Publicēts pirms 16 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Latvijas pensiju sistēmai daudzi iedzīvotāji tic uz vārda, kopā ar darba devēju maksājot lielo sociālo nodokli. Taču solītās lielākās pensijas saņemšanas brīdī jau ir izkusušas kā pērnais sniegs. Pensiju otrā līmeņa dalībniekiem ļauj cerēt, ka viņu nauda nesīs augļus pēc desmitiem gadu. Līdz šim arī tā ir vairāk dilusi nekā pieaudzēta.
FOTO: Lidija Dārziņa, LV
Latvijas pensiju sistēmu veido trīs līmeņi: pirmais ir valsts obligātā pensiju jeb solidārā shēma (saskaņā ar likumu „Par valsts pensijām”); otrais – valsts obligātā fondēto pensiju shēma (reglamentē Valsts fondēto pensiju likums); trešais – privātā brīvprātīgā pensiju shēma (likums „Par privātajiem pensiju fondiem”). Visos trijos līmeņos pensijas apmērs tuvākā vai tālākā perspektīvā ir atkarīgs no iemaksām, proti, tie, kas iemaksā vairāk, saņem lielāku pensiju vecumdienās.
Šā gada janvārī Latvijas vecuma pensijas saņēma 465 936 iedzīvotāji un vidējā pensija bija 175,66 lati. Vecuma pensionāru situācijai ir raksturīgi divi rādītāji – pensionāru skaits pakāpeniski sarūk, pensijas apmērs pieaug. (Pirms gada 465 637 pensionāru vidējā pensija bija 124,33 lati.)
Saskaņā ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) statistiku Latvijā 2008. gadā sociāli apdrošinātas bija 1 191 200 000 personas, pensiju 2. līmenim ir pievienojušies 1 065 584 iedzīvotāji. Privātajos pensiju fondos papildkapitālu krāj 178 300 iedzīvotāju.
Citas valstis apbrīno Latviju?
Likums „Par valsts sociālo apdrošināšanu” nosaka, ka darba devēja un darba ņēmēja obligāto iemaksu objekts ir visi algotā darbā aprēķinātie ienākumi. No tā dēvētā sociālā nodokļa vispārējā kārtībā darba ņēmējs maksā 9%, darba devējs – 24,09% no darbiniekam izmaksājamās atlīdzības. Uzņēmējiem tas ir lielākais izdevumu slogs. Arī tā dēļ tik neizskaužamas ir aplokšņu algas, kas vilina uzņēmējus sociālo nodokli maksāt tikai no minimālās algas.
No sociālajām iemaksām pensijām tiek novirzīti 20 procenti. Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem tie veido valsts pensijas kapitālu, ja persona nav fondēto pensiju shēmas dalībnieks. Ja ir, tad šie 20% tiek sadalīti pa līmeņiem – daļa no iemaksām veido valsts pensijas kapitālu (šogad pagaidām 12%), daļa (šogad 8%) nonāk fondēto pensiju shēmā.
Pirmā līmeņa naudu izmaksā pašreizējiem pensionāriem, tāpēc to dēvē par paaudžu solidaritātes līmeni. Arī šī summa strādājošā nākotnei uzkrāj kapitālu, no kura tiek aprēķināta pensija. Savukārt naudai, kas nodota 2. līmeņa pārvaldītājiem, jāstrādā nākotnei. Tiek domāts, ka šai summai jāpieaug, jo tāds ir tās ieguldīšanas mērķis.
No 2001. gada 1. jūlija līdz 2006. gadam pensiju 1. līmenī tika ieskaitīti 18%, otrajā – 2%; 2007. gadā – attiecīgi 16% un 4%; 2008. gadā un 2009. gadā – 12% un 8 procenti. Likums paredz, ka 2011. gadā iemaksas tiktu pārdalītas vienādās daļās – katram līmenim pa 10 procentiem.
Saeimā pirmajā lasījumā izskatītais Valsts fondēto pensiju grozījumu likumprojekts (Nr. 1147/Lp9; dok. Nr. 3936) paredz atteikties no iemaksu pārdales vienlīdzīgi, nosakot, ka otrajā līmenī 2009.-2010. gadā novirza iemaksas 2% apmērā, bet no 2011. gada – 4%; 2012. gadā un turpmāk iemaksu likme fondēto pensiju shēmā būs 6 procenti.
"Tikai pēdējos gados fondēto pensiju shēmas dalībniekiem ir radusies aptuvena izpratne par to, kā viņa nauda tiek apsaimniekota."
