organizators ir viens no četriem sociālā darba speciālistiem, no kuriem viens ir ar 2. līmeņa augstāko izglītību, tas ir sociālais darbinieks, un ar 1. līmeņa augstāko izglītību, tie ir sociālās palīdzības organizators, sociālais aprūpētājs un sociālais rehabilitētājs. Speciālisti ar 1. līmeņa augstāko izglītību saskaņā ar Profesiju klasifikatoru nav tiesīgi veikt sociālo darbu, jo viņiem nav atbilstošas profesionālās kompetences. Tikai sociālajam darbiniekam ir profesionālā kompetence sniegt konsultācijas sociālo problēmu risināšanā.
Savukārt, lai palīdzētu klientam viņa situācijā, tieši sociālais darbinieks ir tas profesionālis, kurš, vadot klienta sociālo gadījumu, novērtē klienta sociālās vajadzības, viņam pieejamos resursus un risināmo sociālo problēmu. Nezinot klienta sociālo situāciju, nav iespējams pateikt – labs vai slikts, pareizs vai nepareizs līdzdarbības pienākums ir noteikts klientam. Tikai tad, ja sociālajam darbiniekam ir visaptveroša informācija par klienta resursiem, vajadzībām un ietekmējošo vidi, ir iespējams noteikt klienta sociālās problēmas un palīdzēt rast alternatīvus sociālo problēmu risinājumus. Līdz ar to iespējams domāt un diskutēt par to, kāds sadarbības veids, uzdevumi būtu tie atbilstošākie un efektīvākie, norāda Labklājības ministrijas (LM) speciāliste.
Runājot par līdzdarbības pasākumiem, būtu jāsaprot, kādi ir tie pienākumi, kurus cilvēks pats ir gatavs uzņemties, lai uzlabotu vai vismaz nepasliktinātu savu situāciju. Tas katrā ziņā ir komplekss pasākums, jo sociālais darbinieks nevar pateikt klientam, ka ar šo problēmu mēs strādāsim, bet ar citu – ne. Vienlaikus sociālajam darbiniekam būtu jāspēj izvirzīt prioritātes un saprast, kādas lietas var pagaidīt.
"Nezinot klienta sociālo situāciju, nav iespējams pateikt – labs vai slikts, pareizs vai nepareizs līdzdarbības pienākums ir noteikts klientam."
Līdzdarbības pienākumu tieša sasaiste ar sociālo palīdzību līdz šim ir radījusi virkni problēmu, jo sociālās palīdzības organizatoram nav nepieciešamo profesionālo zināšanu un prasmju sociālās problēmas izvērtēšanā un tās risināšanai efektīvāko līdzdarbības pienākumu izvēlē. Ne vienmēr cilvēks, kuram ir vajadzīga palīdzība, ir trūcīga persona.
Ja cilvēks pats nav gatavs vai spiests kaut ko mainīt savā dzīvē, tad jebkurš no malas noteiktais līdzdarbības pasākums būs bezjēdzīgs. Jo parasti problēmas risinājums ir atkarīgs tieši no paša cilvēka motivācijas. Ja tās nav, tad likt strādāt strādāšanas pēc nav nozīmes. Ja cilvēkam ir grūtības sociālajā funkcionēšanā, piemēram, zudušas vai nav bijušas darba prasmes, tad, vienkārši liekot viņam kaut ko darīt, diez vai tiks sasniegts mērķis – uzlabot klienta situāciju, secina D. Zvirgzdiņa. Acīmredzot ir jāmeklē alternatīvas metodes, kā viņam šīs prasmes veidot. Turklāt speciāliste uzskata, ka būtiski šajā procesā ir paturēt prātā sociālā darbinieka uzdevumus – izmantot noteikto varu katra cilvēka potenciāla attīstīšanā un līdzdarboties cilvēka ētisko vērtību veidošanā.
