Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Šo mācību gadu Latvijā pirmo reizi uzsāks vairāk nekā 3000 ukraiņu bērnu un jauniešu.
FOTO: Zane Bitere, LETA.
1. septembris šogad būs īpašs – pirmo reizi starp skolēniem vairāk nekā 3000 ukraiņu bērnu un jauniešu. Arī skolotāju pulkā plecu pie pleca ar kolēģiem no Latvijas – pedagogi no Ukrainas –, kuri saviem mazajiem tautiešiem palīdzēs pārvarēt neskaidrības, nedrošību, iztulkos nesaprasto un, protams, pasniegs arī mācību priekšmetus.
Skaidrs, ka process ir sarežģīts. Bērni pēc kara pārdzīvojumiem nonākuši svešā, mentāli atšķirīgā vidē, ir citādas mācību iestāžu programmas, nav saprotama latviešu valoda.
No 3,8 miljoniem ukraiņu, kuri Eiropas Savienībā reģistrējušies pagaidu aizsardzībai, Latvijas gādībā pašlaik nonākuši vairāk nekā 36 tūkstoši, lielākoties mātes ar bērniem. Līdz ar pirmo bēgļu straumi februārī mūsu mācību iestādēs parādījās arī pirmie ukraiņu skolēni. Jau maija beigās izglītības iestādēs Latvijā mācījās 4177 ukraiņu bēgļu bērni. Maijā ar grozījumiem Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā tika noteikts, ka nepilngadīgajiem Ukrainas civiliedzīvotājiem izglītība Latvijā apgūstama vai nu latviešu valodā, vai mazākumtautību izglītības programmā ukraiņu valodā. Mācības valsts valodā vai ukraiņu valodā būs jānodrošina visiem nepilngadīgajiem Ukrainas civiliedzīvotājiem, sākot no pirmsskolas izglītības vecuma.
Tieši valodas jautājums ir vissvarīgākais, lai atbraucēji spētu iekļauties Latvijas sociālajā vidē, atrast darbu, mācīties.
Šobrīd latviešu valodas pamatzināšanas pieaugušie ukraiņu bēgļi var apgūt visā valstī. Vispirms jāmin Sabiedrības integrācijas fonda vērienīgā programma “Latviešu valodas mācības Ukrainas civiliedzīvotājiem”, kurai no valsts budžeta atvēlēti 3 miljoni eiro un kurā dažādas neformālās izglītības organizācijas rīko latviešu valodas pamatzināšanu (A1 līmenis) mācību kursus visos valsts reģionos. Latviešu valodas mācību kursus nodrošina arī Nodarbinātības valsts aģentūra, pašvaldības un citas institūcijas.
Līdz ar pirmo ukraiņu bēgļu ierašanos iniciatīvu par latviešu valodas kursiem sāka īstenot Latviešu valodas aģentūra (LVA). Pedagoģijas zinātņu doktore, LVA metodiķe Ērika Pičukāne stāsta: “Ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu uzreiz atvērām trīs mācību grupas ukraiņiem. Pēc tam Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) aicināja organizēt vēl divas grupas speciāli ukraiņu pedagogiem līdz 1. septembrim, jo viņiem vajadzīga īpaša apmācība. Ļoti daudzi skolotāji no Ukrainas sāka strādāt mūsu skolās kā pedagogu palīgi vai palīgi darbā ar ukraiņu bērniem. Piemēram, pedagogu grupā pašlaik mācās sieviete, kura ir pedagoga palīdze pirmsskolā.
Savukārt, lai palīdzētu Latvijas skolotājiem, kuri strādā ar ukraiņiem – gan bērniem, gan pieaugušajiem, – mēs aģentūrā rīkojām īpašas praktiskās nodarbības radošajās darbnīcās.
