Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas vispirms ir darbinieka, nevis darba devēja tiesības.
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Bezalgas atvaļinājums nav obligāts
Darba likums neaizliedz darba devējam piedāvāt darbiniekam iespēju izvēlēties doties tā dēvētajā bezalgas atvaļinājumā, taču tas nedrīkst notikt vienpusēji. Kā skaidro Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības jurists Kaspars Rācenājs, darba devējs nevar darbinieku piespiest doties bezalgas atvaļinājumā pat vienu dienu, nerunājot nemaz par mēnesi.
Arī Labklājības ministrija norāda: atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas vispirms ir darbinieka, nevis darba devēja tiesības. Nevienam gan nav noslēpums, ka praksē pašlaik ir izplatīti gadījumi, kad darba devējs nevar samaksāt par darbu, tādēļ darbiniekiem piedāvā doties bezalgas atvaļinājumā, un viņi tam labprātīgi piekrīt. Tomēr jāatceras: ja darba devējam nepietiek līdzekļu, lai darbiniekiem samaksātu, bezalgas atvaļinājums nav vienīgais iespējamais risinājums.
Tiesības izmantot bezalgas atvaļinājumu
Darba likuma 153. pants „Atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas” paredz, ka darba devējs piešķir atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas, ja to pieprasa darbinieks, kura aprūpē un uzraudzībā pirms adopcijas apstiprināšanas tiesā ar bāriņtiesas lēmumu nodots adoptējamais bērns. Šādu atvaļinājumu piešķir uz laiku, kāds noteikts bāriņtiesas lēmumā par adoptējamā bērna aprūpi un uzraudzību. Ja bāriņtiesa pieņem lēmumu par aprūpes un uzraudzības termiņa pagarināšanu, atvaļinājumu pagarina līdz tiesas sprieduma par adopcijas apstiprināšanu spēkā stāšanās laikam. Šādu atvaļinājumu ieskaita kopējā darba stāžā, bet to neieskaita ikgadējā apmaksātajā atvaļinājumā.
"Darba devējam nav bez ierunām jāparaksta iesniegums par bezalgas atvaļinājuma piešķiršanu visam kolektīvam, ja darbinieki ir izlēmuši, teiksim, Norvēģijā lasīt zemenes."
Darbiniekam, kurš izmanto šā panta pirmajā daļā minēto atvaļinājumu, tiek saglabāts iepriekšējais darbs. Ja tas nav iespējams, darba devējs nodrošina līdzīgu vai līdzvērtīgu darbu ar darbiniekam ne mazāk labvēlīgiem darba apstākļiem un nodarbinātības noteikumiem.
Laika limits nav noteikts
Darba likuma 153. panta 3. daļa nosaka: darba devējs pēc darbinieka pieprasījuma var piešķirt viņam atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas arī citos gadījumos, tomēr šos gadījumus likums nekonkretizē. Tas nozīmē, ka bezalgas atvaļinājums ir paredzēts darbinieka vajadzībām, pamatojoties uz viņa ģimenes apstākļiem vai citiem svarīgiem iemesliem.
Bezalgas atvaļinājumu darba devējs piešķir, pamatojoties uz darbinieka iesniegumu, kurā tiek lūgts piešķirt šādu atvaļinājumu uz kādu konkrētu laiku. Tātad sākotnēji darbinieks iesniegumā izsaka lūgumu darba devējam piešķirt attiecīgo atvaļinājumu, savukārt darba devējs izvērtē, vai šādu atvaļinājumu viņš darbiniekam var piešķirt, ņemot vērā atvaļinājuma pamatojumu, ilgumu un citus faktorus, piemēram, vai uzņēmums var nodrošināt savu darbību, ja darbinieki dodas bezalgas atvaļinājumā. Jāsaprot, ka darba devējam bez ierunām nav jāparaksta iesniegums par bezalgas atvaļinājuma piešķiršanu visam kolektīvam, ja darbinieki ir izlēmuši, teiksim, Norvēģijā lasīt zemenes. Darbiniekam ir tiesības šādu atvaļinājumu pieprasīt, bet darba devējam nav obligāts pienākums to piešķirt.
"Darba devējs nevar darbinieku piespiest doties bezalgas atvaļinājumā pat vienu dienu."
Tā kā likumā nav noteikti nekādi limiti, cik īss vai garš var būt bezalgas atvaļinājums, viss jārisina sarunu ceļā. Ja darbiniekam vajag un darba devējs piekrīt, bezalgas atvaļinājums var ilgt kaut pusgadu vai ilgāk – viss atkarīgs no konkrētās situācijas. Piemēram, ja darbinieks vēlas stažēties ārzemēs, viņš var vienoties ar darba devēju un veselu gadu izmantot bezalgas atvaļinājumu.
Ietekmē apmaksāto atvaļinājumu
Pēdējo pāris gadu laikā darba devēji sūdzējušies par gadījumiem, kad darbinieki izmanto atvaļinājumus bez darba samaksas saglabāšanas un dodas peļņā ārpus Latvijas, bet tad ierodas pie darba devēja un lūdz piešķirt ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Šādā gadījumā darba devējs bijis zaudētāja lomā - darbinieks nav veicis darbu, bet vēlas saņemt garantijas.
Līdz ar pēdējām izmaiņām Darba likumā šī situācija mainīta - būtiski papildināts likuma 152. pants „Laiks, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu”.
Ar grozījumiem noteikts, ka laikā, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, neieskaita atvaļinājuma laiku bez darba samaksas saglabāšanas, kas ir ilgāks par četrām nedēļām viena gada laikā.
