Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Visbiežāk parādnieku un tiesu izpildītāju viedokļi atšķiras par to, kā pareizi jātulko likumu normas, vēršot piedziņu pret naudas līdzekļiem.
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Vai katram jāatstāj minimālā alga?
Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes (LZTP) priekšsēdētājs Ginters Hmeļevskis zina, cik daudzos gadījumos parādnieki uzskata, ka tiesu izpildītāji rīkojas prettiesiski un ietur vairāk naudas, nekā ļauj likums. Visbiežāk viedokļi atšķiras par to, kā pareizi jātulko likumu normas, vēršot piedziņu pret naudas līdzekļiem.
Lūk, atšķirīgo viedokļu būtība. Naudu no parādnieka tiesu izpildītājs var atgūt, vēršot piedziņu pret darba samaksu, noguldījumiem bankās vai arī aprakstot mantu – arī skaidro naudu, kas atrasta pie parādnieka mājās. Piedziņas vēršanu no darba samaksas regulē vieni Civilprocesa likuma panti, no noguldījumiem bankās – citi. Lai pasargātu sevi, parādnieki gan darba devējiem, gan banku darbiniekiem mēdz pārmest pārāk lielos tiesu izpildītāja norādītos ieturējumus un viņiem rāda 3. punktu Civilprocesa likuma 1. pielikumā "Mantas saraksts, uz kuru nevar vērst piedziņu pēc izpildu dokumentiem".
Tajā teikts, ka piedziņas vēršanai pēc izpildu dokumentiem nav pakļaujama nauda minimālās mēneša darba algas apmērā uz parādnieku, katru viņa ģimenes locekli un apgādībā esošu personu, bet uzturlīdzekļu piedziņas lietās nepilngadīgu bērnu uzturam vai Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas labā - nauda 50 procentu apmērā no minimālās mēneša darba algas uz parādnieku, katru viņa ģimenes locekli un apgādībā esošu personu.
"Tieslietu ministrijas ieskatā, Civilprocesa regulējums konkrētajā jautājumā nav grozāms, pretējā gadījumā varētu rasties situācija, ka parādnieki attiecīgo regulējumu varētu izmantot ļaunprātīgi."
Izlasījuši šo punktu, parādnieki mēdz teikt: viss skaidrs! Ja man apgādībā ir sieva un divi bērni, tātad manā makā pēc tiesu izpildītāju darbību veikšanas ik mēnesi jāpaliek vismaz 800 latiem – minimālajai algai par mani pašu, par sievu un katru bērnu. Tā kā es mēnesī nopelnu 700 latus, no manas algas nedrīkstiet piedzīt neko – kā tad mēs dzīvosim katrs bez savas minimālās algas? Līdzīgi mēdz reaģēt arī parādnieki, kam ir noguldījumi kredītiestādēs: nē, nē – manu naudu aiztikt nedrīkst, jo likums paredz, ka uz katru apgādājamo jāatstāj minimālā alga.
Tomēr LZTP rīcībā esošās Tieslietu ministrijas un Saeimas Juridiskā biroja vēstules liecina, ka taisnība drīzāk ir tiesu izpildītāju, nevis parādnieku pusē. Apgalvojuma formā gan to nevar teikt, jo pagaidām šādas lietas līdz Augstākajai tiesai nav nonākušas un judikatūra šajā jautājumā nav izveidojusies, tomēr pirmās tiesu instances līdz šim ir atzinušas, ka Civilprocesa likuma 1. pielikumā teiktais nav attiecināms ne piedziņas vēršanai pret darba algu, ne pret noguldījumiem kredītiestādēs.
Tikai divi piemērošanas gadījumi
LZTP ieskatā, Civilprocesa likuma 1. pielikuma 3. punkts ir piemērojams divos gadījumos. Pirmais no tiem ir situācijās, kad parādnieka mantas apķīlāšanas laikā tiek atrasta skaidra nauda. Padome uzskata: "Civilprocesa likuma 1. pielikuma 3. punktā ir runāts nevis par naudas līdzekļiem, bet naudu – tātad naudu kā priekšmetu, nevis citiem tās ekvivalentiem." Otrs gadījums, kad jāpiemēro pielikums, kā uzskata padome, ir piedziņas vēršana uz naudas līdzekļiem, kas parādniekam atrodas kredītiestādēs. Šādiem gadījumiem paredzēta Civilprocesa likuma 599. panta trešā daļa, kas savukārt dod konkrētu atsauci uz Civilprocesa likuma 1. pielikuma 3. punktu.
Civilprocesa likuma 599. panta trešā daļa nosaka: "Ja parādniekam ir noguldījums kredītiestādē, tiesu izpildītājs kredītiestādei dod rīkojumu noguldītos līdzekļus tiesu izpildītāja norādītajā piedzenamās summas un sprieduma izpildes izdevumu apmērā pārskaitīt tiesu izpildītāja depozīta kontā, ievērojot šā likuma 1. pielikuma 3. punktā noteikto ierobežojumu attiecībā uz parādnieku." "Tātad likums paredz, ka no noguldījuma kredītiestādē jāsaglabā minimālā alga tikai parādniekam, nevis arī viņa apgādājamajiem," saka G. Hmeļevskis.
"Saeimas Juridiskais birojs uzsver: tieši tiesām, izskatot konkrētas lietas, veidojas atsevišķu tiesību normu tulkošanas prakse, bet Juridiskā biroja rīcībā tiesu prakses par šo jautājumu nav."
Īsāk izsakoties, LZTP uzskata: ja tiesu izpildītājs mājās atrod skaidru naudu, no tās jāatstāj minimālā alga gan parādniekam, gan katram viņa apgādājamajam. Ja naudas noguldījums parādniekam ir bankā – tiesu izpildītājam jāatstāj minimālā alga parādniekam, bet apgādājamie nav jāņem vērā. Tāpat apgādājamo skaits nav jāattiecina uz gadījumiem, ja piedziņa tiek vērsta pret parādnieka darba algu vai līdzvērtīgiem maksājumiem. G. Hmeļevskis uzsver: "Visos šajos jautājumos ir jāņem vērā piedzinēju (tai skaitā uzturlīdzekļu, nodokļu administrācijas, cietušo krimināllietās) ieguvumi no šāda veida tiesību normu interpretācijas."
Tāds pats viedoklis arī Tieslietu ministrijai
Tā uzskata arī Civilprocesa likuma grozījumu izstrādes darba grupa, kas darbojas Tieslietu ministrijas pakļautībā. LZTP 2010. gada nogalē saņēmusi Tieslietu ministrijas vēstuli, kurā ministrija gan uzsver, ka tai nav tiesību veikt likumu oficiālu interpretāciju, tāpēc tā nevar sniegt saistošus izskaidrojumus par tiesību normu piemērošanu. Tādēļ ministrijas viedoklis ir un paliek viedoklis, un tas nav saistošs citām personām.
Ministrija atzīst, ka tā ir saņēmusi vairākas līdzīga rakstura vēstules ar lūgumu izvērtēt un izstrādāt pareizus izpildu lietvedības prakses principus kontekstā ar Civilprocesa likuma 599. panta trešajā daļā un Civilprocesa likuma 1. pielikuma 3. punktā iekļautā regulējuma piemērošanu. Tā kā šis jautājums ir aktuāls, to 2010. gada 16. decembrī apsprieda arī Civilprocesa likuma grozījumu izstrādes darba grupa.
"Izvērtējot spēkā esošās Civilprocesa likuma normas, darba grupa vērsa uzmanību uz to, ka Civilprocesa likuma 1. pielikuma 3. punkta regulējums attiecināms tikai uz skaidras naudas līdzekļu ieturējumiem brīdī, kad tiesu izpildītājs vērš piedziņu uz mantu un pie parādnieka atrod skaidras naudas līdzekļus. Ievērojot to, ka šāds ieturējums izdarāms vienu reizi, esošais civilprocesuālais regulējums nodrošina atbilstošu parādnieka un viņa ģimenes locekļu, kā arī apgādībā esošu personu aizsardzību. Savukārt Civilprocesa likuma 599. panta trešajā daļā iekļautais regulējums ir izņēmums no Civilprocesa likuma 1. pielikuma 3. punktā iekļautā regulējuma," teikts TM vēstulē Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomei.
"Visos šajos jautājumos ir jāņem vērā piedzinēju (tai skaitā uzturlīdzekļu, nodokļu administrācijas, cietušo krimināllietās) ieguvumi no šāda veida tiesību normu interpretācijas."
Vēl vēstulē norādīts: "Vēršam uzmanību uz to, ka, realizējot piedziņu Civilprocesa likuma 599. panta trešās daļas kārtībā, tas ir, vēršot piedziņu uz kredītiestādē esošiem naudas līdzekļiem, Civilprocesa likuma 1. pielikuma 3. punktā noteiktais naudas līdzekļu apmērs, kas noteikti saglabājams, attiecināms vienīgi uz pašu parādnieku, nevis papildus arī uz katru viņa ģimenes locekli un apgādībā esošu personu."
Tieslietu ministrijas ieskatā, Civilprocesa likuma 599. panta trešajā daļā iekļautais regulējums ir sabalansēts gan no parādnieka sociālo garantiju aizsardzības, gan kreditoru interešu aizsardzības viedokļa. "Turklāt ņemams vērā tas, ka Civilprocesa likuma 599. panta trešā daļa atšķirībā no Civilprocesa likuma 1. pielikuma 3. punkta regulējuma nodrošina, ka parādnieks tiek nodrošināts ar naudas līdzekļiem minimālās mēneša darba algas apmērā katru mēnesi," teikts Tieslietu ministrijas vēstulē.
Tāpat tajā uzsvērts: "Tieslietu ministrijas ieskatā, Civilprocesa regulējums konkrētajā jautājumā nav grozāms, pretējā gadījumā varētu rasties situācija, ka parādnieki attiecīgo regulējumu varētu izmantot ļaunprātīgi. Turklāt tā ir nostiprinājusies stabila prakse piedziņu regulējošo tiesību normu piemērošanā."
Tomēr ministrija neuzskata, ka pilnīgi visam ir jāpaliek tā, kā ir. Iespējams, varētu rosināt grozīt Civilprocesa likuma 599. panta trešās daļas pirmo teikumu. Pašlaik tajā ietverti vārdi "ievērojot šā likuma 1. pielikuma 3. punktā noteikto ierobežojumu attiecībā uz parādnieku". Lielākas skaidrības labad atsauci uz šo pielikumu varētu aizstāt ar vārdiem "saglabājot parādniekam līdzekļus minimālās mēneša darba algas apmērā". Līdz ar šādiem grozījumiem varētu krietni samazināties interpretācijas par to, cik naudas tiesu izpildītājs drīkst apķīlāt un cik jāpaliek parādnieka kontā.
Piekrīt arī Saeimas Juridiskais birojs
2010. gada oktobrī jautājumu, kā saskaņā ar Civilprocesa likuma 1. pielikumu būtu jāveic parādu piedziņa, pēc Latvijas Kredītņēmēju apvienības lūguma izskatīja arī Saeimas Juridiskais birojs. Tas, līdzīgi kā Tieslietu ministrija, norāda: Saeimas Kārtības rullis neparedz Saeimas amatpersonām vai struktūrvienībām tiesības sniegt likumu oficiālu skaidrojumu. Birojs atgādina, ka tiesību normu interpretē tās piemērotājs, un strīdus gadījumā personai ir tiesības vērsties tiesā. Tādēļ arī Juridiskā biroja atbilde ir tikai viedoklis. Un arī tas ir par labu tiesu izpildītājiem, nevis parādniekiem.
"Civilprocesa likuma 1. pielikums piemērojams gadījumos, kad tiek noteikts piespiedu izpildes līdzeklis – piedziņas vēršana uz kustamo mantu atbilstoši Civilprocesa likuma 71. nodaļas noteikumiem. Ja tiek piemēroti citi piespiedu izpildes līdzekļi, piemēram, piedziņas vēršana uz darba samaksu, tai pielīdzinātajiem maksājumiem un citām naudas summām, parādniekam saglabājamās summas apmērs ir noteikts citos likuma pantos – Civilprocesa likuma 594. un 599. pantā."
Saeimas Juridiskais birojs uzsver: izskatot konkrētas lietas, tieši tiesām veidojas atsevišķu tiesību normu tulkošanas prakse, bet Juridiskā biroja rīcībā tiesu prakses par šo jautājumu nav.
