NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
25. oktobrī, 2022
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Problēma
TĒMA: Invaliditāte
8
8

Izaicinājumi, ar kuriem saskaras cilvēki ar invaliditāti, vēršoties tiesā

FOTO: Freepik.

Cilvēkiem ar invaliditāti ir jābūt pieejamām tādām pašām iespējām kā citiem, un tas attiecas arī uz tiesībām aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Tiesību akti uzliek pienākumu valstij nodrošināt cilvēku ar invaliditāti tiesību aizsardzību, izmantojot visus pieejamos rīkus, kā arī radot jaunus atbalsta mehānismus, ja tas ir nepieciešams, tomēr joprojām pastāv dažādi izaicinājumi, ar kuriem saskaras cilvēki ar invaliditāti, īstenojot tiesības vērsties tiesā.

īsumā
  • Tiesību akti uzliek valstij pienākumu nodrošināt, ka visas personas ar invaliditāti varētu pilnībā īstenot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības bez jebkāda veida diskriminācijas invaliditātes dēļ.
  • Cilvēki ar invaliditāti, īstenojot tiesības uz tiesu, saskaras ar tādiem izaicinājumiem kā vides pieejamības, informācijas pieejamības un izpratnes par viņu vajadzībām trūkumu.
  • Lai risinātu problēmas, kas skar cilvēkus ar invaliditāti, nepieciešams arī veicināt tiesu sistēmas darbinieku izpratni par komunikāciju, ņemot vērā dažādas invaliditātes īpatnības, kā arī nodrošināt tehniskās iespējas, kas ļauj pilnvērtīgi piedalīties tiesas procesā.
  • Tiesu administrācija sadarbībā ar Invalīdu un viņu draugu apvienību “Apeirons” rīkoja apmācības tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem ar mērķi nodrošināt pakalpojumu sniegšanu cilvēkiem ar invaliditāti, ņemot vērā Eiropas Savienības vadlīnijas un standartus.
  • Apmācībās apstiprinājies, ka, nezinot, kā jūtas cilvēks ar invaliditāti, ir liela nedrošība par to, kā pareizi rīkoties un komunicēt.
  • Invalīdu un viņu draugu apvienība “Apeirons” sadarbībā ar Latvijas Tiesnešu mācību centru vienojušies par sadarbības projektu.

ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (Konvencija) nosaka, ka pie personām ar invaliditāti pieder personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt to pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem. Konvencijas dalībvalstīm, t. sk. Latvijai, ir pienākums nodrošināt, ka visas personas ar invaliditāti varētu pilnībā īstenot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības bez jebkāda veida diskriminācijas invaliditātes dēļ, un veikt nepieciešamos pasākumus, lai šo pienākumu izpildītu.

Latvijas Republikas Satversmes 91. pants nosaka, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā un cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Diskriminācijas aizliegums ir nostiprināts arī citos Latvijas tiesību aktos, piemēram, Darba likumā, Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, Kriminālprocesa likumā, Administratīvā procesa likumā, likumā  “Par tiesu varu” u. c.

Neņemot vērā tiesību aktos nostiprināto diskriminācijas aizliegumu un arī Latvijas Republikas Satversmes 92. pantā nostiprinātās tiesības ikvienam aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā, realitātē joprojām pastāv apstākļi, kas apgrūtina cilvēkiem ar invaliditāti tās pilnvērtīgi izmantot.

Negatīvi piemēri var atturēt no vēršanās tiesā

Invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” (apvienība “Apeirons”) valdes loceklis Ivars Balodis norāda, ka, neņemot vērā visu labo, ko paredz iespēja aizstāvēt savas intereses tiesā, dažkārt personas ar invaliditāti izvēlas to nedarīt.

“Viens piemērs tam ir apvienības “Apeirons” tiesvedība ar Rīgas domi par Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) otrā korpusa būvniecību, kurā finansējums tika piešķirts vides pieejamības uzlabošanai. Mēs saskaitījām vairāk nekā desmit dažādus vides pieejamības normu pārkāpumus, runājām ar arhitektiem, īpašniekiem un neko nepanācām. Beigās izlēmām vērsties tiesā, un nupat ir aizritējuši desmit gadi, kopš mēs tiesājamies ar Rīgas domi un LMA par to, ka viena uzbrauktuve ir nepareiza un vides pieejamības normas šajā objektā, tērējot naudu, kas ir domāta vides pieejamības uzlabošanai, nav ievērotas. Tas ir spilgts un diemžēl arī bēdīgs piemērs tam, ja cilvēks, tai skaitā ar invaliditāti, grib aizstāvēt savas tiesības, viņam ir jārēķinās ar nepieciešamību pēc juridiskās palīdzības un milzīgiem izdevumiem.”