Vēl jāmin ar IZM starpniecību tapušais īsais 20 stundu kurss – latviešu valodas apguves ievadnodarbības “Jūties droši Latvijā!”. Tā ir mana autorprogramma, kura atrodama LVA mājaslapā un kuru izveidojām pēc pašu iniciatīvas brīvajā laikā. Dizaina darbus veica LVA darbinieki, savukārt tulkošanā palīdzēja mani ukraiņu audzēkņi un biedrības “Patvērums “Drošā māja” ” tulki. Šī programma sniedz pamatprasmes vienkāršai saziņai veikalā, transportā, iestādēs. Mēs to operatīvi īstenojām jau martā, un to apguva astoņas grupas.”
Katrā LVA mācību grupā ir vidēji 14–15 cilvēku, tādējādi var lēst, ka kopumā minētajos kursos latviešu valodas pamatzināšanas būs apguvuši aptuveni 100 ukraiņu, tostarp apmēram 30 skolotāju. Tomēr to nevar apgalvot pilnīgi. “Viņi saka – mēs brauksim prom, mēs brauksim prom! Īpaši tas bija martā, kad uz divām nedēļām aizbrauca, tad atkal atgriezās, jo izrādās, ka nebija droši vai vispār vairs nebija pajumtes,” saka Ē. Pičukāne. “Visi kursu dalībnieki, ar kuriem esmu sastapusies, strādā. Viens būvniecībā, otrs ar datoriem vai ēdināšanā, vai kā skolotāja palīgs, vai brīvprātīgais. Neviens nevēlas sēdēt dīkā. Tomēr vakarā pēc darba viņi datorā apgūst latviešu valodu, ir centīgi un mācās ļoti ātri.”
Kursi notiek attālināti, jo dalībnieki ir izkaisīti pa visu Latviju un viņiem, protams, nav iespēju pēc darba noteiktā laikā nokļūt attiecīgajā mācību iestādē. Ē. Pičukāne norāda, ka rezultāti ir labi. “Daži kursanti mācās arī prombūtnē. Man ir audzēkne, kura lekcijām pieslēdzās no kādas Polijas lidostas. Piemēram, kāds no maniem kursantiem darba dēļ netiek uz nodarbību sākumu. Viņa sieva pussešos ieslēdz datoru, pusstundu seko līdzi mācībām, visu pieraksta, un pēc tam sešos pieslēdzas no darba pārnākušais vīrs. Pie mums mācās auklīte, kura visu, kas lekcijās dzirdēts, stāsta saviem aprūpējamajiem bērniem, un tie viņai palīdz sarunās.”
Natālija Babenko no Odesas uz Latviju pārcēlās 7. martā. Kopā ar dēlu un jaunākajām meitām, kuriem ir attiecīgi deviņi un septiņi gadi. “Šeit jau pirms kara strādāja mans vīrs, atbraucām pie viņa. Tā kā esmu jaunāko klašu pedagoģe, sapratu, ka tādiem maziem bērniem Latvijas skolā varētu būt nepieciešama ukraiņu speciālista palīdzība. Tā arī bija, mani pieņēma par skolotāja palīdzi bilingvālā Rīgas skolā, kur nostrādāju līdz mācību gada beigām. Palīdzēju gan skolotājiem, gan vecākiem. Bērnu no Ukrainas bija ap četrdesmit – dažāda vecuma, atšķirīgās klasēs, kaut arī skaits ir mainīgs. Centāmies noskaidrot, cik daudz ukraiņu bērnu sāks mācības 1. septembrī, taču tas bija neiespējami, jo viņi grib mājās, tomēr ne visiem tagad ir iespējams dzīvot Ukrainā. Mēs pagaidām nedosimies prom, jo tur ir ļoti nedroši. Kopš maija visu vasaru mācos latviešu valodu kopā ar citiem skolotājiem no Ukrainas.”
Kaut arī meitas varēja attālināti turpināt mācības skolā Ukrainā, N. Babenko izvēlējās klātienes mācības Rīgas 74. vidusskolā, lai meitenes attālinātos no kara sajūtām, lai būtu citas domas un sarunas.