Līdzdarbības pienākumi
Praksē pašvaldību sociālajos dienestos klientiem tiek noteikti dažādi līdzdarbības pienākumi. Tie var būt vērsti uz personas juridisko jautājumu sakārtošanu, piemēram, pases atjaunošana, īres līguma noslēgšana, dzīvesvietas deklarēšana, prasības iesniegšana tiesā par uzturlīdzekļu piedziņu par labu bērnam, dokumentu iesniegšana, lai saņemtu uzturlīdzekļus no Uzturlīdzekļu garantiju fonda. Savukārt, lai uzlabotu cilvēka materiālo situāciju, tiek noteikti tādi pienākumi kā iesaistīšanās Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) aktivitātēs, t.sk. darba praktizēšanā pašvaldībās. Tāpat pašvaldību sociālajos dienestos mēdz noteikt arī tādus līdzdarbības pienākumus, kā, piemēram, sev nepieciešamo dārzeņu izaudzēšana piemājas zemē, tās apsaimniekošana. Pašlaik vasaras un rudens periodā nozīmīgs atbalsts ģimenei varētu būt ogu un sēņu lasīšana mežā gan pašpatēriņam, gan arī pārdošanai. Atsevišķos gadījumos sociālajam darbiniekam var nākties runāt par it kā pašsaprotamām lietām – rūpēties par saviem bērniem, uzturēt kārtībā savu dzīvojamo telpu, mājas apkārtni, regulāri maksāt par komunālajiem pakalpojumiem – un dažādi atbalstīt klientu minēto prasmju un iemaņu attīstīšanā. Kā pozitīvu piemēru, kas Latvijā sāk attīstīties, speciāliste min pasākumus, kas vērsti uz personības izaugsmi, piemēram, dalība informatīvās, izglītojošās, sociālo prasmju apguves un atbalsta grupās.
Arī Kocēnu novada domes sociālā dienesta vadītāja Solvita Rumba uzskata, ka „līdzdarbības pienākumiem ir jābūt reāli izpildāmiem un īstenojamiem. Tie ir individuāli jāizvirza katram klientam atkarībā no risināmās problēmas, jo tas palīdz klientam virzīties uz konkrētu mērķu sasniegšanu un savu problēmu risināšanu”.
"Ja cilvēks pats nav gatavs vai spiests kaut ko mainīt savā dzīvē, tad jebkurš no malas noteiktais līdzdarbības pasākums būs bezjēdzīgs."
Mēdz būt arī situācijas, kad līdzdarbības pienākumi tiek noteikti formāli. Piemēram, klientam ir noteikts līdzdarbības pienākums – pārdot nekustamo īpašumu. Arī šādā gadījumā sociālajam darbiniekam pirms tā noteikšanas būtu jāizvērtē, vai, to īstenojot, klienta sociālā situācija uzlabosies un vai tas vispār ir reāli izdarāms. Sociālajam darbiniekam nav tiesību likt klientam pārdot savu īpašumu, tas ir pārāk vispārīgs uzdevums, norāda D. Zvirgzdiņa. Minētajā situācijā būtu jāanalizē, kādas problēmas īpašuma pārdošanas rezultātā klientam varētu tikt atrisinātas un tādējādi pavērtos iespējas meklēt alternatīvas.
Cits piemērs. Noteikts līdzdarbības pienākums – aizvest savu bērnu uz bērnudārzu, lai gan māte nestrādā un bērnudārzs atrodas ļoti tālu no mājām. Šāds gadījums, iespējams, varētu liecināt, ka sociālais darbinieks konstatējis: ģimenē netiek nodrošināta pietiekama bērnu aprūpe. Līdz ar to viens no līdzdarbības pienākumiem, kuru varētu atbalstīt, ir bērna vešana uz bērnudārzu. Bet tas šajā gadījumā varētu palīdzēt risināt problēmu no vienas puses, cits aspekts – mums nekas nav zināms par to, kādas ir mātes iespējas to izdarīt.
Līdzīgi tas ir gadījumā, ja par līdzdarbības pienākumu klientam tiek noteikts uzdevums izārstēties no alkohola atkarības, kaut gan klients pats sevi neuzskata par atkarīgu no alkohola. Šādos gadījumos sociālajam darbiniekam uz sadarbību būtu jāaicina gan mediķi, gan psihologi.
Iepriekšminētajam piekrīt Solvita Rumba, norādot, ka „arī Kocēnu novadā sākumā klientiem izvirzījām pasākumus, kurus bija grūti izpildīt (nelietot atkarību izraisošas vielas, risināt savas sociālās problēmas utt.), taču darba pieredze rāda, ka tie pasākumi nav efektīvi, jo tie ir vispārīgi”.
Plānotas izmaiņas
Speciāliste D. Zvirgzdiņa informē, ka šobrīd Labklājības ministrija strādā pie grozījumiem Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā. Viens no likuma grozījumu mērķiem ir pašvaldības sociālā dienesta darbībā pārvirzīt akcentu no sociālās palīdzības piešķiršanas uz sociālā darba veikšanu. Tādējādi sociālais darbinieks, pildot vienu no sociālā darbinieka profesionālajām lomām – sociālā gadījuma vadītāja lomu –, nepieciešamības gadījumā vienojas ar klientu par atbilstošiem līdzdarbības pienākumiem viņa sociālās problēmas atrisināšanā vai mazināšanā.