Izaicinājumi, ar kuriem jāsaskaras

Ja izdevumi par tiesāšanos un neprognozējama tiesvedība var attiekties uz jebkuru cilvēku, kas tajā ir iesaistīts, tad cilvēkiem ar invaliditāti papildus ir vēl citi izaicinājumi:

  • Vides pieejamība

Vides pieejamība nozīme iespēja jebkuram cilvēkam neatkarīgi no vecuma un fiziskām spējām brīvi un patstāvīgi piekļūt un pārvietoties vidē atbilstoši būves vai telpas funkcijai1, un nereti sakarā ar vides pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti tiek minēts arī termins “universālais dizains”2, kas nozīmē tādu produktu, vides, programmu un pakalpojumu izpildījumu, kurus, cik vien iespējams, visi cilvēki var izmantot bez pielāgošanas vai īpaša dizaina nepieciešamības, un ietver arī noteiktām personu ar invaliditāti grupām paredzētas atbalsta ierīces, ja tās ir nepieciešamas.

Vide ir viens no galvenajiem faktoriem, lai cilvēks ar invaliditāti varētu iekļūt tiesas ēkā un pilnvērtīgi piedalīties tiesas procesā. “Mēs neesam veikuši speciālu pētījumu par visām tiesu ēkām, tomēr mūsu novērojumi liecina, ka ne visas tiesu ēkas ir fiziski pieejamas, ja cilvēks pārvietojas ratiņkrēslā vai ja cilvēkam ir redzes vai dzirdes traucējumi,” norāda I. Balodis, skaidrojot, ka vides pieejamība nenozīmē tikai uzbrauktuvi vai pacēlāju, tās ir arī precīzas norādes (kur iet, kur atrodas, kā jārīkojas), taktilie apzīmējumi, kas īpaši nepieciešami cilvēkiem ar redzes, dzirdes un intelektuālās attīstības traucējumiem, savukārt cilvēkiem, kuri izmanto dzirdes aparātus, ir ļoti nepieciešamas indukcijas cilpas jeb t. s. “dzirdes cilpas”. Tā kā dzirdes aparātu lietotājiem ir grūtības uztvert dažādas skaņas, tad ir īpašas ierīces, kas bloķē apkārtējās skaņas un pastiprina tās skaņas, kuras saņem no ierīces, piemēram, ko saka tiesnesis vai advokāts. Vienlaikus I. Balodis uzsver, ka vides risinājumiem jābūt tādiem, kas ikdienā ir izmantojami iespējami plašākam cilvēku lokam: “Nevis speciāls pacēlājs personām ar invaliditāti, kas ir aizslēgts, nosegts, un neviens neatceras, kā to lietot, jo gadus piecus nav bijis tāda klienta, kuram tas būtu nepieciešams, bet tāds pacēlājs, lai, piemēram, vecāka gadagājuma cilvēki, jaunie vecāki ar bērnu ratiņiem vai personas, kuras īslaicīgi izmanto kādu palīgierīci (piem., kruķi) arī to varētu izmantot.”

Līdz ar to vides pieejamība ir plaši saprotams jēdziens, atceroties, ka pieejamība nebeidzas tikai ar iekļūšanu ēkā, bet tāpat ir saistīta ar turpmāku pārvietošanos un uzturēšanos tajā, piemēram, piemērotu sanitāro mezglu nodrošināšanu, tiesas zāļu iekārtošanu, ja tiesnesis vai kāds lietas dalībnieks ir ratiņkrēslā, evakuācijas ceļu piemērotība, atbilstošu autostāvvietu esamība utt.

  • Attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti

I. Balodis pauž, ka sabiedrībā ļoti bieži tiek grēkots attieksmē pret cilvēkiem ar invaliditāti, kam pamatā ir izpratnes trūkums, kas ir šie cilvēki un kādas ir viņu vajadzības: “Bieži esam saskārušies ar situācijām, piemēram, sarunājoties ar cilvēku ratiņkrēslā, tiek pacelta balss, pieņemot, ka viņš, būdams cilvēks ar invaliditāti, gan jau arī nedzird. Vai arī, vēloties palīdzēt, cilvēks ratiņkrēslā tiek pēkšņi kaut kur iestumts, aizstumts un atstāts pagaidīt. Tā rezultātā paši zemapziņas līmenī esam ieprogrammējuši, ka cilvēks ar invaliditāti ir tāds kā nabadziņš, un attieksme pret viņu veidojas kā pret otrās šķiras cilvēku. Tādēļ ir ļoti svarīgi skaidrot, jo, ja mums ir zināšanas, saprotam šos cilvēkus, protam attiecīgi rīkoties, tad attieksme ir pavisam citāda.”