“Tā kā daļa mācību notika krievu valodā, bērniem bija mazliet vieglāk, taču tos mācību priekšmetus, kuri bija latviešu valodā, vakarā mājās pārtulkojām ukraiņu valodā.”
Ukrainā Natālija bija piedalījusies izglītības pilotprojektā, kas ietvēra četras jaunākās klases “Jaunā ukraiņu skola” un tika aizsākts pirms četriem gadiem.
“Tā ir programma, kas daļēji pārņemta no Somijas, daļēji – no ASV, mācību saturā ieviešot rotaļu un spēles elementu, vairāk savstarpējās komunikācijas, dodot bērniem plašākas iespējas izpaust savas idejas, veicinot vispusīgu attīstību. Pamatideja ir nevis iegaumēt noteiktu informāciju, bet attīstīt patstāvīgu domāšanu. Turpmāk šī sistēma tiks virzīta uz piekto klasi un pakāpeniski attīstīsies. Sistēma ir kardināli mainīta, sākot ar klašu iekārtojumu un beidzot ar mācību saturu, mācību līdzekļiem un metodēm. Pirmajās klasēs ir iekārtota atpūtas zona ar rotaļlietām, tāpat ir klusuma zona (cik vien tā ir iespējama), kurā bērns var uzturēties, ja kaut kādu iemeslu dēļ nespēj piedalīties mācību stundā.”
Natālija atzīst, ka šādā nesaspringtā gaisotnē bērni (tas īpaši attiecas uz pirmo klasi) mācās brīvāk, viņiem nav baiļu vai kauna sajūtas kaut ko nezināt, kļūdīties, turklāt jaunā metode nekavē mācību vielas apgūšanu. Skolotājiem dota dažādu programmu, mācību grāmatu un palīglīdzekļu izvēles brīvība. Viņi mācību darbā var pielietot iegūtās profesionālās zināšanas, var arī uzņemties atbildību un risku, strādājot radoši un atkāpjoties no izglītības sistēmā izstrādātās formālās programmas. Tādējādi dažādās klasēs un skolās viena vecuma bērniem var atšķirties gan mācību programmas, gan mācību līdzekļi. Lai strādātu šajā jaunajā skolā, pedagogiem jāpabeidz obligāti mācību kursi, kā arī paredzēta piedalīšanās atklātajās stundās un prakse tajās mācību iestādēs, kur šī sistēma jau ir ieviesta.
Līdztekus norisinās arī pārējo pedagogu profesionālās kvalifikācijas celšanas mācības. Tās pieejamas semināru veidā un pamatā ir bez maksas vai ar nelielu dalībnieka līdzmaksājumu. Pedagogi var apmeklēt dažādus seminārus vai izvēlēties vienu tematu, kurā iegūt padziļinātas zināšanas visu gadu. Covid-19 pandēmijas dēļ kompetenču izglītība pieaugušajiem tiek īstenota attālināti. Reizi piecos gados skolotājiem tiek rīkota atestācija, kurā jāapliecina esošā kvalifikācija (šeit ir nozīmīgas semināru apmeklējumu stundas), un tad tiek saņemts atbilstības sertifikāts vai lemts par nepieciešamajiem soļiem profesionālo zināšanu papildināšanai.
Protams, karš sistēmu ir izārdījis, un patlaban Natālijas realitāte izglītības laukā ir Latvijā. Mūsu sarunas laikā viņa ar lielām cerībām gaidīja uzaicinājumu no iepriekšējās darbavietas par pienākumu turpināšanu, tāpat arī iespēju apgūt latviešu valodas prasmes augstākajā līmenī.
“Pirmais ir 120 stundu kurss, bet pēc tam gatavojamies uz nākamo pakāpi pie pasniedzējas Sandras Kivlenieces. Mācības ir interesantas, saprotamas un noderīgas, lai gan sākumā latviešu valoda šķita ārkārtīgi sveša kā ķīniešu valoda. Toties meitām valodas apguve vedas ātri un viegli, viņas jau man labo sarunvalodas kļūdas.”