Profesionāls sociālais darbs ietver nepieciešamību plānot un realizēt palīdzības procesu, kas tiek dokumentēts. No esošās likuma redakcijas izriet, ka 38. panta nosacījumi attiecībā uz ierobežojumiem līdzdarbības pienākumu noteikšanā attiecas uz pabalstu garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai. Taču, ja sociālais darbinieks kopā ar pašvaldības sociālā dienesta klientu nosaka risināmo sociālo problēmu un vienojas par pasākumiem tās mazināšanai, tad līdzdarbības pienākumi attieksies uz visiem gadījumiem, kad klients sadarbosies ar sociālo darbinieku savas sociālās problēmas mazināšanai.
Pašlaik notiek diskusijas par to, vai tiesību aktos būtu norādāms, kādas ir sociālā darba formas – mikro, mezo, makro. Profesionāļi šos jautājumus pārzina pietiekami, tomēr līdzšinējā prakse Latvijā liecina, ka sociālais darbs tika veikts galvenokārt mikrolīmenī, orientējoties tikai uz indivīda sociālo problēmu risināšanu. Iespējams, tieši šis aspekts dažkārt liek domāt, ka vienīgais veids, kā var palīdzēt personai un ģimenei, ir sniegt tai palīdzību sociālo pabalstu (materiāla atbalsta) veidā. Vēl vairāk izpratni par sociālo darbu kropļo uzskats, ka klientam vispirms esot jānostrādā kāds noteikts laiks sabiedrības labā, lai saņemtu sociālo palīdzību.
Sociālā darba pamatprincips ir izanalizēt klienta vajadzības, pieejamos resursus un konstatēt problēmu, tādējādi iespējams noteikt mērķi, uz kuru virzoties var tikt sniegts atbalsts un palīdzība klientam viņa sociālās problēmas risināšanā. Ne vienmēr ir pietiekami izmantot esošos resursus, nākas meklēt un arī veidot jaunus resursus. Tā kā šis process vistiešākā veidā ir saistīts ar sociālā darbinieka klientu un tas nevar notikt bez aktīvas klienta iesaistīšanās, tad pašsaprotami būtu jābūt, ka sociālajam darbiniekam un klientam ir jāsadarbojas.
"Līdzšinējā prakse Latvijā liecina, ka sociālais darbs tika veikts galvenokārt mikrolīmenī, orientējoties tikai uz indivīda sociālo problēmu risināšanu."
Vienošanās par līdzdarbību jeb sadarbības līgums ir sociālā darbinieka profesionālās sadarbības ar klientu instruments, lai risinātu konkrētu klienta sociālo problēmu. Maldīgs ir uzskats, ka sociālā darba mērķis varētu būt, ignorējot klienta sociālo situāciju, viņa problēmas un resursus noteikt kā līdzdarbības pienākumu – strādāt un tikai atkarībā no šā padarītā darba aprēķināt un izmaksāt sociālās palīdzības pabalstus. Šāds uzskats degradē līdzdarbības pienākumu ideju un rada klientiem dažādus jautājumus, piemēram, vai par viņu darbu ir maksāti nodokļi un kāpēc samaksa par darbu ir tik maza, uzsver speciāliste.
Cita sociālā darba forma ir mezolīmenī, proti, kopienas kontekstā. Kopienas sociālā darbinieka profesionālā darbība vērsta uz iedzīvotāju sociālās aktivitātes un līdzdalības vairošanu, aizstāvot savas un līdzcilvēku intereses un sociālās vajadzības, iesaistoties sociālās vides sakārtošanā un attīstībā.
Sociālā darbinieka uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem organizēties, uzlabot viņu izpratni par problēmām un situāciju, kā arī piesaistīt nepieciešamos resursus. Akcents tiek likts uz kopienas locekļu savstarpējo saišu, kā arī piederības sajūtu kopienai stiprināšanu, pašpalīdzību un abpusēju atbalstu. Piemēram, tikai viens aspekts – sociālais darbinieks stiprina kopienas (pašvaldības) iedzīvotāju apziņu, lai mainītu situāciju un ietekmētu sociālo problēmu risinājumu. Kā veiksmīgu piemēru varētu minēt – aktivizēt pašvaldības iedzīvotājus brīvprātīgi piedalīties talkās. Tāpēc LM plāno Sociālo pakalpojumu un sociālāspalīdzības likumā ietvert normas, kas reglamentē sociālā darbinieka profesionālo uzdevumu – veikt sociālo darbu kopienā.
Tas ir milzīgs, resursus prasošs darbs, kas sociālajam darbiniekam ir veicams, lai palīdzētu klientiem mazināt un atrisināt viņu sociālās problēmas. Tās ir risināmas ne tikai, nodrošinot klientam materiālu palīdzību, virknē gadījumu nākas meklēt risinājumus psihosociālā darba un kopienas sociālā darba aspektā.