Piemēram, cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem ne tik labi saprot svešvārdus, neorientējas juridiskos terminos, tāpēc ir nepieciešams runāt vienkāršotā valodā, lai informācija tiktu uztverta. Savukārt nedzirdīgiem cilvēkiem dzimtā valoda ir nevis latviešu valoda, bet zīmju valoda3, kurā ir citāda teikumu uzbūve, vārdu kārtība, kā rezultātā latviešu valoda tās ikdienas izpratnē nedzirdīgajam ir kā svešvaloda, tāpēc tiesas procesā būtu jāpieaicina zīmju valodas tulks. Kā arī būtu vēlams zināt vismaz pāris žestu zīmju valodā, piemēram, “labdien”, “paldies”, “nāciet iekšā”, lai nedzirdīgu cilvēku iedrošinātu brīdī, kad viņš ir ieradies tiesā. “Pavisam nesen bija gadījums – cilvēks, uzskatot, ka ārsts ir rīkojies nolaidīgi, vērsās tiesā pret šo ārstu, ceļot prasību par savu veselības stāvokli un to, kādā veidā ir iegūta invaliditāte. Tiesas procesā notika attālinātā tiesas sēde, kurai bija ļoti slikts audio, – fona čerkstoņa, citi lietas dalībnieki runāja tik klusi, ka nevarēja dzirdēt. Rezultātā cilvēks saka, ka viņš nedzird un nesaprot, kas tiek teikts. Viņam atbild –, ja jūs nedzirdat, tad vajag uzmanīgāk klausīties, jo šeit nav veikals, bet tiesa. Tomēr cilvēks nesaprot! Līdz ar to rodas jautājums, kam tiesa ir domāta? Tam, lai tiesnešiem būtu lieta, ar kuru strādāt, vai arī lai palīdzētu cilvēkiem, izskaidrotu un godīgi lemtu par vienu vai otru gadījumu,” retoriski vaicā I. Balodis.

Apvienības “Apeirons” pārstāvis iezīmē vēl vienu problēmas aspektu –, ja cilvēks, kurš pārvietojas ratiņkrēslā, arvien vairāk tiek pieņemts kā normāls sabiedrības loceklis, tad citāda situācija var būt ar cilvēkiem, kuriem ir redzes, dzirdes un, it īpaši garīgās attīstības, traucējumi.

  • Ar informācijas pieejamību saistītie izaicinājumi

Kā skaidro I. Balodis, informācijas pieejamības izaicinājums attiecībā uz vēršanos tiesā ir tajā, ka, pirmkārt, cilvēkiem ar invaliditāti trūkst informācijas, kādā veidā var aizstāvēt savas tiesības un kādos gadījumos var vērsties tiesā. Tāpēc būtu nepieciešami izglītojoši materiāli, kuros vienkāršotā valodā ir izstāstīts, kurā tiesā un kādos gadījumos var vērsties, kā notiek tiesas process, ar kādiem izdevumiem jārēķinās utt. Otrkārt, tiesu sistēmas darbiniekiem ir vajadzīga informācija par to, kas ir nepieciešams, lai cilvēki ar invaliditāti varētu iesaistīties tiesas procesos, un kāda veida komunikācija ir nepieciešama. Treškārt, ļoti svarīgi, lai būtu pieejamas tīmekļvietnes, kas ir ērti lietojamas arī cilvēkiem ar invaliditāti un kurās ir dinamiska informācija. “Kaut arī Ministru kabineta noteikumi4 paredz, ka tīmekļvietnēs jābūt pieejamai informācijai vienkāršotā valodā, mums bija kuriozs gadījums ar vienu ministriju, ka pusgadu pēc valdības maiņas ministrijas mājaslapā nebija informācijas par jauno ministru. Tas nozīmē – netiek padomāts par to, ka ir arī cilvēki, kuri lasa “Viegli lasīt” sadaļu, un rodas iespaids, ka tā ir izveidota tikai “ķeksīša dēļ”,” pauž I. Balodis.

