Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ķirurģiskās vai cita veida invazīvās iejaukšanās laikā ārstējošajam ārstam bez pacienta piekrišanas ir tiesības veikt iepriekš neplānotu ārstēšanu, ja pacientam sniedzama neatliekamā medicīniskā palīdzība vai ja neveiktas ārstēšanas dēļ var rasties nesalīdzināmi lielāks kaitējums viņa veselībai.
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Par atteikšanos jāparakstās
Pacienta atteikšanos no ārstniecības regulē Pacientu tiesību likums. Kā nosaka likums, pēc tam, kad pacients ir mutvārdu formā attiecies no ārstniecības, ārstējošais ārsts informē pacientu par iespējamām sekām. Pēc tam pacients lēmumu par attiekšanos no ārstniecības vai par tās pārtraukšanu, vai par attiekšanos no ārstniecībā izmantojamās metodes, apstiprina ar savu parakstu norādot, ka informāciju par sekām ir saņēmis. Ja pacients savu lēmumu nemaina, ārstējošā ārsta pienākums ir tomēr mudināt viņu apmeklēt citu ārstu.
Gadījumā, ja pacients atsakās rakstveidā apliecināt atteikšanos, ārstējošais ārsts pieaicina divus pilngadīgus un rīcībspējīgus lieciniekus, kuri ar savu parakstu apliecina, ka pacients ir pieņēmis lēmumu atteikties no ārstniecības.
Citu personu tiesības atteikties no ārstniecības
Gadījumos, ja pacients viņa vietā atteikties no ārstniecības kopumā vai ārstniecībā izmantojamās metodes, kā arī saņemt informāciju, ir pilnvarojis citu personu, pacienta pienākums ir par to informēt ārstniecības iestādi.
Ja sava veselības stāvokļa vai vecuma dēļ pacients pats nespēj pieņemt lēmumu par ārstniecību, tiesības pieņemt lēmumu par atteikšanos no ārstniecības kopumā vai ārstniecībā izmantojamās metodes ir pacienta laulātajam. Šajā situācijā ir jāatceras, ka svarīgi būs radniecību pierādīt. Ja, piemēram, kopā dzīvo cilvēki, kuri nav noslēguši laulību, tad tiem nav tiesību otra vārdā pieņemt lēmumu par attiekšanos no ārstniecības kopumā vai ārstniecībā izmantojamām metodēm.
Ja laulātā nav, tiesības pieņemt lēmumu par attiekšanos no ārstniecības kopumā vai kādas metodes ir pilngadīgam un rīcībspējīgam tuvākajam radiniekam šādā secībā: pacienta bērniem, pacienta vecākiem, pacienta brālim vai māsai, pacienta vecvecākiem, pacienta mazbērniem. Pacienta laulātais, tuvākais radinieks vai pacienta pilnvarotā persona, kā arī likumiskais pārstāvis (ja pacients atrodas aizbildnībā vai aizgādnībā), pieņemot lēmumu par atteikšanos no ārstniecības, ievēro pacienta iepriekš izteikto gribu.
"Visbiežāk pacients izsaka vēlēšanos pamest medicīnas iestādi vai pārtraukt uzsākto ārstniecību uzņemšanas nodaļā."
Tad ārstējošais ārsts izskaidro pacientu pārstāvošajai personai sekas, kādas lēmums par attiekšanos no ārstniecības var izraisīt. Pēc informācijas saņemšanas persona, kas pārstāv pacientu, ar savu parakstu medicīniskajā dokumentā apstiprina lēmumu par attiekšanos no ārstniecības vai par tās pārtraukšanu, vai par attiekšanos no ārstniecībā izmantojamās metodes, norādot, ka attiecīgo informāciju ir saņēmusi. Gadījumā, ja pacientu pārstāvošā persona atsakās rakstveidā apliecināt atteikšanos, ārstējošais ārsts pieaicina divus pilngadīgus un rīcībspējīgus lieciniekus, kuri ar savu parakstu apliecina, ka persona, kas pārstāv pacientu, ir pieņēmusi minēto lēmumu.
Jāuzsver, ka ķirurģiskās vai cita veida invazīvās iejaukšanās laikā ārstējošajam ārstam bez pacienta piekrišanas ir tiesības veikt iepriekš neplānotu ārstēšanu, ja pacientam sniedzama neatliekamā medicīniskā palīdzība vai ja neveiktas ārstēšanas dēļ var rasties nesalīdzināmi lielāks kaitējums viņa veselībai.
Teorija skaidra. Kā ir praksē?
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) noteikumi par atteikšanos no ārstniecības paredz: pirms attiekties no ārstniecības, pacientam un/vai tā likumiskajiem pārstāvjiem ir tiesības saņemt no ārstējošā ārsta informāciju par savu veselības stāvokli, tajā skaitā par slimības diagnozi, ārstēšanas, izmeklēšanas un rehabilitācijas plānu, prognozi un sekām, arī slimības rādītajiem, funkcionēšanas ierobežojumiem, profilakses iespējām, kā arī tiesības pēc ārstniecības ietvaros veiktas izmeklēšanas un ķirurģiskās vai cita veida invazīvās iejaukšanās saņemt informāciju par ārstniecības rezultātiem, par iepriekš neparedzētu iznākumu un tā iemesliem.
Situācijā, ja pacienta no 14 gadu vecuma vai rīcībnespējīga pacienta (līdz 14 gadu vecumam) likumiskais pārstāvis ir izlēmis atteikties no ārstniecības plānveida kārtā sniedzamas ambulatorās ārstniecības, viņš to apstiprina, brīvi atstājot BKUS telpas un teritoriju pirms ārstniecības uzsākšanas.
Arī stacionāra pacientiem ir tiesības atteikties no ārstniecības pirms tās uzsākšanas, no ārstniecībā izmantojamās metodes, neatsakoties no ārstniecības kopumā, vai atteikties no ārstniecības tās laikā. Šādā gadījumā ārstējošais ārsts izskaidro pacienta likumiskajam pārstāvim, kādas sekas var izraisīt lēmums par atteikšanos no ārstniecības. Pēc informācijas saņemšanas pacienta likumiskais pārstāvis pilngadīga un rīcībspējīga liecinieka (parasti slimnīcas ārstniecības persona) klātbūtnē parakstās BKUS apstiprinātā veidlapā „Atteikums no ārstniecības”. Ja pacienta likumiskais pārstāvis atsakās rakstiski apstiprināt savu attiekšanos, tad tiek pieaicināti divi liecinieki un šī atteikšanās tiek fiksēta BKUS apstiprinātā veidlapā. Atteikums no ārstniecības tiek pievienots pacienta medicīniskajiem dokumentiem. BKUS Bērnu neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas vadītājs Doc. Leonīds Lugovskojs saka: „Par pacienta izmeklēšanu, ārstēšanu un potenciālām komplikācijām vai sekām pacienta vecākiem jābūt informētiem neatkarīgi no atteikšanās vai piekrišanas ārstniecībai, jo neviens bērns netiek ārstēts, nepaskaidrojot vecākiem lietas būtību. Atteikšanās gadījumā informāciju sniedzam atkārtoti, detalizētāk uzsverot potenciālās problēmas. Ja pacienta neārstēšana var apdraudēt pacienta dzīvību vai radīt nopietnas sekas, procesā tiek iesaistīti sociālā dienesta darbinieki vai pat policija.”
"Neskaidrības ārstniecības procesā var novērst laba komunikācijai starp pacientu un medicīnas iestādi."
Ja pacients ir pārtraucis ārstniecību un atstājis BKUS telpas un teritoriju, par savu rīcību neinformējot ārstējošo ārstu vai ārstniecības iestādi, to norāda viņa medicīniskajos dokumentos. Par šo faktu pacienta ārstējošais ārsts vai dežurējošais ārsts nekavējoties informē pacienta likumisko pārstāvi.
VSIA „Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca” medicīnas direktore Anita Kalēja apliecina, ka arī viņu ārstniecības iestādē, lai attiektos no ārstniecības, piemēro Pacientu tiesību likumā noteikto kārtību, tādu pašu praksi arī ievēro SIA "Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca".
Pacientu ombuda pieredze
Kā skaidro Pacientu ombuda pārstāve Alīna Daija, praksē ir bijuši vairāki gadījumi, kad pacienti vai viņu tuvinieki, kā arī medicīnas darbinieki vērsušies ar jautājumiem par attiekšanos no ārstniecības. „Mēs esam reģistrējuši vairāk nekā 30 konsultāciju, kuros skarts šis jautājums,” saka A. Daija.
Pacientu ombuda prakse rāda, ka visbiežāk situācijas, kad pacients izsaka vēlēšanos pamest medicīnas iestādi vai pārtraukt uzsākto ārstniecību, rodas uzņemšanas nodaļā. Pacienti te bieži ir afekta stāvoklī, alkohola reibumā vai narkotisko vielu iespaidā. Mediķiem šādos gadījumos ir grūti pārliecināt pacientu par nepieciešamību palikt un turpināt ārstēšanos. Ir arī situācijas, kad pacienta tuvinieki vai likumiskie pārstāvji uzskata, ka ārstējošā ārsta izvēlētie medikamenti nav efektīvi, un šādā situācijā ir vēlējušies piedāvāt pašu iegādātās zāles. Šādā gadījumā jānošķir ārsta un pacienta tuvinieku vai pacienta likumisko pārstāju tiesības: viņiem, protams, ir tiesības atteikties arī no nozīmētajiem medikamentiem, savukārt ārstam nav pienākums izmantot tos medikamentus, kurus noteicis pacients vai pacienta likumiskais pārstāvis. Šādā gadījumā parasti tiek rīkots ārstu konsilijs, kura laikā ārsti un pacienta likumiskais pārstāvis vienojas par turpmāko ārstniecības metodi un gaitu.
"Ja neārstēšana apdraud pacienta dzīvību vai var radīt nopietnas sekas, tiks iesaistīti sociālā dienesta darbinieki vai pat policija."
Kā atzīst A. Daija, sarežģītākas situācijas ir bijušas, kad pacienta (bērna) likumiskais pārstāvis nav varējis izmantot iespēju piekrist vai atteikties no ārstniecības, jo nav informēts par pacienta ārstēšanu un veiktajām manipulācijām, bet par to uzzinājis tikai pēc operācijas. Šis ir viens no gadījumiem, kad ir nepieciešama ķirurģiska vai cita veida invazīva iejaukšanās. Ārstējošam ārstam ir tiesības veikt iepriekš neplānotu ārstēšanu, ja pacientam sniedzama neatliekamā medicīniskā palīdzība vai ja neveiktas ārstēšanas dēļ var rasties nesalīdzināmi lielāks kaitējums viņa veselībai.
„Lai izvairītos no šādām un līdzīgām situācijām, būtiska loma ir kvalitatīvai komunikācijai starp pacientu un medicīnas iestādi, kas varētu novērst neskaidrības ārstniecības procesā. Pacientu ombudam diemžēl ir grūti vērtēt, cik daudz ir tādu pacientu, kas šo iemeslu dēļ attiekušies no ārstniecības, taču mediķiem vajadzētu sekot līdz savam komunikācijas stilam un tam, lai sniegtā informācija būtu pilnīga un saprotama,” uzsver A. Daija.