Savukārt Oksana Zhamlikhanova, arī divu meitu mamma, ir vecāko klašu mūzikas skolotāja. Viņas jaunākā meita Latvijā mācās trešajā, bet vecākā – 11. klasē. Oksanai ir divas augstākās izglītības un divas specialitātes. Pirmā – pianista koncertmeistares un mūzikas pedagoģes, otrā – grāmatvedības uzskaites un audita specialitāte. Pēdējos 13 gadus viņa strādājusi atbildīgā amatā otrajā profesijā, bet, nonākot Latvijā no Kijivas, atgriezusies pie pirmās, jo tā bijusi vairāk pieprasīta.
“Kad ierados Latvijā, mani uzaicināja strādāt par skolotāja palīdzi vienā no Rīgas bilingvālajām skolām saistībā ar palīdzību ukraiņu bērniem iekļauties mācību vidē. Pēc tam saņēmu piedāvājumu šādam amatam kādā ģimnāzijā, kur jāmāca tikai latviešu valodā. Tas nav neiespējami – esmu mācījusies latviešu valodas kursos un, tā kā mācību stundu nav daudz, izmantojot mācību palīglīdzekļus latviešu valodā, spēšu sagatavoties un to izdarīt. Domāju, ka zināšanas varēšu izmantot arī kādu mūzikas pulciņu, ansambļu vadīšanā. Vēl strādāšu mūzikas skolā par klavieru skolotāju.”
Par LVA latviešu valodas kursiem Oksana teic tikai atzinīgus vārdus.
“Sandra prot mācīt tā, ka latviešu valoda nešķiet sarežģīta, viņa novērš bailes kaut ko pateikt nepareizi, kļūdīties. Tomēr, lai valodu apgūtu straujāk, papildus, vadoties pēc palīgmateriāliem, divas trīs stundas dienā jāmācās arī patstāvīgi. Starp citu, LVA mācību materiāli ir ļoti kvalitatīvi, viegli pieejami, turklāt bez maksas. Patiešām – ir izdarīts viss iespējamais, lai cilvēki spētu iemācīties latviešu valodu.”
Tomēr pašlaik nekas nav vienkārši. Vecākās meitas plāni par nākotni ir sagrauti – bija izredzes, ka viņa šogad beigs vidusskolu ar sarkano diplomu un mācības turpinās augstskolā, bet tagad viņa ir latviešu skolā, svešos apstākļos tikai 11. klasē (Ukrainā bērni uzsāk skolas gaitas no sešu gadu vecuma), un turpmākais ir neziņā tīts. Jaunākā meita vēl mēģina iedzīvoties jaunajā dzīvesvietā, meklē draugus, turklāt jau pusgads aizritējis, atgūstoties no kara ēnas.
Oksana plāno Latvijā uzturēties divus gadus, lai iegūtu pamatu un stabilitāti, un tad jau redzēs, kā viss mainīsies. Tuvākais mērķis – šoruden sāksies mācības A2 pakāpes kursos, un, turpinot latviešu valodas mācības, viņa iegūs nepieciešamo kvalifikāciju, lai skolotājas pienākumus varētu veikt patstāvīgi. “Jebkurā valstī ir nepieciešams pārvaldīt konkrētās valsts valodu,” viņa uzskata.
Vēl kāds novērojums – viņasprāt, latvieši pārāk maz godā savu valodu un identitāti. Dīvaini, ka valstī joprojām ir skolas, kurās mācību valoda ir krievu. “Pēc ierašanās Rīgā nesapratu, kur esmu nokļuvusi, – visur tik maz latviešu valodas… Tikai tad, kad apmeklējām “Prāta Vētras” koncertu, sajutu, ka valstī patiešām pastāv latviešu kopiena un nacionālas, savstarpēji vienojošas stīgas.”
Informācijas pirmpublikācija pieejama Eiropas pieaugušo izglītības e-platformā “EPALE”.