Tāpat tiesu tīmekļvietnēs būtu nepieciešama informācija par tiesu ēku un arī attiecīgās tiesas zāles pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti, proti, vai tā ir pieejama bez īpašām darbībām vai pirms došanās turp ir jāzvana un jāpiesaka sava ierašanās, lai tiktu nodrošināta atbilstoša piekļuve.

Lai risinātu problēmas, nepieciešama izpratnes veidošana

Apzinoties praksē pastāvošās problēmas, ar kurām, vēršoties tiesā, saskaras cilvēki ar invaliditāti, Tiesu administrācija Eiropas Savienības fondu (ESF) projekta “Justīcija attīstībai” ietvaros sadarbībā ar apvienību “Apeirons” šīgada septembrī organizēja apmācības “Pakalpojumu sniegšana cilvēkiem ar invaliditāti” tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem. Apmācību  mērķis bija nodrošināt pakalpojumu sniegšanu cilvēkiem ar invaliditāti tiesībsargājošajās institūcijās, ievērojot Eiropas Savienības atbilstošās vadlīnijas un standartus.

Tiesu administrācijas ESF projekta “Justīcija attīstībai” koordinatore Līva Matuzele skaidro – apmācībās tika atklāts, ka lielākā daļa dalībnieku pirms tam nav zinājuši, kā atvieglot saskarsmi un sniegt attiecīgo pakalpojumu cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti, proti, kopumā aptaujā, kas tika veikta pēc apmācībām, dalībnieki norādījuši, ka iepriekš nav zinājuši par dažādām praktiskām grūtībām, ar kurām saskaras cilvēki ar invaliditāti, dodoties uz valsts iestādēm, kā arī nav sapratuši, kā varētu labāk rīkoties. Tāpat apmācību dalībnieku vidū bijusi arī neizpratne par valsts, pašvaldību iestāžu, valsts un privāto uzņēmumu pasivitāti atbilstoša aprīkojuma nodrošināšanā, secinot, ka pasivitātes pamatā, iespējams, ir zināšanu un izpratnes trūkums.

Savukārt I. Balodis minēja, ka apmācībās apstiprinājies tas, ka, nezinot, kā jūtas cilvēks ar invaliditāti, ir liela nedrošība par to, kā rīkoties un komunicēt ar šiem cilvēkiem. Piemēram, vai sarunā ar cilvēku, kurš pārvietojas ratiņkrēslā, drīkst izmantot vārdus “nāciet”, “ejiet” vai vajadzētu izmantot tādus apzīmējumus kā “invalīds”, “akls”, “kurls” utt.5 Apmācību dalībniekiem tika piedāvāts mēģināt iejusties cilvēku ar invaliditāti ādā, piemēram, aizsienot acis, tomēr bija vērojams, ka dalībnieku vidū pastāv dažādi aizspriedumi, piemēram, nedrīkst iesēsties ratiņkrēslā, lai pašam nekas slikts nenotiktu.

Ņemot vērā dalībnieku pozitīvās atsauksmes par apmācībām, norādot, ka iegūtās zināšanas palīdz gan profesionālajā darbībā, gan ikdienā, apvienība “Apeirons” kopā ar Latvijas Tiesnešu mācību centru ir vienojušies par projekta izstrādi, ar kuru paredzēts turpināt iesākto un informēt par to, kas ir nepieciešams, lai cilvēki ar invaliditāti varētu pilnvērtīgi iesaistīties tiesas procesā, kā rīkoties dažādās situācijās un komunicēt, ievērojot katras invaliditātes īpatnības.

Projekta realizāciju plānots uzsākt 2022. gada novembrī.

1 Ministru kabineta noteikumu Nr. 240 “Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi” 2.26. punkts.

2 ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 2. pants.

3 Valsts valodas likuma 3. panta trešā daļa nosaka, ka valstij ir jānodrošina latviešu zīmju valodas attīstīšana un lietošana saziņai ar nedzirdīgiem cilvēkiem.

4 Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 445 “Kārtība, kādā iestādes ievieto informāciju internetā” sadaļā “Viegli lasīt” iekļauj nelielu aprakstošu informāciju par iestādi un citu iestādes klientiem nepieciešamo informāciju viegli saprotamā valodā.

5 Saskaņā ar Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretariāta izstrādātajām vadlīnijām ieteikts izmantot tādus terminus kā “cilvēks/persona ar invaliditāti”, “vājdzirdīgs vai nedzirdīgs”, “neredzīgs”.

Labs saturs
8
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU