Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji savos mitekļos apkures sezonas laikā parasti cenšas uzturēt sev komfortablu temperatūru.
FOTO: www.sxc.hu
Tātad ieguvēji ir tie, kas mīl Āfrikas klimatu, bet zaudētāji – ļaudis, kuri vēlētos kādu santīmu ietaupīt. Jo, piemēram, Rīgas domes saistošo noteikumu Nr. 171 „Par Rīgas pašvaldības īpašumā vai pārvaldīšanā un apsaimniekošanā esošajās daudzdzīvokļu dzīvojamās mājās patērētās siltumenerģijas sadales un maksas aprēķināšanas kārtību” 6. punkts nosaka - norēķina periodā energoapgādes komersanta piegādātās siltumenerģijas kopējais daudzums ir vienāds ar patērētās siltumenerģijas kopējo daudzumu. Līdzīga situācija vērojama arī citās Latvijas pilsētās.
Temperatūru apkures sezonas laikā nosaka likumdošana
Apkures sezonas laikā uzturamo temperatūru mitekļos nosaka Latvijas būvnormatīva LBN 211-08 “Daudzstāvu daudzdzīvokļu dzīvojamie nami” (03.02.2009.) 2. pielikums „Iekšējā gaisa temperatūra un ventilācijas gaisa apmaiņas apjoms dzīvojamo namu telpās”.
Atbilstoši šim LBN iekštelpu gaisa temperatūrai aukstajā gadalaikā dzīvojamā istabā un guļamistabā, virtuvē un tualete ir jābūt +18°C, bet vannasistabā vai savietotajā sanitārajā mezglā – +25°C. Savukārt ēkas koplietošanas telpās tai jābūt +16°C, bet atkritumu savākšanas kamerā un lifta mašīntelpā – +5°C. Šis būvnormatīvs arī norāda, ka dzīvokļa stūra telpā temperatūrai jābūt par 2ºC augstākai, nekā minēts šajos noteikumos.
Apkures sezonas laikā daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji savos mitekļos parasti cenšas uzturēt sev komfortablu temperatūru. Piemēram, ja dzīvoklī mīt sirds slimnieki, viņi izvēlēsies zemāku temperatūru. Savukārt, ja ģimenē ir bērni, lai tie nepadotos kādam vīrusam, mājoklī mēdz uzturēt augstāku temperatūru. Arī dažādās dzīvokļa telpās parasti tiek uzturēts atšķirīgs temperatūras režīms. To apliecina iegūtie dati par dzīvokļiem, kuros radiatori ir aprīkoti ar siltuma maksas sadalītājiem, secina Rīgas enerģētikas aģentūras (REA) direktore Maija Rubīna. Papētot atsevišķu namu siltuma patēriņu, var droši secināt - katrs dzīvokļa īpašnieks mēģina uzturēt sev vēlamo gaisa temperatūru un par to arī maksā.
"Papētot atsevišķu namu siltuma patēriņu,var secināt - katrs dzīvokļa īpašnieks uztur sev vēlamo gaisa temperatūru un par to arī maksā."
Daudz grūtāk sev vēlamo siltuma režīmu ir nodrošināt mājās, kas aprīkotas ar viencauruļu siltuma apgādes sistēmu. Lai līdzsvarotu apkuri, šādu namu dzīvokļi parasti tika apgādāti ar dažādu izmēru sildvirsmu radiatoriem. Taču mūsdienās, uzlabojot savu dzīvokli, īpašnieks to parasti vēlas pārveidot vizuāli modernu, reizē nomainot arī radiatorus. Ļoti iespējams, ka tādējādi tiks izjaukts siltuma apgādes sistēmas līdzsvars un dažu dzīvokļu iemītniekiem būs pārlieku karsti, bet citi sals.
Likums „Par dzīvokļa īpašumu” šādu patvaļu ierobežo. Tā 3. pants nosaka: pie dzīvokļa īpašumiem piederošā kopīpašumā pieskaitāmas arī komunikācijas – tātad apkures un siltā ūdens apgādes sistēmas. Dzīvokļa īpašnieks nedrīkst bojāt viņa dzīvoklī esošās komunikāciju un citu ar mājas ekspluatāciju funkcionāli nedalāmi saistītu elementu daļas. Savukārt par zaudējumu nodarīšanu citiem dzīvokļu īpašniekiem vai dzīvokļu īpašnieku sabiedrībai, ja tāda ir nodibināta, un nekustamā īpašuma bojāšanu vaininieks atbild civiltiesiskajā, sabiedrības statūtos vai savstarpējā līgumā noteiktajā kārtībā.
Tas nozīmē, ka savā dzīvoklī siltuma apgādes sistēmu bez saskaņošanas pārbūvēt nedrīkst.
Alternatīvā apkure
Centienus izveidot savā dzīvoklī alternatīvo apkuri galvenokārt rosina nevis neapmierinātība ar centralizēto siltumapgādi, bet gan šī pakalpojuma augstie tarifi, kā arī iespēju trūkums dzīvoklī uzturēt sev tīkamu temperatūru.
Saskaņā ar Enerģētikas likuma 50. pantu ēku un būvju īpašniekiem ir tiesības izvēlēties izdevīgāko apkures veidu. Dzīvokļu īpašnieki var vienoties par piemērotāko siltumapgādes veidu visai daudzdzīvokļu dzīvojamai mājai kopumā - kā dzīvojamās mājas kopīpašumā esošo daļu īpašnieki. Tādējādi ēkām ar centralizētu siltumapgādi nav pieļaujama autonomas apkures sistēmas ierīkošana atsevišķos dzīvokļos, kas ir tikai ēkas būvapjoma sastāvdaļas.
Taču iespējas izveidot alternatīvo apkuri pastāv. Šos jautājumus regulē pašvaldību saistošie noteikumi. Diemžēl tie it bieži liek šķēršļus radikālai darbībai. Piemēram, galvaspilsētā kopš 1998. gada 8. septembra bija spēkā saistošie noteikumi Nr. 15 „Noteikumi par centrālās apkures sistēmas atslēgšanu dzīvokļos Rīgā”. Tie ļāva dzīvokļu īpašniekiem pēc saskaņota projekta izveidot gāzes, elektrisko vai malkas apkuri. Taču Rīgas dome pērn šos noteikumus atcēla. Šāds lēmums tika pamatots ar Enerģētikas likuma 52. pantu – ēku un būvju pieslēgšana centralizētajai siltumapgādes sistēmai vai atslēgšana no tās nedrīkst traucēt siltuma saņemšanu pārējiem šīs sistēmas lietotājiem.
Kā jau minēts, saskaņā ar normatīvajiem aktiem siltuma un karstā ūdens komunikācijas ir kopīpašums. Civillikuma 1068. pants nosaka, ka rīkoties ar kopīpašuma priekšmetu drīkst tikai ar visu kopīpašnieku piekrišanu. Savukārt likumā „Par dzīvokļa īpašumu” ir teikts, ka par mājas kopīpašuma apsaimniekošanu var lemt dzīvokļu īpašnieku kopsapulce. Lēmums ir saistošs, ja par to balsojusi vairāk nekā puse dzīvokļu īpašnieku. Taču izmaiņas apkures sistēmā jāuzskata nevis par kopīpašuma apsaimniekošanu, bet gan par izmaiņām kopīpašumā. Tas nozīmē, ka alternatīvas apkures gribētājam ir jāsaņem visu pārējo dzīvokļu īpašnieku piekrišana. Taču praktiski iegūt šādu akceptu ir ļoti grūti.
"Pie dzīvokļa īpašumiem piederošā kopīpašumā pieskaitāmas arī komunikācijas – tātad apkures un siltā ūdens apgādes sistēmas."
Piemēram, Iecavā apkure daudzdzīvokļu mājās projektēta un īstenota kā vienota siltumapgādes sistēma. Tāpēc Iecavas novada domes pieņemtie noteikumi „Par centrālās apkures atslēgšanu un alternatīvās apkures ierīkošanu daudzdzīvokļu mājās un māju (ēku) iekšējo siltumsistēmu pārbūvi” paredz, ka atsevišķa apkures sistēmas ierīkošana dzīvokļos var būt tikai tajās ēkās (ar visu līdzīpašnieku piekrišanu), kurās jau bijusi autonoma dzīvokļu apkure (piemēram, krāšņu apkures ar projektā paredzētiem autonomiem dzīvokļu dūmeņiem nomaiņa uz dzīvokļa centrālo gāzes apkuri).
Tātad, ja vēlaties savā dzīvoklī ierīkot alternatīvu apkuri un to atslēgt no centrālapkures, ir jāsasauc dzīvokļu īpašnieku kopsapulce un jāpanāk, lai jūsu vēlmi atbalstītu visi pārējie mājas dzīvokļu īpašnieki. Pēc tam jau var pasūtīt projektu un ķerties pie darba.
„Ja arī kāds no dzīvokļu īpašniekiem pāries uz alternatīvās apkures sistēmu, viņam vienalga būs jāsedz sava izdevumu daļa par koplietošanas siltumu,” brīdina M. Rubīna. „Apkurinātas tiek kāpņu telpas, dažviet pagrabi, gaiteņi un citas koplietošanas telpas. Mēs esam interesējušies, cik šī maksa ir liela. Kā liecina a/s „Komunālprojekts” informācija, šie maksājumi vidēji veido aptuveni 15 procentus no kopējām izmaksām par siltumu. Tam, kurš vēlas ierīkot alternatīvo apkuri, jāizvirza noteikums, ka viņam ir jāizolē siltuma sistēmas stāvvads, kurš iet caur attiecīgo dzīvokli. Ja šādas izolācijas nav, ir jāsagatavo aprēķins, cik daudz siltuma šādi tiek saņemts jeb patērēts. Tāmes liecina, ka 15 procentu maksa nebūs pietiekama.”
Taču ļaudīm, kurus neapmierina nama siltumapgādes centralizētā sistēma, ir iespēja izvēlēties citu mitekli, piemēram, ar krāsns apkuri, uzskata M. Rubīna.
Tukšo dzīvokļu problēma
Pašlaik daudzos dzīvojamos namos aktuāla ir kļuvusi tukšo dzīvokļu problēma. To īpašnieki vai nu ir devušies uz ārzemēm, vai uzturas, piemēram, savās lauku mājās. Tad, ja iespējams siltumu regulēt, radiatoru vārstuļi, protams, tiek noslēgti ar domu, ka dzīvokli caur plānajām sienām apsildīs kaimiņi un caur mitekli – ejošais stāvvads.
„Diemžēl Rīgā faktiski vairs nav dzīvojamo māju, kur nebūtu tukšo dzīvokļu,” saka M. Rubīna. „Aprēķini liecina, ka šobrīd nav aizņemti aptuveni 20 procenti no visiem galvaspilsētas dzīvokļiem. Rīgas enerģētikas aģentūru visai bieži apmeklē dzīvokļu īpašnieki, kuri sūdzas par blakus esošajiem tukšajiem dzīvokļiem un lūdz padomu, kā rīkoties šādos gadījumos. Sērijveida dzīvojamās mājās norobežojošās konstrukcijas jeb sienas siltumu faktiski neaiztur. Tātad šie ļaudis maksā arī par kaimiņa tukšā dzīvokļa apkuri.
"Pašlaik daudzos dzīvojamos namos aktuāla ir kļuvusi tukšo dzīvokļu problēma."
REA strādā ciešā sasaistē ar aģentūras Konsultatīvo padomi, kurā darbojas pazīstami enerģētiķi, universitāšu mācībspēki. Lai risinātu šo problēmu, padome uzskata, ka nepieciešams mainīt normatīvus. Diskusija liecina, ka procentu attiecība starp kopīgi apmaksājamo un individuālo daļu varētu būt 50:50. Tas nozīmē, ka tukšo dzīvokļu īpašniekiem nāksies segt lielāku daļu no patērētā siltuma, lai kompensētu to siltuma daļu, kas caur sienām nonāk viņu tukšajos dzīvokļos. Šis princips gan galvenokārt būtu attiecināms uz mājām, kur tiek izmantoti siltuma maksas sadalītāji. Taču līdzīgu risinājumu iespējams rast arī dzīvojamās mājās, kas apgādātas ar viena vada sistēmu.”
Jāpiebilst, ka apkures sezonas laikā dzīvokļos ir jāuztur vismaz +15°C – temperatūrai pazeminoties, nams var tikt bojāts.
Alternatīva alternatīvai
Alternatīvās apkures izveidošanas galvenais mērķis ir samazināt maksājumus par apkuri. Taču naudu var taupīt arī citādi. Komfortabla temperatūra dzīvoklī ir ap +21°C, savukārt naktī to ir lietderīgi samazināt līdz apmēram +17°C. Turklāt telpas temperatūra jūtami nemainīsies, jo norobežojošām konstrukcijām un mēbelēm ir liela tā dēvētā siltuma inerce. M. Rubīna uzskata, ka siltuma padevi ir lietderīgi samazināt ap plkst. 22.00 un paaugstināt ap plkst. 6.00.
Līdzīgi vajadzētu rīkoties arī ar silto ūdeni. Dienā tā temperatūra nedaudz varētu pārsniegt 52°C, bet naktī, kad ļaudis parasti nemazgājas, tā varētu būt ap 25°C. Taču jāatceras, ka visu laiku uzturēt zemu karstā ūdens temperatūru ir pat bīstami. Un vēl – lietojot mēreni siltu ūdeni trauku mazgāšanai, gandrīz droši var apgalvot, ka kanalizācijas sistēma tiks aizdambēta ar visām no tā izrietošām sekām.
Dzīvokļu īpašniekiem vajadzētu atcerēties - pazeminot temperatūru savā dzīvoklī tikai par 1°C, savā siltuma rēķinā iespējams ietaupīt četrus piecus procentus.
