SKAIDROJUMI
>
Zini savas tiesības un iespējas!
TĒMAS
12. novembrī, 2010
Lasīšanai: 9 minūtes
RUBRIKA: Skaidrojums
TĒMA: Labklājība
2
8
2
8

Vēlies saņemt pašvaldības sociālo palīdzību? Līdzdarbojies!

Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Ja klients sociālā dienesta redzeslokā atrodas ilgstoši, tas nozīmē, ka tikai ar sociālās palīdzības pabalstiem viņa situāciju izmainīt nav iespējams. Proti, cilvēks ir kļuvis atkarīgs no pabalstiem. Ar šādiem ļaudīm būtu ļoti nopietni jāstrādā sociālajam darbiniekam.

FOTO: Aigars Jansons, A.F.I

Jaunākos grozījumus Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā var iedalīt divās daļās – izmaiņas, kas attiecas uz sociālo palīdzību, un tās, kas attiecas uz sociālajiem pakalpojumiem.
Grozījumus Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā Saeima pieņēma 2010. gada 7. oktobrī, un tie stājās spēkā 2010. gada 10. novembrī.

Klienta pienākums – līdzdarbība

Līdz šim likumā jau bija paredzēts pienākums klientam aktīvi iesaistīties savas problēmas risināšanā, pildot līdzdarbības pienākumus. Taču likuma normas tikai vispārīgi noteica pašvaldības sociālā dienesta klientam pienākumu aktīvi iesaistīties savu sociālo problēmu risināšanā, pildot līdzdarbības pienākumus. Tagad, atbilstoši izmaiņām, ir pastiprināti un precizēti klienta pienākumi.

Lai saskaņā ar minēto likumu saņemtu sociālo palīdzību, ir jāpilda likumā „Par sociālo drošību” noteiktie līdzdalības pienākumi. Lai precizētu minētās normas un panāktu vienotu pašvaldību sociālo dienestu izpratni gan par līdzdalības pienākumiem, gan to, ar kādām darbībām sociālais dienests iesaista klientu šo pasākumu izpildē, grozīts Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 7. un 24. pants.

Tagad likuma 7. panta 1. punkts paredz, ka klientam ir pienākums: „Aktīvi iesaistīties savas problēmas risināšanā, pildot līdzdarbības pienākumus, tajā skaitā piedaloties sociālās rehabilitācijas pasākumos darba un sociālo prasmju saglabāšanai, atjaunošanai un apgūšanai.”

 Savukārt 24. pantā teikts: „Lai sekmētu valstī un pašvaldībā pieejamo resursu izmantošanu un nodrošinātu personas iekļaušanos sabiedrībā, sociālais dienests vai sociālās rehabilitācijas pakalpojuma sniedzējs katrai sociāli rehabilitējamai personai izstrādā un īsteno individuālās sociālās rehabilitācijas plānu.”

"Līdzdarbība, lai saņemtu pašvaldības sociālo palīdzību, nenozīmē piespiest cilvēku „atstrādāt” pabalstu, jo tas ir pretlikumīgi."

Labklājības ministrijas (LM) Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta pārstāve Dace Zvirgzdiņa uzsver, ka vienlaikus ir jāvērš uzmanība uz to, ka Latvija 2006. gadā ir ratificējusi Piespiedu darba konvenciju, kuras prasības mūsu valstij ir saistošas. Konvencija paredz piespiedu darba aizliegumu. Līdz ar to līdzdarbība, lai saņemtu pašvaldības sociālo palīdzību, nenozīmē piespiest cilvēku „atstrādāt” pabalstu, jo tas ir pretlikumīgi.

„Līdzdarbība ir sadarbība, kas, pirmkārt, nozīmē pilnīgu un patiesu ziņu sniegšanu par sevi. Īpaši būtiska šī sadarbība ir tad, ja dažādos datu avotos esošās ziņas ir atšķirīgas. Piemēram, sociālajam dienestam tā datubāzēs ir pieejama viena informācija, bet iedzīvotāja rīcībā ir cita. Otrkārt, tā ir personiska ierašanās pašvaldības sociālajā dienestā. Sadarbības būtība ir maksimāli ātri nodrošināt iespēju saņemt nepieciešamos sociālos pabalstus. Savukārt likumā noteiktie klienta pienākumi būtu jāskaidro plašāk, īpaši tajos gadījumos, kad ar iedzīvotāju ir jāstrādā ilgāk.

Ja klients sociālā dienesta redzeslokā atrodas ilgstoši, tas nozīmē, ka tikai ar sociālās palīdzības pabalstiem viņa situāciju izmainīt vairs nav iespējams. Proti, klients ir kļuvis atkarīgs no pabalstiem. Ar šādiem cilvēkiem būtu ļoti nopietni jāstrādā sociālajam darbiniekam. Savstarpējai sadarbībai ir jāizvirza mērķis, un sociālajam darbiniekam jāpanāk, lai klients pats izprot savu problēmu, tās cēloņus un to, kas viņam jādara savas situācijas uzlabošanai.

Sadarbības gaita un rezultāts neapšaubāmi ir atkarīgs no sociālā darbinieka profesionalitātes - zināšanām un pieredzes. Strādājot ar klientu, svarīgākais ir nevis pateikt, kas cilvēkam jādara, bet gan palīdzēt pašam nonākt pie iespējamā risinājuma, izmantojot gan savus iekšējos, gan arī aktivizējot ārējos resursus,” skaidro D. Zvirgzdiņa.  

"Prakse liecina, ka dažkārt ir vieglāk savam klientam pateikt, cikos ir jāatnāk pēc pabalsta un cik stundas ir jānostrādā, lai to saņemtu."

Pamatojoties uz Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumu, ir izdoti Ministru kabineta noteikumi „Kārtība, kādā aprēķināms, piešķirams, izmaksājams pabalsts garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai un slēdzama vienošanās par līdzdarbību”. Tie paredz ar klientu noslēgt vienošanos par līdzdarbību, proti, noteikt abu pušu – gan sociālā darbinieka, gan klienta – pienākumus. Tiem jābūt ļoti konkrētiem ar konkrētu to izpildes laiku.

Gadījumos, kad klients ar savu problēmu atnāk uz pašvaldības sociālo dienestu, sociālajam darbiniekam ir jāmēģina saprast, ko var darīt, lai to risinātu. Ja attiecīgajā situācijā problēmu var atrisināt, piešķirot GMI pabalstu, tiek noteikti veicamie līdzdarbības pasākumi. Piemēram, sniegt ziņas par sevi un savu ģimeni, aizpildot iztikas līdzekļu deklarāciju; dot iespēju sociālā darba speciālistam apsekot klienta dzīvesvietu; iesniegt sociālajā dienestā par sevi/savu ģimeni apliecinošus dokumentus, kā arī citus dokumentus, kas sociālajam dienestam nepieciešami lēmuma pieņemšanai par trūcīgas personas statusu un/vai pabalsta piešķiršanai GMI līmeņa nodrošināšanai; nekavējoties ziņot par izmaiņām savā sociālajā situācijā. Tie visi ir līdzdarbības pienākumi.

Lai gan likums pienākumu piedalīties līdzdarbības pasākumos noteica jau pirms šiem grozījumiem, līdz šim nereti pašvaldību sociālie darbinieki uzskatīja, ka līdzdarbība ir tikai fizisks darbs (grāvju rakšana, sniega tīrīšana u.c.). Tāpat sociālajiem darbiniekiem šķita, ka pabalstu piešķiršanu un izmaksu var atlikt līdz brīdim, kad klients būs izpildījis visu tam uzliktā darba apjomu.

