Trūkst dažādi mērķēta valsts atbalsta
Veselības nozarei trūkstošais finansējums un cilvēkresursi, kas negatīvi ietekmē nozares attīstību, iespējas un, protams, arī mūsu veselību, jau ir plaši apspriests temats. Kaut arī šis faktors netika aizmirsts ekspertu skaidrojumos, šoreiz pievērsīsimies mazāk “skaļiem” un “redzamiem”, tomēr ne mazsvarīgākiem faktoriem.
“Latvijā ir viens no lielākajiem pacientu līdzmaksājumiem – vairāk nekā 40%. Tas nozīmē, ka liela daļa mūsu valsts iedzīvotāju zemo ienākumu dēļ nemaz nevar atļauties veselības aprūpi un nepieciešamās zāles,” sarunā ar LV portālu apgalvo LĀB prezidente Ilze Aizsilniece.
To, ka daļa iedzīvotāju finansiāli nevar atļauties būt veseli, uzskata arī LVPA valdes priekšsēdētāja Zane Gulbe. Šajā jomā par labu nenāk arī pensionēšanās vecuma celšana, kas ilgāk notur uzmanību ienākumu gūšanai, rūpes par veselību atstājot otrajā plānā. Z. Gulbe portālam skaidro, ka šajā gadījumā darbojas tāda kā veselības problēmu iekšējā atlase. Cilvēki, saskaroties ar veselības likstām, vispirms vērtē, kurā ķermeņa daļā radušās problēmas, vai tās ietekmē funkcionēšanu un darbspējas, vai tās ir redzamas apkārtējiem un ietekmē vizuālo izskatu, varbūt ar šīm problēmām ir iespējams sadzīvot, nedodoties pie ārsta.
Personāla profesionalitātes un saskarsmes prasmju trūkums
Latvijas Pacientu organizāciju tīkla pārstāve Baiba Ziemele norāda, ka problēma ir arī ārstniecības kvalitātē un medicīnas personāla attieksmē.
“Piemēram, ja pacients iepriekš saskāries ar simptomu ignorēšanu no mediķu puses, vairums izvēlas otrreiz nemeklēt palīdzību. Ik pa laikam pacienti sašutuši stāsta par triāžas vai citiem procesiem, kur netiek izskaidrots, kāpēc palīdzību atsaka vai ar nopietnām sūdzībām nosūta meklēt palīdzību pie ģimenes ārsta. Ģimenes ārstus ir grūti sazvanīt, nemaz nerunājot par iespēju tikt uz vizīti tuvākajā laikā. Savukārt, ja kāds ģimenē vai pats pacients ir saskāries ar to, ka nonāk pie speciālista, kuram nav intereses vai padziļinātu zināšanu par konkrēto jautājumu, saņemtas pretrunīgas rekomendācijas, zūd ticība viņu profesionalitātei,” paskaidro B. Ziemele.
Arī Z. Gulbe piekrīt apgalvojumam, ka iedzīvotāju attieksmi pret savu veselības stāvokli varētu ietekmēt negatīva pieredze. Turklāt sliktajām ziņām ir tendence ātri izplatīties un palikt cilvēku apziņā, vēstījumam “aplipinot” plašāku cilvēku loku.
Kā liecina aģentūras “LETA” intervija ar Veselības inspekcijas (VI) vadītāju Anitu Slokenbergu, par šiem ekspertu pieņēmumiem inspekcijā pērn saņemti 640 “taustāmi apliecinājumi” jeb iesniegumi par veselības aprūpes kvalitāti. 104 sūdzības bija par Pacientu tiesību likuma “nemateriālajiem aizskārumiem”, proti, cieņpilnu attieksmi, pilnvērtīgu komunikāciju, ar to saprotot, ka informācija nav sniegta un izskaidrota tā, lai pacients to saprastu.
Atbildība jāuzņemas arī pašiem
LV portāla aptaujātie eksperti nenoliedz, ka mūsu veselības stāvokli ietekmē ne tikai pieņemtie vai nepieņemtie regulējumi, bet arī attieksme un zināšanas par veselību.
RSU Sabiedrības veselības institūta vadošā pētniece Aija Bukova-Žideļūna stāsta: “Eurostat publicētie dati par 2020. gadu rāda, ka Latvijā sievietes kvalitatīvi dzīvo 54,3, turpretī vīrieši – 52,6 gadus. Šeit jāpiemin pētījumi par veselību ietekmējošo faktoru pamatgrupām, kas jau vairākus gadu desmitus apliecina, ka gandrīz pusi no visiem veido tieši ar dzīvesveidu saistītie faktori. Citiem vārdiem sakot, – aktīvs dzīvesveids, veselīgs un sabalansēts uzturs, kaitīgo paradumu izskaušana, kā arī profilakse. Savukārt profilakse ir arī regulāras veselības pārbaudes.”
Dzīvesveida problemātikai pievēršas arī VM Sabiedrības veselības departamenta direktore Jana Feldmane. Viņa sarunā atzīst, ka problēmas sakne meklējama (un arī labojama) jau pašos pamatos – skolas solā. “Zinām, ka veselības izglītība skolu programmās šobrīd nenodrošina pietiekami kvalitatīvu veselības apguvi, arī veselīgu paradumu un veselības pratības attīstību. Padomju laikā lielākoties nebija uzticēšanās valdībai, un mūsu pēcpadomju sabiedrība to daļēji ir pārņēmusi, līdz ar to neuzticas oficiālajai informācijai, ko sniedz ārsti, zinātniskos pierādījumos balstītai informācijai, valsts iestādēm, tā vietā vairāk uzticoties draugu vēstītajai informācijai, kas ne vienmēr ir zinātniskos pētījumos balstīta. Tādēļ veselības izglītība skolās ir ļoti svarīga, lai cilvēks spētu novērtēt informācijas, kurai uzticas lēmuma pieņemšanā, kvalitāti,” skaidro J. Feldmane.
Rezumējot izteiktos viedokļus, noslēgumam atbilstošs šķiet Aijas Bukovas-Žideļūnas sacītais: “Gan Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie iedzīvotāju veselības pašvērtējuma dati, gan citi pētījumi apliecina nepieciešamību ikvienu sabiedrības veselības jautājumu skatīt un arī risināt kompleksi, ietverot mērķētu izglītošanu visos vecumos, infrastruktūru, tostarp pieejamību un starpnozaru pieeju.”
LV portāla infografika.