Dokumenta anotācijā norādīts, ka iemaksu likme fondēto pensiju shēmā Latvijā pašreiz ir visaugstākā Baltijas valstīs (Igaunijā – 6%, kaimiņi diskutējot par likmes samazināšanu par 3%, bet Lietuvā – 3%, jau samazināta par 2,5% salīdzinājumā ar 2008. gadu.)
Labklājības ministrija (LM) atgādina, ka, jau īstenojot pensiju reformu Latvijā un ieviešot valsts fondēto pensiju shēmu, tā uzskatījusi, ka iemaksu lielāku daļu jānovirza paaudžu solidaritātes līmenim.
Šajā sakarā, gan nesistēmiski, parādās vēl citi piemēri: lūk, arī bagātajā Zviedrijā 2. līmenim novirzot tikai 4% – portālā “Delfi” paudusi LM Sociālās apdrošināšanas departamenta direktore Jana Muižniece. Speciāliste atklāj, ka Latvijas fenomens savulaik izraisījis citu ES valstu neizpratni, vai Latvija var atļauties tik ievērojamu daļu no sociālajām iemaksām novirzīt 2. līmenim – ilgtermiņa uzkrājumam nākotnē. Līdz šim gan Latvijas sabiedrība ir dzīvojusi pārliecībā, ka mums ir Eiropā visveiksmīgākā pensiju sistēma, ko citas valstis tāpēc ir apbrīnojušas, vismaz tā taču savulaik ir apgalvojuši iepriekšējo periodu labklājības ministri.
Nauda nonāks kopējā sociālajā budžetā
Likmes pārdale ierosināta aktuālo sociālā budžeta ieņēmumu papildināšanai, kurā pašreizējās krīzes apstākļos sarūk ieņēmumi un līdz ar to tiek prognozēts speciālā apdrošināšanas budžeta deficīta pieaugums un draudi pašreizējo pensiju izmaksai.
Rēķināts, ka, samazinot iemaksu likmi fondēto pensiju shēmā, šogad sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumi palielinātos par 106,3 miljoniem latu, 2010. gadā – par 181 miljonu, 2011. gadā – par 160 miljoniem un 2012. gadā – par 112 miljoniem.
Protams, attiecīgi par šādu ievērojamu summu samazināsies pensiju shēmu pārvaldītāju rocība šajā biznesā. Šogad fondēto pensiju shēmā tiks iemaksāti 106,7 miljoni latu, 2010. gadā – 52,0 miljoni latu, 2011. gadā – 106 miljoni, 2012. gadā – 168 miljoni latu.
Zaudējumi iedragā uzticību
Pensiju 2. līmeņa priekšrocību izklāstītāji allaž piesauc argumentu, ka 2. līmeņa dalībnieki paši nosaka savas nākotnes naudas pienesumu pensijai. Katrs var vērtēt, kā „strādā” viņa nauda, un, ja viņš redz, ka „nestrādā”, var mainīt tās pārvaldītāju. Likums to atļauj darīt vienu reizi gadā. Pensiju plānu dalībnieki to pēdējā laikā cenšas arī izmantot. Nereti, lai, no vilka bēgot, uzskrietu lācim.
Tikai pēdējos gados plānu dalībniekiem ir radusies aptuvena izpratne, kā viņu nauda tiek apsaimniekota, galvenokārt šo skaidrību viesis tas, ka vairumā gadījumu tas noticis nesaimnieciski. Vairums pensiju plānu pēdējos gados ir strādājuši ar zaudējumiem. 2008. gada beigās fondēto pensiju plānu ienesīgumus bija negatīvs – mīnus 11,5% (atsevišķiem plāniem ienesīgums bija robežās no 7,4% līdz –24,5%).
Pārvaldītājiem nav īsti korekti aizbildināties ar pasaules krīzi, jo tiem, kas strādā šajā biznesā, būtu bijis jāzina, no kā Valsts fondēto pensiju likumprojekta pirmajā lasījumā (1999. gada 4. martā) 7. Saeimā brīdināja toreizējā sasaukuma deputāts Aleksandrs Kiršteins, kritizējot sākotnēji likumprojekta 12. pantā iekļautos ieguldīšanas noteikumus: „Es domāju, ka valdība būs izstrādājusi precīzu stratēģiju, cik procenti tiek ieguldīti valsts pelnošajos monopoluzņēmumos, cik, teiksim, “Latvenergo”, cik procentus pensiju fondi varētu saņemt no “Latvijas Gāzes”, cik no “Lattelekom” privatizācijas. Šeit mēs lasām, ka fondēto pensiju kapitālu var ieguldīt Latvijas valsts vērtspapīros, Igaunijas, Lietuvas, Eiropas Savienības, Amerikas un nez kāpēc Japānas... Tas nozīmē, ka Finansu ministrija nav pakonsultējusies ar Labklājības ministriju, jo es uzdāvināšu valdībai, šeit ir visu pasaules fondu, teiksim, peļņa pēdējā gadā, trīs un piecos gados. Tad visi japāņu fondi ir zaudējuši kaut kur gan uz valūtas kursa, gan uz ieguldījumiem no 20 līdz 80 procentiem. Tātad tā ir otra banka “Baltija”. Tātad šeit likumā tiek ieteikts ieguldīt, teiksim, Japānas fondā, zaudēt naudu, tajā pašā laikā neko valdība nav izstrādājusi, lai tiktu ieguldīta nauda šajos valsts monopoluzņēmumos, kas nes konstantu peļņu.”
A. Kiršteins bija arī tas, kas ierosināja iemaksu likmi fondēto pensiju shēmā ne mazāku par 10 procentiem. Šādu priekšlikumu izteica arī Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Pēteris Apinis. Un atbalstīja Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija, tādējādi likumprojektā sākotnēji iecerēto ne mazāk par 2% novirzīšanu pensiju 2. līmenī aizstāja ar pakāpenisku šīs iemaksu likmes palielināšanu.
Pirmie taustāmie augļi – pieticīgi
Valsts fondēto pensiju likums noteica, ka 2. līmenim obligāti pievienojas tie iedzīvotāji, kas dzimuši pēc 1971. gada 1. jūlija, pārējie varēja pievienoties brīvprātīgi. Pārējiem gan bija cenzs – ne vecāki par 1951. gada 2. jūlijā dzimušajiem. Pirmie no brīvprātīgajiem plānu dalībniekiem valsts pensionēšanās vispārnoteikto vecumu – 62 gadus - sasniegs 2013. gada jūlijā, un tad varēs pārliecināties, cik 12 gados papildus būs nopelnījuši viņu izraudzītie ieguldījumu plāni. Atsevišķos gadījumos, piemēram, pensionējoties ātrāk, fonda dalībnieki jau ir saņēmuši šī uzkrājuma pienesumu. Pēc VSAA sniegtās informācijas, tas ir pieticīgs, un būtiski neietekmē pensijas apmēru. Piemēram, 2008. gadā 91 brīvprātīgais dalībnieks, sasniedzot pensijas vecumu, fondētās pensijas kapitālu pievienoja 1. līmenim, visiem kopā tas bija Ls 27 243 (vidēji 300 latu katram).
Vai Latvijas pensionāriem ir cerības līdzvērtīgi konkurēt ES
Tiesa, vienmēr tiek uzsvērts, ka 2. līmeņa labumus baudīs tie, kas pensijā dosies pēc gadiem trīsdesmit. Traģiskomiskas šīs aplēses-solījumi ir no tā viedokļa, ka Latvijā ir viena no viszemākajām minimālajām algām Eiropas Savienībā un arī pārējās algas (izņemot augsto menedžeru saņemto) ir pieticīgas ES salīdzinājumā. Kādu gan pensiju ar 2. līmeņa kapitālu spēs nodrošināt atskaitījumi no šādām algām? Turklāt, kā liecina VSAA pārskats par 2007. gadu, togad „nevienam ieguldījumu plānam nav izdevies pārsniegt 14,1% augsto inflācijas līmeni valstī un līdz ar to nodrošināt reālu pensijas kapitāla pieaugumu valsts fondēto pensiju shēmas dalībniekiem”.
"Dānijā arī ir trīs pensiju līmeņi, šo visu fondu līdzekļi ir 125% no iekšzemes kopprodukta. Latvijā pensiju visu triju līmeņu fondu līdzekļi attiecībā pret IKP labi ja pārsniedz 10%, tostarp pensiju 2. līmeņa attiecība 2007. gadā bija 1,74% no IKP."
Dānijā, kurai ik pa laikam izsaka vēlēšanos līdzināties Latvijas politiķi, arī ir trīs pensiju līmeņi, šo visu fondu līdzekļi ir 125% no iekšzemes kopprodukta (informācija no Dānijas Labklājības komisijas 2005. gada ziņojuma). Latvijā ar šiem skaitļiem var sacensties ja nu vienīgi mājsaimniecību kredītu apjoms. Jo mūsu pensiju visu triju līmeņu fondu līdzekļi attiecībā pret IKP labi ja sasniedz 10 procentus. Piemēram, pensiju 2. līmeņa līdzekļi 2007. gadā bija 1,75% no Latvijas IKP.
Valsts fondēto pensiju shēmas ieguldījumu plānos 2008. gadā bija 464,04 miljoni latu.
Latvijas privāto pensiju fondos – 80,88 miljoni latu. Pensiju budžets ir apmēram viens miljards latu. Latvijas lejupkrītošais IKP ir apmēram 15 miljardi latu, Dānijā IKP ir aptuveni 160 miljardi latu.
Paplašina konkurenci, precizē prasības, gaidāmas korekcijas
Pensiju plānu zaudējumi valdībai iepriekšējai valdībai labs arguments, lai izšķirtos par radikāliem soļiem, tostarp atjaunotu Valsts kasei pensiju 2. līmeņa pārvaldītājas funkcijas. To paredz Saeimā izskatāmie grozījumi (Nr. 1086/Lp9; dok. Nr. 3670) Valsts fondēto pensiju likumā. Jaunās valdības finanšu ministrs Einars Repše vakar, 1.aprīlī, Budžeta un finanšu komisijā ierosinājis neatjaunot Valsts kasi kā otrā līmeņa līdzekļu pārvaldītāju - tas tas nebūtu mērķtiecīgi un lietderīgi, jo prasītu papildu finanšu resursus, vēsta BNS. Tā vietā cilvēkiem būtu jādod iespēja ieguldīt 2.pensiju līmeņa līdzekļus tikai Latvijas valsts parāda vērtspapīros, tādējādi nodrošinot samērā augstu ienesīgumu. Pēc E.Repšes teiktā, ja arī pašlaik pensiju līdzekļu pārvaldītāji piedāvā līdzekļu ieguldīšanu valsts parāda vērtspapīros, tad šāda iespēja nav tikusi pietiekami reklamēta, turklāt tā bijusi sarežģīti īstenojama.
Vēl vieni grozījumi (Nr. 1140/Lp9; dok. Nr. 3913), kā jau minēts, papildina likumu ar norādi, ka pārvaldītājiem jārīkojas kā gādīgam un rūpīgam saimniekam un vienīgi ieguldījumu plāna dalībnieku interesēs. Likumā noteiks arī shēmas līdzekļu administrēšanas ierobežojumu – ne vairāk par 2% no plānu aktīvu vidējās vērtības gadā, un paplašinās iespējamo pārvaldītāju loks – turpmāk ne tikai Latvijā reģistrētām ieguldījumu pārvaldes sabiedrībām, bet arī ES valstu un Eiropas Ekonomikas zonas interesentiem būs piekļuve Latvijas 2. līmeņa pensiju naudas turēšanai.
Vēl nav arī droši teikt, ka atbilstoši iecerētajam tiks samazinātas iemaksas 2.līmenī. E.Repše Budžeta komisiju ir informējis, ka Starptautiskais Valūtas fonds iebilst pret sociālo iemaksu likmes samazināšanu no līdzšinējiem 8 līdz 2 procentiem.
Likuma startā – daudz jautājumu un šaubu
Latvija 90. gados ilgstoši kavējās ar pensiju otrā līmeņa ieviešanu, kuru izveidoja tikai 2001. gada 1. jūlijā. Arī toreiz diskusijas bija skarbas, un kā 6. Saeimas, tā arī 7. Saeimas deputātu debates, argumenti un šaubas ir līdzīgas pašreizējām. Iepazīstoties ar parlamenta to gadu plenārsēžu stenogrammās paustajiem viedokļiem un priekšlikumiem, kas radikāli mainīja sākotnēji iesniegto likumprojektu, var vilkt paralēles par ietekmīgo banku lobiju, kas iespaidoja sociālo maksājumu nokļūšanu ieguldījumu sabiedrību pārziņā. Tā ka tās, kuras tagad iebilst par citas kārtības iedibināšanu, varētu, kā francūži mēdz teikt, mazliet paklusēt, jo tām atkal pēc pāris gadiem tiek solīts lielāks atskaitījumu procents nekā Zviedrijā un Lietuvā. Un var taču demonstrēt vārdos pausto gribu - atbalstīt Latvijas ekonomiku, investējot te vismaz daļu no Latvijas strādājošo sociālajiem maksājumiem, kam jāgarantē lielāka pensija pēc 10, 20, 30 un nez cik vēl gadiem. Jo pašreiz apmēram 40% otrā līmeņa pensiju naudas ir ieguldīta ārpus Latvijas.
Savulaik, kad 1999. gada vasarā 7. Saeimā tika spriests par valsts budžeta grozījumiem un ārkārtējiem pasākumiem, deputāts Ivars Godmanis debatēs piesauca arī pensiju 2. līmeni, norādot: „Fondēto budžeta pensiju mēs varēsim iedibināt tikai tad, kad deficīts, kas mums ir, nebūs pārāk liels.” Šis stenogrammā izlasāmais arguments ir interesants no tā viedokļa, ka situācija valstī pašreiz ir līdzīga – dzīvojam dramatiska budžeta deficīta apstākļos.