"Pašvaldības sociālās palīdzības pabalstus nav paredzēts piešķirt par to, cik stundas klients ir nostrādājis un ko attiecīgajā laikā izdarījis."

Kā uzsver D. Zvirgzdiņa, ar katru no klientiem sociālajiem darbiniekiem ir jāstrādā atsevišķi, individuāli. Diemžēl prakse liecina, ka dažkārt sociālajam darbiniekam ir vieglāk savam klientam pateikt, cikos ir jāatnāk pēc pabalsta un cik stundas ir jānostrādā, lai to saņemtu. Kaut gan pašvaldības sociālās palīdzības pabalstus nav paredzēts piešķirt par to, cik stundas klients ir nostrādājis un ko attiecīgajā laikā izdarījis, bet gan tāpēc, ka viņš ir nonācis konkrētajā situācijā, kad vairs pats nespēj nodrošināt savas pamatvajadzības.

„Sociālās palīdzības piešķiršana balstās uz klienta materiālo resursu – ienākumu un īpašumu – izvērtējumu. Tas nozīmē: ja klientam šobrīd nav līdzekļu iztikai, pašvaldībai ar valsts atbalstu ir pienākums viņam palīdzēt – sākotnēji piešķirot sociālās palīdzības pabalstu un turpinot strādāt ar viņu (veikt sociālo darbu), lai šis klients varētu atjaunot savu spēju sociāli funkcionēt,” atgādina speciāliste.

Tehnisko palīglīdzekļu pakalpojuma organizēšana

Vienlaikus ar grozījumiem likumā precizēti ar tehnisko palīglīdzekļu pakalpojuma organizēšanu saistītie jautājumi. Līdz šim likums noteica, ka tehniskos palīglīdzekļus nodrošina par valsts budžeta līdzekļiem. Tas ir pasākumu komplekss, kas paredz personas funkcionālo novērtēšanu, tehnisko palīglīdzekļu izgatavošanu, pielāgošanu, lietošanas apmācību, remontu, aprites nodrošināšanu, kā arī piegādi personas dzīvesvietā.

Tomēr, kā liecina prakse, līdzšinējā likuma redakcija bija interpretējama neviennozīmīgi. Lai to novērstu, veikti grozījumi, papildinot likumu ar termina „tehnisko palīglīdzekļu pakalpojumi” skaidrojumu (1. pantā), precizējot, kādus pasākumus ietver minētais pakalpojums. Tagad likuma izpratnē tehnisko palīglīdzekļu pakalpojums ir pasākumu kopums, kas nodrošina personas funkcionālo spēju novērtēšanu, tehnisko palīglīdzekļu izgatavošanu, pielāgošanu, lietošanas apmācību, remontu, aprites nodrošināšanu, kā arī piegādi personas dzīvesvietā.

Sociālie pakalpojumi cilvēkiem ar prognozējamu invaliditāti

Likuma 4. pantā iekļautie sociālo pakalpojumu sniegšanas pamatprincipi ir papildināti, nosakot, ka personai ar prognozējamu invaliditāti ir tiesības saņemt Invaliditātes likumā noteiktos sociālos pakalpojumus.

Šāds papildinājums bija nepieciešams, jo 2011. gada 1. janvārī stāsies spēkā Invaliditātes likums, kas paredz jauna termina – prognozējama invaliditāte – ieviešanu, kā arī tiesības šai personu grupai saņemt noteiktus sociālos pakalpojumus. Tagad likuma 4. pants papildināts ar punktu, ka personai ar prognozējamu invaliditāti ir tiesības saņemt Invaliditātes likumā noteiktos sociālos pakalpojumus.

Grozījumi likuma 4. pantā bija nepieciešami, lai personas ar prognozējamu invaliditāti savlaikus saņemtu pakalpojumus, kas mazina draudus invaliditātei iestāties, kā arī lai nostiprinātu šo personu tiesības prioritārā kārtībā saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus.

Labs saturs
8
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU